Ziemeļu ekspedīcija. 17.diena

Lasīt no sākuma

Tātad, kā jau rakstīju, esam atstājuši Trondheimu aiz muguras un tagad šķērseniski virzāmies pāri Skandināvijai, lai jau drīzumā sasniegtu Stokholmu. Braucam līkumu līkumiem, jo tādi nu šeit ir ceļi. Pamazām iestājas nakts, bet tā vēl nav tāda, pie kuras savā iepriekšējā dzīvē esam pieraduši.

Līdz ar vakara atnākšanu, kuru pastiprina pieaugošais mākoņu daudzums, parādās arī nepatīkamākais šajā braucienā. Tas nav vis aukstums, bet gan lietus. Tas nelīst pastāvīgi, bet brīžiem un stipri.

Braucam arvien augstāk kalnos, ko gan var saprast tikai pēc GPS augstuma rādītājiem. Piefiksēju, ka plkst.0:50 esam sasnieguši augstāko kalnu pāreju ceļojuma laikā – 925m virs jūras līmeņa.

Tas ir jāatzīmē ar nelielu pieturu, kas ir jāveic kaut vai arī tādēļ, ka te pa ceļu miglā apkārt ganās…pagalam nepieskatīts aitu bars. Viņas ir izbrīnītas par mūsu klātbūtni, mēs savukārt par viņējo. Taču rokās, draņķes tādas, nedodās.

Atsākam braukt un kādu laiku ceļš saglabā 700m v.j.l. augstumu. Šeit gar ceļa malām pat novērojam šķiru civilizāciju – pa kādai retai mājelei, kas tomēr šķiet neapdzīvotas. Bet varbūt vienkārši tie cilvēki šeit ir “normāli” un šajās nakts stundās guļ. Tā, pavisam nemanot, esam jau šķērsojuši robežu un nonākuši Svensonu karaļvalstī. Apkārtnē nekas īpaši nemainās, tik  vien kā, nonākot atpakaļ pie zemes, civilizācija ir vērojama aizvien vairāk.

Tā kā stūrētājam jāstūrē, tad pārējie var snauduļot, jo īsti nomaldīties no pareizā ceļa nevar. Galvenais ir nepaskriet garām pāris ģeoslēpņiem, kas defnēti kā must have. Pie 70.ceļa, pa kuru virzamies, piestājam mikromiestā Bunkris. Ir plkst 4:00 un pienācis laiks nedaudz izlocīt sagurušās ekstremitātes. Ejam uz pakalnā esošo uguns novērošanas torni, kurš pēc apraksta spriežot, te jau ir veselu mūžību. Tiem, kas redzējuši koka torņus, varētu šķist, ka nekā sevišķa jau tur nav. Bet konkrētais eksemplārs ir visai īpatnējs. Pirmkārt, tas visā savā augstumā no ārpuses ir apšūts ar dēļiem. Otrkārt, iekštelpās ir iekārtota visai omulīga ballīšu vieta ar galdiem un soliem. Un tas viss mums ir pieejams apskatei, jo durvis nav slēgtas.

Izmantojam iespēju un uzkāpjam līdz pašai torņa augšai. Torņa 24m kombinācijā ar vismaz puskilometru virs jūras līmeņa paver ļoti interesantu skatu uz apkārtni. Skaisti. Mēs izbaudām to pēc pilnas programma, atverot logus un ieelpojot spirgto rīta gaisu. Dzestri, bet patīkami.

Atgriežamies lejā, noformējam ģeoslēpņa atrašanu, veicam dažus fotouzņēmumus un esam gatavi doties nākamā slēpņa meklējumos. Lai līdz tam tiktu, mums turpat no Bunkris jābrauc pa ceļu mežā [purvā] iekšā. Pusceļā rīta gaismā virs purva ezeriņiem vērojama migla un tas jau atkal ir tik smuki, ka jāstājas un jāmeklē fotoaparāti.

Drīz vien jau esam arī klāt netālu no ģeoslēpņa “Idet”. Mazliet jāpaietas kājām, jo slēpnis ir blakus…lāča midzenim. Patiešām, visīstākajai lāču migai. Saimnieks gan te laikam vairs nedzīvo, tāpēc Pēteris drosmīgi iemēģina meža zvēra “apartamentus”. Lai arī no ārpuses necils uzkalniņš, iekšpusē ir pietiekami daudz vietas. Vēl viens piedzīvojums, kas ieskaitāms kategorijā “es pirmoreiz dzīvē izdarīju…”

Plkst.4:50 turpinām atpakaļceļu uz bunkris un tad jau tālāk uz dienvidaustrumiem.

Nākamo ģeoslēpni plkst.6:20 savācam turpat ceļmalā “Spjutmo Rastplats”, kādā atpūtas vietā, kas ne ar ko dižu atmiņā nav palikusi. Ap šo laiku mūsu braucamrīks jau ir apēdis visus gāzes krājumus, kā arī beigām tuvojas benjas paliekas bākā. Tas izskatās diezgan draudīgi, taču drīz vien ceļā būtu jāparādās apdzīvotībām, kas kvalificējas kā pilsētas. Mūsu aģentūras dati liecina, ka iekš to Falun ir jābūt gāzes uzpildei. Pēdējos pārdesmit kilometrus jau braucam vairs tikai ar zilu gaisu bākā, tāpēc šis brīdis mūsu dzīvē būtu ļoti nozīmīgs. Tikai tā gāzes tanka nav. Ne koordinātēs, ne arī to tuvākajā sakarīgajā attālumā. Toties atrodam vismaz benjtanku parasto. Tas nozīmē, ka ir pumpis un ir bankas karšu rijējs. Tikai neraža – tam ķēmam nepatīk ne Maestro, ne Visa, ne AmEx. Kaut ko tomēr izdevās beigās iebarot un naftas dzira, čurkstēdama sāka pildīt auto bāku.

Pēc plkst.8 rītā turpat netālu aiz pilsētas dodamies meklēt ģeoslēpni “Kopparslagg”, kā pēc nosaukuma noprotams, kaut kas saistīts ar kaparu un šlagu. Tā arī ir. Te gadu desmitiem izgāzti vara rūdas izdedži un apkārtne izskatās pēc Mēness virsmas [lai gan īstas nojausmas par to virsmas atbilstību man nav].

Nedaudz vairāk kā pēc stundas pirms apdzīvotības ar latvisku nosaukumu Sala tiek sameklēts ģeoslēpnis “Nyårscachen” [kas izrādās 89. un arī pēdējais atrastais visa garā ceļojuma laikā]. Līdz Zviedrijas galvaspilsētai vēl ir gabaliņš, ko braukt, bet nogurums mācas virsū pamatīgi. Neskatoties uz visām grūtībām, plkst.11 ieripojam Stokholmā. Tiek pamodināts navigators, lai varētu bez lielām sāpēm un maldīšanās uzreiz nonākt ostā. Dikti negribas nokavēt to prāmi, kas vienos…lai arī cikos viņš nebūtu. Ar pamatīgu saspringumu aizstūrēju līdz ostas stāvvietai un tad spēki izsīkst. Ļoti nāk miegs, bet gulēt nav laika.

Esam noskaidrojuši, kura ir īstā check-in rinda uz Rīgas prāmi, bet nav īsti skaidrības, kādas te procedūras jāveic. Blakus esošais terminālis izrādās neīstais. Dodamies skaidrot īstos virzienus un galu galā ieraugām arī pareizo termināli, kā arī dzirdam jau pazīstamāko slāvu valodu. Nonākam līdz kasēm un tur mūsu cerības kā kāršu namiņu sagrauj nīgra kasiere – uz šodienas prāmi vietu nav. Tā, lūk. Vienīgais piedāvājums, ko varam “izspiest” no nelaipnās madāmas, ir tāds, ka varam no plkst.12 līdz 17 stāvēt un gaidīt iekš waiting list cerībā, ka kāds uz reisu neierodas un mēs tiekam uz borta. Laukā atkal ir jūtama vasara, mēs jau tā esam saguruši, tāpēc opcija gaidīt saules svelmē piecas stundas nezin ko un bez garantijas mūs ne drusciņ neiepriecina.

Turam apspriedi par iespējamām alternatīvām. To nav daudz… Varam nīkuļot līdz prāmim, gaidot. Ja nepaveicas – atliek nakšņot Stokholmā un cerēt uz nākamās dienas prāmi. Bet iespējas, ka tiksim uz to, arī nav garantētas. Beigās tomēr uzvar “veselais saprāts” – par spīti nogurumam nīkt negribam. Pagarināsim ceļojuma maršrutu. Kas gan tur +/- pāris tūkstoši kilometru… Dosimies mājup caur Dāniju, Vāciju, Poliju un Lietuvu. Labi, ka ir izeja arī no šauras bezizejas.

Uzņemam virzienu uz Malmi un turpinām piedzīvojumu meklēšanu. Informācijas par ģeoslēpņiem šajā maršrutā mums nav, tādēļ šī nodarbe tiek atlikta uz labākiem laikiem. Ir piektdiena un nedaudz izbaudām civilizācijas radītos sastrēgumus uz ielām, kamēr tiekam laukā no Stokholmas. Pirms tam gan laimīgi esam uzpildījušies ar gāzi, tā kā atkal varam braukt pa lēto. Vienubrīd saule gan pazūd aiz pēkšņi saskrējušiem mākoņiem un uz autostrādes nolīst tāds lietus, ka nevar īsti redzēt, kur jābrauc. Taču tas ir īslaicīgi. Tā kā tagad Pēteris stūrē un Līva navigē, mēs ar Enj uz pakaļbeņķa varam saldi sutināt. Tāpēc arī turpmāko ceļu fiksējam tikai epizodiski, nemaz nerunājot par pierakstu veikšanu. Un nav jau daudz ko rakstīt. Pirms ieslīgšanas miegā tiek nofotografētas ceļa malā esošās lidmašīnu instalācijas.

Izbraucam cauri Huskvarnai un Jončēpingai, tad ap pusnakti garām Malmei un esam sasnieguši kārtējos kases būcenīšus pie Ērezunda šaurumu šķērsojošā tilta. Šausmīgi gribas redzēt, kā te viss izskatās, jo tas līdz šim ir tikai skatīts  caur lidmašīnas iluminatoru, bet apkārt ir piķa melna tumsa. Vienīgais, ko braucot sajūtam, ir vestibulārā aparāta reakcija uz augstuma izmaiņām un lejā šalcošā jūra. Šis prieks mums izmaksāja SEK 325 un esam ieguvuši tiesības ierullēt Dānijas karalistē.