Ziemeļu ekspedīcija. 18.diena

Lasīt no sākuma

Tātad pusnaktī šķērsojam slaveno tiltu pāri jūrai, kuram seko viens varens tunelis. Uzziņai: minētā konstrukcija uzbūvēta 2000.gadā un sastāv no 7,8km gara tilta Ērezunda Zviedrijas pusē un 4km gara tuneļa kompleksa Dānijas pusē.

Dienas gaismā tas noteikti būtu daudz iespaidīgāk, taču apstāties un nakšņot uz tilta mēs tā kā neuzdrošināmies.

[attēls no wikipedia.org]

Piparu saliņā iegremdējamies tunelī, no kura izbraucot mēs jau atrodamies Kopenhāgenā. Mazliet izlocījuši kājas, un paelpojuši naksnīgo dāņu gaisu, taisāmies braukt tālāk. Īsti jau citu ko darīt nav. Tā kā vienīgās veicamās darbības ir stūrēt apaļo priekšmetu un gulēt [beidzot ir iestājusies piķa melna nakts], tad pieraksti kladē par šo un arī turpmāko ceļa posmu ir gana skopi.

Mums jau atkal ir iespējami divi tālākās rīcības varianti. Braukt no Kopenhāgenas caur Odense un tad pie Flensburg iebraukt Vācijā. Otrs variants – braukt pa īsāko ceļu uz Rødby un tur izmantot prāmi [atkal jau, ka tikai nenokavētu…]. Uzvar veselais [?] saprāts – izvēlamies īsāko ceļu.

Griežam uz E47/E55 un braucam laukā no galvaspilsētas. Drīz vien sākas autostrāde, kur var atvilkt pēc sirds patikas. Cik nu mēs to spējam. Mūsu Potjomkina kreisēšanas ātrums ir apmēram 120km/h, kas patiesībā tāds nieks vien ir. Jo ir pāris brīži, kad pa kreiso joslu mazas plakanas mašīnītes aiziet garām ar…divreiz lielāku ātrumu. Interesantākais visā šajā braukšanas procesā nav tas, ka brīžiem ir tāda migla, ka ne velna nevar redzēt, bet gan apstāklis, ka autostrāde pēkšni beidzas Rødbyhavn ostā. Tā vienkārši. Patiesībā tas šķiet uzjautrinoši.

Autostrādes galā uzreiz ir būdiņas, kurās var nokārtot visas ar prāmja lietošanu saistītās formalitātes. Šķiramies no DKK 400 bezskaidras naudas ekvivalenta un plkst.2:20 var sākties gaidīšanas svētki. Par laimi šeit prāmji kursē gandrīz ar tramvaja intervālu, kas nozīmē, ka mums jāgaida nepilnu pusstundu, līdz tiekam uzkrauties. Mums jāpārpropellerē aptuveni 20km platajam jūras šaurumam, kas prasīs nepilnu stundu. Tomēr ir iestājusies tā stadija, kad var aizmigt arī stāvus. Uz prāmja atrodam sēdvietas un vienkārši izslēdzamies.

Mani modina plkst.3:43, jo esam galā, in Deutschland. Tiekam laukā no prāmja vēdera un tā kā mana šoferēšanas maiņa ir beigusies, raušos pakaļbeņķī nolūkā turpināt sutināt. Mūsu ceļā garlaicīgie Vācijas autobāņi, kur tāpat nav ko redzēt.

Mostos plkst.7, kad konstatēju, ka esam kaut kādā vācu nekurienē. Nomodā bijušie par visām varēm centušies neiemigt un izklaidējušies, kā nu mācējuši. Tai skaitā fotografējot smago mašīnu, kas rīta agrumā ved milzīgu vēja ģeneratora detaļu.

Pa šo laiku esam nobraukuši krietnu ceļa posmu. Esam garām Rostokai un plkst.7:50 iebraucam nelielā apdzīvotībā ar nosaukumu Strasburg, kas atrodas ne pārāk tālu no Ščecinas. Te uzpildām degvielu, bet nebraucam vis uzreiz uz Poliju, bet gan Berlīnes virzienā. Tas tāpēc, lai varētu braukt pa ātrgaitas šosejām. Drīz vien atkal piestājam, jo Pēterim vairs nav spēka pastūrēt un viņš mieg ciet. Stūres vīru maiņa un atkal varam turpināt.

Nav ilgi un jau ierullējam apdzīvotībā ar garšīgu nosaukumu Kolbaskowo. Sveika, panu zeme! Parkojamies pirmajā benjtankā tūlīt aiz robežas. Vide gan te ir krimināla. Stāvlaukums pilns ar fūrēm, visur apkārt staigā urlveidīgi tēli svītrām rotātās treniņbiksēs, kas lielākoties ir poļi, kas dzīvi kaut ko apspriež savā putnu valodā. Tā kā sen jau nekas nav ēsts, nolemjam tepat vietējā ēstuvē mēģināt pabrokastot. Ņemam sev līdzi pašu vērtīgāko, jo nevar būt drošs ne par ko.

Ēdnīcā mūs sagaida nelaipns kasieris, kuru neapmierina tas, ka mēs neko nekožam po polski, kā arī maksājam ar karti un vispār šī laikam nebija viņa diena. Kad maksāju, likās, ka viņš ir nolēmis ar pirkstu izsist caurumus kases aparāta klavieratūrā. Pēteris ar Līvu galu galā tiek pie vāji silta gulaša, par ko Pēteris pamatoti apvainojas. Man savukārt tiek liela un karsta karbonādes porcija, kuru viņi paši iekš to meņū ir nolamājuši par kotleti.  Uzdzeram katrs vēl kawa naturalna un nu jau varētu tā kā kustēt tālāk. Plāns ir tāds, ka jābrauc tā, ka asins pa degunu, lai iespējami drīzāk šķērsotu šo sasodīto zemes platību.

Turpmākais ceļš konspektīvi raksturojams šādi. Kamēr ceļi bija plati, braukšana vēl bija ciešama [ja vien neskaita to, ka arvien spēkā pieņemošais karstums darīja savu un vairāk par 150 – 200km pie stūres vairs nebija iespējams izturēt].  Taču, kad bija jābrauc pa ceļiem, kur viena josla katrā braukšanas virzienā, mēs sastapāmies ar visiem Polijas autobraukšanas “jaukumiem” – no kuriem apdzīšana nepārredzamā līkumā nebija tas trakākais… Tā arī netikām skaidrībā, vai tiešām viņiem ik gadu kādi pāris tūkstoši autobraucēji neaizbrauc “pie dieviem”.

Pamazām kļūst jau neciešami karsts, kas kombinācijā ar aizvien pieaugošo nogurumu, padara plakstiņus it kā tie būtu no svina. Informācijas tablo jautri ziņo – gaisa temperatūra +25*C, asfalta temperatūra +39*C. Pat ģīmja mazgāšana ezerā, lai kaut kā sevi atsvaidzinātu, palīdz tikai uz kādiem 20km. Braucam pa netradicionālu maršrutu – ceļiem, kas iet tuvu Kaļiņingradas apgabalam. Neapzināto teritoriju izpētes nolūkā. Un ir interesanti.

Tuvojoties vakaram, saule vairs tik ļoti necepina un mēs ar Pēteri atkal varam šoferēt garākus ceļa posmus. Mūsu maratonskrējiens tomēr vainagojas panākumiem. Ar visu līkumošanu un dzīvības apdraudēšanu plkst.21:50 šķērsojam Lietuvas robežu. Ģeogrāfiski pārsātināta diena, jo vienas diennakts laikā ar auto esam pabijuši piecās valstīs.

Tikuši Lietuvā, jūtamies jau gluži kā mājās. Iestājas tāda kā atvieglojuma sajūta par to, ka mūsu plāns praktiski ir izdevies. Vēl jau gan jātiek līdz mājām, bet tas jau šķiet sīkums.

Savu atgriešanos nolemjam nedaudz atzīmēt turpat Polijas pierobežas krogā. Kā par nelaimi tik vēlā vakarā ļoti gribētie cepelīni esot beigušies. Nekas neatliek, kā pasūtīt to, kas nu viņiem ir. Tā nu baudām karbonādi lietuviešu gaumē. Paēduši siltu ēdienu, kas beidzot pašiem nav jāgatavo uz prīmusa liesmas, jau otro reizi laukā izbaudām īstu nakti.

Braucam tālāk un nekas mūs īpaši vairs nekavē. Kādā leišu benjtankā vēl iebraucam, lai uzpildītu lēto gāzi. Te vienīgais ievērības cienīgais notikums ir odu deja, kas izskatās tik jokaini, ka noteikti tiek iemūžināta bildēs.

Braucam tālāk uz maiņām, bet tā kā nekas aizraujošs nenotiek, arī piezīmju klade par šo ceļa posmu klusē. Pusnaktī vēl esam Lietuvā, tāpēc par ceļojuma noslēguma fāzi lasiet nākamās dienas aprakstā.