Pārsteidzošs atklājums šodien – izrādās man ir blogs. Un izdevās pat uzminēt administratora paroli.

Šajos gados daudz kur pabūts, daudz kas noticis un daudz kas arī mainījies. Tagad atliek vien saprast vai ir vērts šo vietni atdzīvināt.

Par maz, par maz man bija 140 zīmju, lai savirknētu visus vārdus par jauno raidījumu. Tad nu darīšu to te! [he, he] un tagad, lai gan “lielie blogeri” jau visu, iespējams, ir uzrakstījuši [neesmu esmu izlasījis 1 ierakstu]. Un tūlīt jau ies “gaisā” otra raidījuma epizode, tomēr…

Kādu brīdi tviterī uzstājīgi tika uzkurināta interese par vairāku interesantu personību kopīgi veidojamo televīzijas raidījumu “Te!”. Ja godīgi, šķita mazliet par daudz. Noskatījos reklāmrullīti, bet tas neko daudz neizteica – vai nu mazums dažādu radošu meklējumu un mēģinājumu, daži izdodas, citi atkal nē.

Vakardien, pēc pirmā raidījuma, tviterī pamanīju virkni sajūsmināto cilvēku ierakstu, tāpēc nolēmu ievērtēt, kas tas par zvēru. Ņemot vērā, ka Latvijas televīziju neskatos, un televizors ar visu satelīttelevīzijas antenu ir vairāk mēbeles manās mājās, atlika doties internetos. Tomēr manam vienīgajam un “dārgajam” LMT internetam Vimeo vienmēr ir bijis kā pārāk liels kauls suņa mutē. Nekas cits neatlika kā gaidīt…līdz šim rītam, kad viss raidījuma video būs ielādējies.

Pirmajā brīdī skeptiski padomāju – svētā makrele! Vairāk kā 52 minūtes! Kurš tad to var izturēt?! Tomēr… sāku skatīties un raidījums mani patīkami pārsteidza. Pārsteidza ar savu it kā vienkāršību, dabiskumu, humoru, taču tai pat laikā – ļoti profesionālu pieeju tā veidošanā. Un tai pašā laikā viss norit bez kādas steigas [sasteigtības]. Nē, es nesajūsminos! Nu, labi, laikam jau sajūsminos gan.

Man patika paši stāsti, kā arī tas, ka komanda ir sadalījusies grupās un apmeklē dažādas Latvijas vietas, zināmas un ne tik ļoti zināmas. Skaidrs, ka viena vieta, kuru noteikti vēlos apmeklēt raidījuma ietekmē, ir Liepukalns. Laiks paskrēja nemanot un man gribējās, lai ir vēl. Kā tai latviešu multenē, kur suns Funs prasīja vējam, lai tas pūš vēl, ja iekšā ir. Manuprāt, pirmais raidījums galīgi nav tāds, ka jāsaka – pirmie slīcēni jākucina. Ļoti laba režija un montāža, lielisks operatora darbs, kā arī mutīgie raidījuma veidotāji [īpaši jau TT- Timrots un Terzens]. Neuzbāzīgs product placement [Lexus]; laikam jau iPhone un iPad neskaitās.

Kā televīzijas neskatītājam grūti ar kaut ko salīdzināt. Vienīgais attāli līdzīgais raidījums, kas nāk prātā, un kuru arī savulaik skatījos ar lielu interesi, bija [ir?] – “Ielas garumā”. Arī tajā nesteidzīgi tika pastāstīts par Rīgas ielu vēsturi un notika sarunas ar to iedzīvotājiem. Jaunā raidījuma aptvērums gan ir plašāks un ceru uz interesantiem brīžiem pie, khm, datōra arī turpmāk.

Raidījuma veidotājiem – lai jums veicas! Pārējiem – ekrānā skatīt!

Sekot raidījumam un tā tapšanai var arī sejasgrāmatā un tviterī.

P.S. Noskatījos arī otro raidījumu. Nelika vilties. Īpaši patika saruna ar Andri Akmentiņu.

Reiz sensenos laikos, es pat nezinu, kad īsti tas bija un kas tam bija par iemeslu – internetos uzgāju svaigu mūziku, par kuru tobrīd nezināju pilnīgi neko. Un kā dažreiz notiek, pietika ar nelielu paklausīšanos, lai šo īpašo balss tembru un izpildījuma manieri atcerētos un laiku pa laikam atpazītu. Droši vien tolaik par viņu Latvijā bija zināms vien nedaudz mazāk, nekā šobrīd. Varbūt es tomēr maldos un tagad par viņu zina daudzreiz vairāk klausītāju.

Meitene no Beļģijas mazpilsētas – Selah Sue, jeb īstajā vārdā Sanne Putseys. Bērnībā viņa nesapņoja par mūziķes karjeru, bet vēlējās kļūt par balerīnu un 6 gadus apmeklēja deju kursus. Tad  piecpadsmit gadu vecumā iemācījās spēlēt ģitāru un sāka sacerēt dziesmas, iedvesmojoties no saviem elkiem Lauryn Hill, Erykah Badu un Bob Marley. Šo ietekmi min kā iemeslu viņas specifiskajam vokālam. Pirmie ieraksti tiek izdoti 2008.gadā, tam sekoja uzstāšanās vairākos festivālos un 2011.gadā tiek izdots komerciāli veiksmīgs debijas albums “Selah Sue”.

Gāja dienas, nedēļas, gadi [kā dziesmā stāstīja Roberts Gobziņš], notika dažādi notikumi un tad, pilnīgi negaidot, parādās ziņa, ka Selah Sue koncertēs Rīgā. Šādu izdevību palaist garām nebūtu prātīgi un biļete ir kabatā jau pirmajā dienā, 23.oktobrī, lai arī pats koncerts notiek tikai 15 .decembrī. Tomēr gaidīšanas svētki ir tie labākie.

Sākumā gan šķiet, ka ir iestājies informācijas vakuums un ar koncerta apmeklējumu būs tikpat slikti kā bija ar viesmāksliniekiem DIIV, kad Palladium zāli līdz pusei varēja aizpildīt, pateicoties bezmaksas ielūgumu dalīšanai… Taču nē, tuvojoties koncertam, notiek aktīva tā reklamēšana. Tātad, viss notiek.

Nevarētu teikt, ka esmu sajūsmā, uzzinot, ka publikas iesildīšanai uzaicināts Ivo Grīsniņš-Grīslis par kuru zinu vien tik, ka tāds eksistē. Izrādījās, ka dzied viņš diezgan skaļi, taču pēc balss un dziesmām man neviļus radās asociācija ar Musiqq… Nav gluži tas formāts, kas saistītu. Arī publikā novēroju vien dažas jaunkundzes, kuras mitrām acīm vēro jaunekļa kustības uz skatuves.

Un tad nāk galvenais notikums – nodziest gaisma un uz skatuves parādās pati Selah Sue ar pavadošajiem mūziķiem. Pirmās pāris dziesmas akustiskās ģitāras pavadījumā un jau jūtu, kā skudriņas skrien pa muguru – ir īstais!

…

Selah Sue piemīt īpatnējs balss tembrs un viņas dziedātās dziesmas ir pietiekami dažādas – no pavisam lēnām kā “Break” un “Mommy” līdz aizraujošām un ritmiskām kā “Fyah Fyah” un “Crazy Vibes”. Pāris dziesmās uz brīdi vokāls burtiski pārtop, it kā dziedātu pilnīgi cits – klasisko dziedāšanu apguvis cilvēks.

Protams, koncertā neizpaliek arī citas pazīstamākās dziesmas “This world” un “Raggamuffin”. Publika, kura šķiet ir piepildījusi visu Palladium zāli, ir sajūsmā. Ne velti Selah Sue reiz raksturota  šādi: “white girl who rhymes like Jamaican”. Lai arī uz encore Selah Sue nodzied tikai vienu dziesmu, tas nekādā ziņā vispārēji labo iespaidu par uzstāšanos nesamaitā.

Aizvadīts vēl viens no šī gada labākajiem koncertiem. To patiešām bija bauda klausīties. Un, kā stāsta, arī Selah Sue Rīgā ir paticis un viņa būtu ar mieru šeit atgriezties vēl kādu reizi. Atliek tikai cerēt, ka tas piepildīsies!

Nobeigumā vēl pavisam silts un svaigs, šodien publiskotais dziesmas “Fade Away” videoklips. Laika, šēra un retvīts!

P.S. Ja tu šo iespēju neizmantoji, vari tikai nožēlot…

Nu tad beidzot, mēnesi pēc pirmizrādīšanas zvaigznes sakrita pareizā groziņā un tika izbrīvēts vakars, lai noskatītos latvju bāleliņu jauno spēlfilmu “Kolka Cool“. Paudīšu domas kā ierindas skatītājs, kas grib redzēt kaut ko foršu un tāpat kā es neko nesaprot no kinomākslas, mūzikas utml. sarežģītām lietām.

Sēžu, darbojos pie savas virpas, nevienu neaiztieku – te uzreiz komrāds prasa, vai esmu ielūkojies jaunākajos tvitera ierakstos. Esot jauna bilde. Tveru klausuli, skatos…un neticu savām acīm. Vien jāpiebilst, ka šorīt nolēmu noparkot auto aiz pelēkā micuka, nevis pirms sarkanā intrepid, kā tas notika bieži līdz šim. Man nav zināms, kāda mārrutka pēc forda vadītājs izdarīja konkrēto manevru, taču neizskatās, ka tas auto ir braucis, nepārsniedzot šajā vietā atļauto ātrumu 30km/h. Stāvvietā novietotais Dodge ir pastumts uz priekšu par vismaz 10m…

Lucky me... (foto autors @o79)

...

Man vajag ieliet…

P.S. Kā noskaidrots, ford autovadītājs tiešām ļoti steidzies un vēlējies apbraukt citu automašīnu, kas grasījusies nogriezties pa labi, taču aiz šīs mašīnas priekšā uz brauktuves parādījies gājējs…un vadītājs izvēlējās mazāko ļaunumu.

P.P.S. Par šo vietu jau nesen rakstīju tviterī, bet tā jau nav īstā vieta, kur sūdzēt #firstworldpain. Lieta tāda, ka Čiekurkalna 1.līnija nav ļoti plata iela. Pie tam tajā ir paredzēta vienvirziena kustība. Dažreiz gan gadās, ka kāds autobraucējs par to “aizmirst”. Taču stāsts nav par to, bet gan satiksmes organizāciju. Kā jau minēju, šajā ielas posmā [nedaudz aiz krustojuma ar Gaujas ielu un līdz pat Augstrozes ielai] ir maksimālā braukšanas ātruma ierobežojums. Ne jau tāpēc, ka vienā ielas pusē ir policijas māja, bet tāpēc, ka otrā ielas pusē ir skola. Tas, ka 95% braucēju šo ierobežojumu neievēro, arī ir zināms fakts.

Transportlīdzekļiem ir atļauts apstāties un stāvēt, sākot no vietas aiz iebrauktuves Iekšlietu ministrijas kompleksa stāvvietā. Taču nesaprotamākais ir tas, ka šī atļauja apstāties un stāvēt attiecas uz abām vienvirziena ielas pusēm. Ko tas reāli nozīmē uz vienvirziena ielas nedaudz vairāk kā divu automašīnu platumā, ļoti labi varēja novērot  2011.gada 7.decembrī.

Čiekurkalna 1.līnija

Audi, kurš visdrīzāk labajā ielas pusē bija atstāts [likumīgi!] tehniskas ķibeles dēļ, paralizēja visu kustību, jo neviena lielgabarīta kravas automašīna un autobuss pa visu starp automašīnām izbraukt vairs nevarēja. Tā vietā tika izmantots blakus esošais trotuārs un zālājs [kāds nu tas decembrī ir]. Attēlu uzņēmu pēc tam, kad smagie auto jau bija aizbraukuši, jo arī pašam nācās pabūt šajā sastrēgumā.

Rīgas domes Satiksmes departamentam šo bija jāparedz…