Publicēja: zais | 17.12.2011.

Ziemassvētku pasaka, jeb viena diena vilcienā

Kaut kad tik sen kā pagājusī piektdiena, vai varbūt pat novembra sakumā no kolēģes dzirdēju pastāstu par tādu lietu kā “Tautas ekskursija”. Izrādās, ar šādu akciju a/s ‘Pasažieru Vilciens” ir nolēmis atjaunot Ulmaņlaikā ieviesto „Tautas ekskursiju” tradīciju – aicinot ļaudis ceļot uz dažādām Latvijas vietām ar vilcienu. Tā kā šo ziņu biju palaidis garām, man secen gāja arī pirmais šāda veida izbrauciens uz Siguldu, Līgatni un Cēsīm. Lai gan, ko tur slēpt, šīs vietas ir apmeklētas tik daudz reižu, ka šāds maršruts pat īsti neinteresētu.

Gada nogalei tuvojoties, bija izsludināts otrais “Tautas ekskursijas” pasākums, kam dots nosaukums “Ziemassvētku pasaka”. Tika solīti dažādi pārsteigumi, radošās darbnīcas, cirka mākslinieki, robežsargu suņi un kas tik vēl ne. Nekādu nopietnu plānu 17.decembrim nebija, tāpēc šis būtu noderējis par dienas aizpildītāju, ja vien…jā, tā cena. It kā jau nekas daudz, bet brauciens ar visu ēdināšanu kopā būtu izmaksājis ap  Ls15 vienam cilvēkam. Un tas bija nopietns šķērslis, jo, kā parasti, gada nogalē nauda kaut kur mēdz izkūpēt.

Līdz ar to, nākot tuvāk attiecīgajam datumam, aizvien skaidrāk nācās apjaust, ka nekāda braukalēšana pa sliedēm nenotiks. Bet! (c)Godmanis Tad pēkšņi, 16.decembra pēcpusdienā kā zibens no netīrām debesīm, varētu pat teikt, ka gandrīz par skaistām acīm [ja man tādas būtu bijušas], rokās iekrita ielūgumi uz šo braucienu. Jautājums par ceļa izmaksām uzreiz atkrita, atlika vien sarunāt vēl kādu līdzbraucēju, jo ielūgums bija derīgs 2 personām. Taču izrādījās, ka neviens tādai avantūrai nav gatavs un braukšanai nepieteicās…

Ielūgums

Neskatoties uz iepriekš minēto neveiksmi, 17.decembrī pl.8 jau biju Centrālās dzelzceļa stacijas tuvumā. Stacijā jau grozījās ievērojams daudzums cilvēku ar līdzpaņemtiem vēl mazākiem cilvēkiem. Kaut kā nepievērsu tam vērību un  norakstīju to uz brīvdienām. Tas bija līdz brīdim, kad spēru soli pa kāpnēm uz 1.peronu. Te bija ne mazāks sastrēgums, kā uz Vanšu tilta darba dienas izskaņā. Kaut kā tomēr izbakstījos cauri pūlim un tiku laukā, kur viegli bija sācis rasināt lietus. Tūlīt arī gāja vaļā armijas pūtēju orķestra priekšnesums. Viņiem bija labāk par potenciālajiem ekskursantiem: sastājušies zem nojumes, lai ūdens nesatek trompetēs un mežragos.

Pūtēju orķestris pūš

Drīz vien pietuvojās arī vilciens, kurš sastāvēja no diviem kopā sakabinātiem vilcienu sastāviem. Nu ļōti garš. Laikam jau, lai visiem pietiktu. Taču te sākās pirmās problēmas. Tuvākie vagoni bija marķēti ar uzrakstiem, kam tie rezervēti, savukārt uz tālākajiem nebija nekādas norādes. Nācās minēt, kurā vagonā mani ielaidīs. Pamēģināju otrajā vagonā – izdevās. Bez manis bija arī citi ar līdzīga paskata papīrīšiem rokās. Tagad tikai atlika ieņemt stratēģiskās vietas, jo nevar jau zināt, kas notiks tālāk.

Vietas ieņemtas

Pagaidām vagona sēdvietas aizņemtas par 80-90%. Visi gatavojas turpat četras stundas ilgajam ceļam līdz Gulbenei. Drīz parādās arī jauneklis, kuram ir uzticēts rupors [veikalā Tiger iegādājams par Ls5], jeb megafons, un visiem paziņo pasākuma programmu: būs cirks, būs muzīka, būs dziedāšana un Latvijas Pasts. Tas pēdējais, ņemot vērā vispārējo pieredzi, liek nedaudz uzmanīties. Pēc 40 minūtēm ceļā vilciens piestāja Ogrē, vēl pēc 20 minūtēm bijām Lielvārdē.

Pa šo laiku tuvumā piesēdās divas kundzītes, kuras atnākušas no cita vagona. No sarunas secināju, ka abas ir skolotājas un dodas ekskursijā ar divām klasēm, kuras pie tam sadalītas pa diviem vagoniem, un viņām pašām neesot pieticis vietas. Tāda nu tā organizācija, viņas visu laiku pukojas.

Te uz skatuves, t.i. vagonā parādījās arī Latvijas Pasts. Negaidīti tā izrādās pievilcīga jaunkundze, kura visiem gribētājiem izdala speciālas pastkartes, uz kurām var zīmēt, ko katrs vēlas. Pēc tam šīs pastkartes bez maksas tikšot nosūtītas norādītajam adresātam. Vismaz viens veids, kā īsināt laiku ceļā.  Pirms pl.10 bijām atbraukuši līdz Skrīveriem un vagonā ieradās orķestra “mazais sastāvs”, apsēdās vienu solu rindu tālāk un sāka pūst Ziemassvētku meldiņus. Eh, lai jau pūš, tāpat nav kur mukt.

Orķestris

Bez ekskursantiem vilcienā brauca arī daži “cilvēki, parastie”, kuri devās savās ikdienas gaitās, jo pēc regulāras pasažieru dzelzceļa satiksmes slēgšanas, vilciena braukšana maršrutā uz Gulbeni pielīdzināma Dievmātes parādīšanās brīnumam. Tāpat neiztiek arī bez jautrākiem atgadījumiem. Dziļāki notikušā iemesli nav zināmi, taču Aizkrauklē policija no vilciena savāca un zem rokas aizveda sev līdzi kādu vīreli, kurš bija diezgan ievērojamā umlautā. Varētu pat apgalvot, ka līdz ar to cirks ir aizbraucis, bet klauni palikuši, jo vagonā ieradās vairāki cirka mākslinieki, kuri sāka izklaidēt lielos un mazos cilvēkus. Notika šķīvja griešana uz mietiņa, žonglēšana, rādīti triki ar no visurienes izvelkamiem lakatiņiem, kā arī metāla riņķiem, kas sakabinās un neatkabinās viens no otra…

Cirka mākslinieki

Sākot ar Aizkraukli, laukā bija redzama tik netipiskā ziemas ainava – te uz zemes sāka parādīties baltais! Un, jo tālāk mēs devāmies, jo sniega sega ir biezāka. Ja sniegu, kas ir 2-3cm, vispār var atļauties nosaukt par biezu.

SNIEKS!!!

Pēc Pļaviņām vilciens pagriezās Madonas virzienā, kurā nonācām pl.11:15. Pa šo laiku esam uzzinājuši, ka plānoto 400 pasažieru vietā, šodien ar vilcienu izbraucienā dodas…gandrīz divreiz vairāk cilvēku. Nu vairs nav jautājumu, kāpēc dažiem pietrūcis vietu. Vilciena pasažierus turpināja izklaidēt un iesaistīt papīra locīšanā un eglīšu rotājumu gatavošanā. Tad vienā brīdī vagonā smaidīgs uzzīmējās “pats” Ints Teterovskis [tie, kuri nezina, kas viņš ir, ātri iegūglē].

I.T.

Viņš informēja par gaidāmajām organizatoriskajām izmaiņām un ar līdzatvestajiem koristiem pieskandināja vagonu ar dziesmām. Dažs labs, lasot tekstu no izdalītās lapiņas, pavilkās līdzi, bet dažam labam to labāk bija nedarīt. Tā nu mēs turpinājām kustību un kā jau ierasts – jo dziļāk Latvijā, jo greizāki šķūnīši.

Šķūnītis, greizais

Pēdējā stundā mazie cilvēki kļuva pavisam nemierīgi un vairs nevarēja nosēdēt, tāpēc bija novērojama pastāvīga tautas staigāšana. Daži vienkārši skraidīja no vagona uz vagonu, “sargāja” tamburu, citiem pastāvīgi vajadzēja izčurāt laukā izdzertās limonādes un tad bija jādzird sūdzības, ka uz 2 vagoniem ir tikai viena tualete, uz to ir gara rinda, bet iekšā ož, ka vairs nevar pat paelpot… Īsāk sakot, nekā īpaša. Par spīti šīm grūtībām noteiktajā laikā vilciens sasniedz Gulbenes staciju un viss cilvēkdaudzums tika sanumurēts grupās ar diviem dažādiem turpmākiem maršrutiem.

Gulbene

Manai grupai un vēl divām bija jāgaida bānīša atiešana, bet līdz tam vēl aptuveni 40 minūtes, lai varētu izlocīt sēdpozīcijā iestīvinātās pakaļējās ekstremitātes, un paelpot svaigu Vidzemes gaisu. Varējām arī turpināt savstarpēji iepazīties. Šeit kā īpašs socializēšanās instruments ir jāpiemin pie stacijas esošā vieta-kur-ķeizars-kājām-staigā, jeb tautas valodā ķemertiņš. Vismaz vīriešu nodalījumā nepastāv aizspriedumi, un darot savu darāmo, var ar biedriem aktīvi apspriest ģeopolitiskās aktualitātes, jo šeit nav nekādu robežu, t.i. starpsienu. Šo know-how nedrīkst neparādīt plašākām tautas masām.

WC?

Tā kā mazliet cērt acīs, lai visu gaidīšanas laiku šādi socializētos, tika aplūkots arī pirms vairāk kā 100 gadiem celtās dzelzceļa stacijas ēkas interjers. Smuka un sakopta ēka, kura gandrīz zaudējusi savu pielietojumu. Tik vien kā  slēgta kases telpa un mazbānītim veltīts informatīvais stends. Toties kādu ballīti te varētu uzbliezt…

Drīz vien sagaidām arī pl.13, kad pie stacijas tika padots mazbānītis, ar kuru turpināsim ceļu līdz galamērķim – Papardes stacijai. Mums arī paziņoja, kuri ir atļautie vagoni un kuri ir neatļautie. Pagaidām nav skaidrs, kāpēc. Lecām iekšā tuvākajā vagonā un, voila, tas izrādās restorānvagons! Tikai plaukti tukši un pašas bufetnieces arī nav.

Restorānvagons bez bufetnieces

Bet jādzīvo, kā ir, un mēs sākām lēnā gaitā gāzelēties galamērķa virzienā. Vagonā parādījās arī viena no par šo visu atbildīgajām personām, paskaidrojot, ka mūsu ir par daudz [to jau mēs tā kā nojautām]. Izskatījās, ka dzelzceļnieki vaiga sviedros pēdējās stundas laikā bija kalkulējuši kā mūs visus apmierināt, lai kaza paēdusi un vilks dzīvs. Tādēļ divām no trim grupām ir ļauts turpināt ceļu ar mazbānīti līdz noteiktai pieturai [un es esmu vienā no šīm grupām]. Pēc tam mūs pārsēdināja autobusos [kas uzsāka ceļu no Gulbenes], no kuriem ekskursanti sēdās mūsu vietā un turpināja braukt līdz Papardei. Mēs, savukārt, ieradāmies Papardē ar autobusiem. Lūk, tāda dambrete. Tā mēs sasniedzām Stāmerieni, kur notika iepriekš aprakstītais transportlīdzekļu maiņas process.

Stāmeriene. Izkraušana.

Izkāpām, samainījāmies, cenšoties pēc vizuālām pazīmēm turēties ar savu grupu, un turpinājām braucienu līdz Papardei, kur mūs izsēdināja ceļmalā. Tālāk mazliet jāpabrien pa sniegu pāri pļavai, kur redzam cilvēku pulcēšanos pie koka nojumes.

Rinda pēc pārtikas

Gājām turp, garām robežsargu automašīnām un mums pastāstīja, ka darbojas divas pusdienu rindas: vienā var dabūt zupu, otrā  – biezputru. Izvērtējot aktuālo situāciju, sāku ar putras rindu. Vienā brīdī jau šķiet, ka taktika ir pareiza, jo zupa izbeidzās, un kamēr tās krājumi uz ugunskura esošajā katlā tika papildināti, pagāja vairākas minūtes. Tomēr Mērfijs nesnauž un divus cilvēkus pirms manis izbeidzās arī putra. Nācās pagaidīt, līdz jaunā porcija ir klāt. Nezinu, no kādām sastāvdaļām putra bija gatavota, bet bija pikanta un ellīgi garšīga. Nu pienāca kārta arī zupai. Pa vidu rindām staigāja vīrs ar ziedojumu kasti [nē, tā nebija no Pļaviņām pazudusī ziedojumu kaste ar 250 latiem, aptuveni] , spēlējot uz jūtām, un aicinot par pusdienām ziedot 2 latus mazbānīša fondam.

Tā kā zupai bija mazuma piegarša, tika izdomāts plāns, kā iegūt pāris biezputras papildporcijas. Izdevās. Divreiz. Nu arī omulīgi, armijas orķestra pavadījumā, varēju gaidīt entertainmenta  turpinājumu. Un tas drīz vien sekoja. No dzelzceļa puses ar robežsargu kvadriciklu tika atvests Vīrs Sarkanā ar Garo Balto.

Sarkanais ir klāt

Viņš savu uzrunu [bija jūtams, ka vietējais] sāka ar to, ka te neko nav ko darīt un visiem esot jābrauc prom. Tagad! Bet tā kā mazie cilvēki sāka skaļi protestēt, Sarkanais atmaiga un aizveda viņus uz tuvējo mežu, kur parādīja “īsto” egli. Tajā tika dota iespēja iekārt vilcienā gatavotās rotas. Beidzoties šai performancei, sekoja robežsargu paraugdemonstrējumi ar dienesta suņiem. Pēc publikas izklaidēšanas interesenti drīkstēja paskatīties, kas ir robežsargu mašīnās, kā arī pilsētnieki varēja iemēģināt roku darbā ar divrocīti. Jāsaka, ka nemaz tik viegli viņiem negāja…

Zāģēšanas praktikums

Tikmēr notikumu epicentrā ieradās jau nākamā ekskursantu “porcija” un mūs palūdza doties uz autobusiem, lai nogādātu Gulbenē. Jāsaka, ka gluži laikā, jo pulkstenis jau bija pāri 15 un diezgan ātri sāka satumst. Tā mūs nogādāja pie Vecgulbenes muižas, kas bija pēdējais pieturas punkts pirms došanās atpakaļ uz Rīgu. Te varēja izvēlēties: iet uz izstādi, apmeklēt “Kāzu muzeju”, kas uz muižas teritoriju pārcēlās vien novembra sākumā, vai arī viesnīcas ēkā iedzert kafiju un noskatīties filmu par Gulbenes novadu. Kafejnīcā izveidojās milzu rinda, kas arī saprotams, tāpēc kafijas dzeršana izpalika. Pēc nelielas pastaigas pa objektiem jau atkal bija jāraušas autobusu sēdekļos un jādodas uz staciju.

Filmas demonstrācija Vecgulbenes muižā

Dzelzceļa stacijā atkal bija uzdevums sameklēt “savu” vagonu, kas beidzot arī izdevās, galvenokārt sazīmējot grupas biedrus. Iekārtojāmies atpakaļceļam, un tā kā aiz loga neko redzēt vairs nevarēja, tad atlika pievērsties vien vagonā notiekošajām aktivitātēm. Mūs izklaidēt turpināja Teterovskis ar koristiem un arī gandrīz nenogurstošie cirka mākslinieki. Netīši gan noklausījos sarunu, kurā vecākā dāma, kura darbojās ar maģiskajiem riņķiem, esot pie Pļaviņām, noteica, ka viņa savu normu jau esot pārstrādājusi… Jaunajam žonglierim tas gan izskatījās kā nieks.

Žonglieris

Mazie cilvēki arvien kuplākā skaitā sāka pulcēties pie smukās pasta darbinieces, jo tur viņiem iedalīja papīru, zīmuļus, šķēres un visādas citas lietas, lai tie varētu mākslinieciski izpausties. Tā mēs turpinājām braukt un pamazām visus pārņēma nogurums pēc notikumiem piepildītās dienas. Līdzpaņemtās tējas un limonādes bija izdzertas, maizītes un šokolādes konfektes apēstas, un gandrīz jau sāka vilkt uz miegu. Taču, kā jau parasti tādos gadījumos notiek, vajag pavisam niecīgu iemeslu jautrībai. Apmēram pie Ogres mazie nešpetneļi tika iemācīti locīt papīra lidmašīnas un plaukšķenes. Pāris lidmašīnas nokrita ne tur, kur īsti bija plānots…un tad sākās. Lidmašīnas tik aizlaistas atpakaļ, bet atkal lidoja kā pagadās, tika locītas jaunas un pēc dažām minūtēm gaisa kauja ritēja gandrīz pa visu vagonu. Tā tas skaļu smieklu pavadībā notika kādas 15-20 minūtes. Savdabīgs ekskursijas noslēgums uz pozitīvas nots. No papīru griešanas un lidināšanas vagona grīda bija pilna ar drazām, bet pasta darbiniece mūs nomierināja, ka vagona piemēslošanas tiesības ir iekļautas cenā un par to mums nevajag uztraukties. Nedaudz pēc pl.21 ieripojām Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā un varējām doties uz mājām.

Lai arī mazliet nogurdinošs, pasākums bija diezgan interesants. Tik lielā pulkā kopā ar simtiem vēl ceļojis nebiju nekad. Varētu jau to nosaukt par “pirmo reizi”, bet Uģis Polis Jr. jau šo nišu ir aizsitis. Braucot līdzīgā pasākumā, noteikti vajadzētu ņemt līdzi savus dzeramos un ēdamos, jo šādi servisi ceļā nav pieejami. Jāseko arī līdzi laika prognozei un jābūt gataviem klimata pārmaiņām, kā tas bija šajā gadījumā – Rīgā rudens, Gulbenē ziema. Un, protams, pacietība, pacietība un pacietība. Nekaitē arī sava kompānija, taču var iztikt arī tāpat.

P.S. bildēts ar mitru cimdu, tāpēc kvalitāte ne visai

This slideshow requires JavaScript.


Responses

  1. Izklausās feini,par spīti milzu masam.
    Un pazīstamas vietas.:) Papardes stacijā savulaik nakšņojām, atbraukuši pusnaktī, lai no rīta dotos meklēt nieka 7km attālu esošo Pededzi un laivotu tālāk. Tā kā mežā gaudoja vilki, tad uz durvju roktura tika uzkārts stacijas akā palienēts spainis, lai mēs pamostos, kad viņi nāks iekšā.:D

    • Par Pededzes laivojumiem ir dzirdēti nostāsti…pamatā sastāvoši no “odi un laivas nešana”

  2. Paldies, nemaz nezināju par tādu pasākumu!

  3. Izskatās, bijis tiešām interesants brauciens. To, ka tāds tas būs, varēja noprast arī no svilpiena tviterī. Diemžēl svilpiens tika izpildīts ar nepiedodamu novēlošanos, kas neļāva savlaicīgi izvērtēt piedāvājumu un iesniegt savu kandidatūru pasākuma pameklējumam. Nākošreiz šitādus kārdinājumus jāreklamē krietni laicīgāk.

  4. Laaabs. Kaut kad novembrī biju lasījusi Zemitānos (ja nemaldos) info par šo pasākumu. taču bija zināms, ka attiecīgā nedēļas nogale būs aizņemta, tāpēc tik vien tika darīts kā piefiksēts atmiņā. Tagad pēc fakta incanti palasīties, kā tad bijis.
    Bagais masu pasākums, jāatzīst.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Kategorijas

%d bloggers like this: