Gājiens uz Kūolk`

Nu tad beidzot, mēnesi pēc pirmizrādīšanas zvaigznes sakrita pareizā groziņā un tika izbrīvēts vakars, lai noskatītos latvju bāleliņu jauno spēlfilmu “Kolka Cool“. Paudīšu domas kā ierindas skatītājs, kas grib redzēt kaut ko foršu un tāpat kā es neko nesaprot no kinomākslas, mūzikas utml. sarežģītām lietām.

Manā rīcībā nav drošas informācijas par to, vai ikdienas kinoseansi ar šo filmu ir gana rentabli, lai atpelnītu Splendid Palace [jeb nesenajā pagātnē – kino “Rīga”] lustras darbināšanu. Tomēr jāteic, ka atlaižu kuponu izpārdošana, kas ļauj šo pašu filmu skatīt par pirmdienas “draugu cenu” bez obligātas drauga piesaistes, bija aizgājusi uz urrā. Vismaz līdz brīdim, kad dzisa gaismas, bija aizpildīta absolūti lielākā daļa sēdvietu. Kas man īpaši tīk šajā kinomājā – pirms seansa nav brīvprātīgi piespiedu kārtā 15 minūtes jāpavada, skatot reklāmas un filmu treilerus. Gluži kā LPSR laikos, kad obligāts pirmsseansa atribūts bija kinožurnāls “Padomju Latvija”, vai labākajā gadījumā – satīriskais “Deglis”.

Taču pāriesim pie lietas. Filma. Bez noteikta sākuma un bez skaidri iezīmētām beigām. Lai arī dzīvē viss nav tikai melns un balts, šeit dominē tikai šīs krāsas dažādos toņos. Tātad melnbalta. Tā ir lieta, kas nebūt netraucē. Taču melnbaltais kino ir ļoti prasīgs pret režisora, operatora un montāžista darbu.  Šajā jomā filma mani pilnībā nepārliecināja. Ir labi un izdevušies kadri, taču šur tur ir arī pamanāms brāķis. It kā būtu pietrūcis laika pārfilmēt, vai ar domu, ka gan jau “saies tāpat”… Otra lieta, kas mani pagalam saskumdināja, ir ieskaņošanas kvalitāte. Par to, līdzīgi kā par kļūdaini uzrakstītu vārdu “tualete” diktātā, var ielikt vien 3 no 5. Štrunts par to, ka Bālā māte kustina lūpas nesinhroni ar skaņu, taču vairākās vietās daļu teksta tā arī nesapratu. Pie tam pati skaņa ir tāda…pliekana. Var jau būt, ka tas tā ir ar nolūku, bet nešķita cool.

Kadrs no filmas /ņemts no kinoafisa.lv/

Par filmas saturu. Nekādu spoileru nebūs, lai nelaupītu skatīšanās prieku tiem, kas vēl filmu nav redzējuši. Īsumā jau tas pateikts filmas anotācijā. Filmā parādīta dzīve. Gandrīz tāda, kāda tā ir, jo ir redzētas arī skarbākas lietas. Tomēr nav jau arī tā, ka laukos visur ir tik bezcerīgi. Kolka šeit ir vien nosacīts punkts kartē. Tāds punkts, kas ir diezgan tālu no lielpilsētu spožajām ugunīm, darba un turienes izklaides iespējām. Šeit ir arī vairākas frāzes, kas pilnīgi noteikti ieies tautas folklorā. Atveidotie tēli ir gana kolorīti un vairāk vai mazāk liek noticēt notiekošajam. Uzreiz gan jāsaka, ka Andris Keišs man ļoti traucēja uztvert filmu. Kaut gan drīzāk tā nav tik daudz viņa, cik mana vaina. Atmiņā vēl joprojām labi saglabājies seržanta Lapiņa tēls no citas latviešu filmas, liek šos abus tēlus salīdzināt…un neatrast daudz atšķirību. Diemžēl.

Kā jau minēju sākumā, izteiktu beigu šeit nav. Vienā brīdī viss vienkārši beidzas ar titriem. Tā nu sanāk, ka viss sižets ir kā no dienasgrāmatas vidusdaļas brutāli izplēstas lapas. Par spīti tam, kopumā filma man vairāk patika, nekā nepatika. Vajag jau kādreiz pasmieties arī par sevi. Jo šajā “Kolkā” jau esam attēloti mēs paši. Tāpēc dodiet vēl un arvien labākas vietējā ražojuma filmas.

P.S. Vēl viena lieta, kas neierakstās filmas kontekstā – kurzemniekiem nevajadzēja runāt rīdzinieku izloksnē…