Ziemeļu ekspedīcija. 19.diena

Lasīt no sākuma

Patiesībā jau mūsu nepacietība aug augumā. Jo tuvāk Latvijai, jo vairāk. Kaut ko mazliet papļāpājam, lai šoferis nemigtu ciet. Atceramies arī savus nesenos piedzīvojumus. Neesmu piefiksējis, cikos tieši šķērsojam Latvijas robežu, bet Rīgā esam plkst.2:29. Tieši tā, ne minūti agrāk. Līdz ar to esam pierādījuši, ka ar auto ir iespējams nokļūt Rīgā ātrāk, nekā gaidot nākāmo prāmi no Stokholmas. Pie tam nokļūt krietni agrāk.

Jau šķērsojot robežu šķita, ka pamazām ceļamies spārnos. Esam bijuši prom pietiekami ilgu laiku, izbaudījuši ērtības un arī neērtības, tāpēc tagad vilkšus velk mājās. Droši vien, ja mēs atrastos kaut kur tālu un nebūtu šīs steigas ar atgriešanos, arī sajūtas būtu citas. Tagad gribas mājās. Nedaudz atkopties, sakārtot domas un atmiņas par ceļojumu.

Rīgā no sākuma apciemojam Ķengaragu, kur pie mājām tiek izsēdināts Enj un tad braucam uz Aspazijas bulvāri. Tur, kur es pirms ceļojuma ielas malā atstāju savu mašīnu. Nav ne jausmas, vai viņa vēl tur ir, un ja būs, vai kāds nebūs pacenties kaut ko noskrūvēt… tomēr viss ir bezgalskaisti. Mašīna, mazliet noputējusi, joprojām ir vietā. Izkrāmēju savas mantas [tik, cik nu tās mašīnā valdošajā bardakā var sazīmēt kā savējās], mazliet vēl papļāpājam un tad jau škiramies. Pēteris aizved mājās Līvu, bet es lēnā garā dodos uz saviem Pierīgas laukiem.

Pamazām aust gaisma un es braucu bez jebkādas steigas. Juglā mani pārsteidz tiiik interesants skats, kad tālumā austošās saules, kura pati vēl nemaz nav redzama,  staros debesis iekrāsojas koši sarkanas, ka vienkārši stājos ceļa malā, lai šo mirkli iemūžinātu fotogrāfijās.

Raušos atpakaļ braucamajā, jo man vēl atlicis nobraukt pārdesmit kilometrus. Tos arī lēnā garā veicu. Piestāju ceļa malā gan vēl vienu reizi, jo atkal jāuzbildē, kā saule pamazām lien laukā no savas migas un bliež debesīs ar saviem staru lāzeriem.

Vēl desmit minūtes un plkst.5:00 iebraucu savā pagalmā. Beidzot var atviegloti uzelpot un arī atslābt.Pa šo laiku izskatās, ka nekas nav mainījies, tikai pagalmā nežēlīgi sazaļojusi zāle, kuru kaut kad nāksies nopļaut. Bet noteikti ne šobrīd.

Piespiežu sevi izkrāmēt no mašīnas mantas un iemest tās mājās, taču tur gan tās vienkārši nosviežu pa roku galam. Nav vēlmes neko kārtot. Tagad tikai gribas beidzot iekrist gultā un izbaudīt, kā ir gulēt apstākļos, kad tevi neieskauj mantu kalni un krēsli šaurajā automašīnas salonā. Un arī miesu neēd miljons mazas, asinskāras un neganti sīcošas radības.

Ceļojums ir beidzies. Lai dzīvo ceļojums. Miljons jaunu iespaidu, neredzētu vietu, dažādi piedzīvojumi, pārbaudījumi un citas lietas, kas nu jau dzīvos atmiņās, kas tiks atsvaidzinātas ar fotogrāfijām. noguruma dēļ mazliet sirreāla sajūta – vai tik es to visu neesmu nosapņojis? Bet nē, tik traki nav.

Esmu bijis ceļā deviņpadsmit dienas, no 25.jūnija līdz 13.jūlijam, pārējie vēl dažās dienas vairāk. Esam pieveikuši 9000 km ceļa, un kas nav mazsvarīgi, Subaru Forester mūs ne reizi tehniski nav pievīlis [riepas saduršana nav pieskaitāma pie būtiskām ķibelēm]. Izdevumi tiks saŗēķināti kaut kad vēlāk, taču ir skaidrs, ka kopumā ceļojums ir sanācis pa lēto.

Taču tagad gan viss. Nedaudz pagulēt un pēc tam savest sevi kārtībā, jo rītdien jau atkal jāatsāk darba gaitas. Atvaļinājums arī beidzies.