Ziemeļu ekspedīcija. 16.diena

Lasīt no sākuma

Tātad, kā jau minēju iepriekš, mēs turpinām traukties uz dienvidiem pa autoceļu E6. Nepilnu stundu pirms pusnakts Namsskogan pie interesantas konstrukcijas tilta raušamies iz mašīnas, lai sameklētu kārtējo ģeoslēpni. Kad tas ir nodarīts, turpinu stūrēt, bet pārējie mašīnā snauduļo.

Esam nonākuši jau tajos platuma grādos, kur beidzot naktī iestājas ja ne gluži tumsa, bet kārtīga krēsla. Krēslas sveiciens nāk ar savu pārsteigumu. Uz gandrīz tukšā ceļa kādus 300m aiz mums brauc vēl kāda mašīna. Pēkšņi priekšā tālumā pamanu uz ceļa kaut ko savādu. Šis savādums atrodas tieši braukšanas joslas vidū. Nevar īsti saprast – lupatu vīkšķis, vai…sabraukts suns. Nē, lapsa! Mēģinu izlavierēt tā, lai palaistu viņu starp riteņiem, kad izrādās…viņa ir dzīva un paceļ galvu. Bet ir jau par vēlu… Dobjš būkšķis zem auto grīdas un mēs turpinām braukt.  Nekas jau nav noticis, tikai aizmugurē braucošā mašīna sāk ieturēt trīsreiz lielāku distanci.

Ap diviem no rīta seko kārtējā pietura. Ceļa tuvumā ģeoslēpnis “Fiskemfossen”, atkal jau bangojošs ūdenskritums, akvārijs lašu audzēšanai un citādi nieki. Noformējam šo, te arī pastāstu par piedzīvojumu uz ceļa pārējiem, kas nebija pamanījuši starpgadījumu, vai arī nesaprata manas novirzīšanās no taisnvirziena kustības iemeslus. Pēteris saka, ka esot bijis lapsu jāņem līdzi, bet ko nu vairs. Un, ja tur ir sanākusi maltā gaļa, mums to tāpat nevajag.

Papļāpājamies un turpinām braukt, bet ne pārāk tālu. Drīz vien sasniedzam apdzīvotību Grong, kur ir jāpiereģistrējas kārtējā slēpnī pie baznīcas. Ar to agrā rīta slēpņošanas tūre beidzas. Pulkstens jau ir ap pustrijiem no rīta, vai naktī, sauciet kā gribiet. Ik pa brīdim piezogas nogurums, jo pārējie var gulēt, bet es nevaru. Atkal jau braucam, bet pamazām sāku vērot apkārtni, lai sameklētu kaut ko līdzīgu nakšņošanas vietai. Te gan atkal sastopamies ar problēmu, kas tvisu laiku raucē dzīvot civilizācijas tuvumā. Piemērotajās vietās ir mājas, iekopti lauki, vai…slēgti ceļi. Tas ir neforši, tāpēc nākas krietni nopūlēties un pariņķot, lai beidzot atrastu kaut ko nebūt piemērotu. Tā mēs, šķērsojuši vairākus aizdomīgus laukus un atraduši pieeju mežam, sākām lūkoties pēc vismaz kaut kādas “dzīvojamās platības”, līdz plkst. 3:50 mums nosacīti uzsmaida laime. Mežā ceļa malā ir neliels brīvs laukumiņš, kur ir reāla iespēja uzsliet  mūsu divas teltis. Mums jau ir tik vienalga, ka vairs neko meklēt negribas. Izveidojam bāzi un sākam enerģiski šņākuļot.

Mostamies plkst.12:00 un uzreiz bez īpašas kavēšanās sākam rosīties. Naktī mūs ir aplaimojusi rasa, tāpēc ārpusē viss ir mitrs. Bet tas netraucē brokastot un pie reizes nedaudz apžāvēt rīta saulē mūsu “mājas”. Un brokastis mums šodien ir glaunas – ķēzamies ar ikriem.

Izkustamies jau pēc divām stundām, kas mums ir netipiski ātri. Stundu vēlāk jau kašājam pēc pirmā ģeoslēpņa. Pie apdzīvotības Sparbu esam nobraukuši no lielceļa, lai izbaudītu mazceliņu labumus un esam nonākuši pie Skeifelt, jeb Skei senkapiem. Nekā daudz jau ko redzēt nav, vien daži kapakmeņi. Bet atzīmējušies esam.

Turpinām tādā pašā garā pa mazceliņiem līdz pēc pusstundas nonākam netālu no nākamā slēpņa “Kongevegen Gresset – Vådal”. Cik nu top skaidrs – te kautkur senos laikos bijis ķēniņa ceļš. Mēs no tā atrodam tikai krūmus un vecus celmus. Kā par brīnumu, neskatoties uz greizajām koordinātēm, izdodas uztaustīt arī slēpņa konteineru, kurš ir noslēpts labākajās latviešu tradīcijās. Ne gluži zem sūnām, bet uz to pusi… Ja te nav ko redzēt, vismaz iebildējam zaļos labības laukus.

Atgriežamies atpakaļ uz lielceļa un braucam, līdz šķērsojam apdzīvotības Verdal un Levanger, paķeram vienu slēpni jūras krastā [“Myrmennene på Framnes”, atkal jau kaut kāda vēsturiska piemiņas vieta] un dodam pa pedāli. Vēl daudz plānots nobraukt. Bet miera jau nav ne mirkli un kaut kāda mārrutka pēc mēs tomēr nedaudz novirzāmies no maršruta. Atkal jau kastīšmeklēšanas dēļ. Tādai esot jābūt kādā tuvējā dzelzceļa stacijā. Pirms tam paspējam gan ieēst kādu vitamīnu devu, gan arī aplūkot albīnās govis.

Kaut kā pietuvojamies stacijai no otras sliežu puses. Pati stacija jau no tālienes izskatās kā pamesta.

Ejot pāri sliedēm mūs kārtīgi nobiedē vilciens. Tas piezogas nedzirdami un aiztrauc garām tādā ātrumā, ka liekas ar vēju varētu noepilēt visas spalvas no kājām. Baisi! Bet mēs neesam cietuši. Sākam meklēšanu, bet to, ko vajag, tā arī nedabūjam. Toties kārtīgi izpētām stacijas telpas. Tā ir pamesta. Gandrīz. Jo izskatās, ka pāris telpās kāds ir iemitinājies. Un savilcis tur visādas drazas. Ne gluži tā, kā tas būtu pie mums, bet tur bija visāda elektroniskā aparatūra, lampas, vadi, drēbes, mēbeles utt.

Aparatūra, redzams, ka tika arī uz vietas remontēta. Mūsos [vismaz dažos] pamodās trofeju mednieku gars. Un tā, neskatoties uz pusekipāžas moralizēšanu, mūsu nagos nonāca automagnetola un plašu atskaņotājs. Moralizēšana tomēr palīdzēja – atpakaļ uz mašīnu mēs nokļuvām mērkaķa ātrumā [ja nu gadījumā stacijas iedzīvotājs būtu tuvumā, viņš mūs tāpat nepanāktu]. Jocīgais īsais ātrvilciens mūs atkal centās sabaidīt.

Adrenalīns bija noķerts, varējām braukt. Jā, starp citu, kā redzams bildē, stacijas nosaukums ir “Langstein”, ko mēs draudzīgi pārsaucām mums tuvākā nosaukumā – par Langstiņiem.

Laimīgi tikuši prom, tikai smīnējām par ķērienu. Īpašs prieks bija Līvai par atskaņotāju [tā publiska priekšāstādīšana un skaņdarbu klausīšanās notiks 2010.gada 27.februārī Rīgā], lai arī tam sākotnēji neatradās mašīnā vieta un bija vien jātur klēpī. Drīz arī pārējā ekipāža vairs nepukojās par šo izgājienu, jo visi saprata, ka Līva jau sen šādu aparātu bija pelnījusi.

Ap plkst.18:00 sasniedzām Stjørdal pilsētu, kur kārtējo reizi jābūt autogāzei. Bija. Taču mēs pie tās netikām. Jo nebija attiecīgā veida uzgaļa. Toties atklājām, ka pēc Langstiņu stacijas apmeklējuma esam laimējuši papildbalvu – cauru riepu. Tā kā Norvēģijā nekur un neviens tik vēlu vairs nestrādā [lai salāpītu riepu], nekas neatlika, kā turpināt virzīties uz Trøndheim. Mums nav izvēles, tāpēc jābrauc pa maksas autostrādi. Tas mums vienā posmā izmaksā NOK 10, bet nākamajā vēl iemaksājam NOK 25.Tā kā pēc ilgāka pārtraukuma esam atgriezušies platuma grādos, kur uz zemes neaug vairs tikai mētras un akmeņi, bet arī koki, zāle un citi laksti, spējam pat papriecāties par akārtnes skaistumu.

Nokļūstot Trondheimā, mums beidzot paveicas. Beidzot atrodam benjtanku, kurā ir gāze, un kur viss vēl darbojas. Pēterim gan nākas izmantot zīmju valodu, lai mēs dabūtu “pareizo” uzgali, taču uzpilde var sākties. Es teicu, var sākties! Nu kā tad, Igaunijā gūtās traumas sekas – auto pildās lēni. Ļooooti lēni. Visas divdesmit minūtes. Vietējais ar monstrīgu amerikāņu pikapu dabū pabolīties neizpratnē un gaidīt savu kārtu. Kas attiecas uz riepu remontu, arī šeit nevar teikt, ka ļoti veicas. Norvēģiem laikam pēcpusdienā ārkārtīgi riebjas strādāt… Beidzot gan mums to riepu saremontierē.

Trondheima jau tāda liela pilsēta, taču nav nemaz nesmuka. Atrodam pāris vietas, kur piesiet aci.

Ja jau viss notiek, tad brauksim mazliet paslēpņot un pie reizes sameklēt vietu vakariņu pagatavošanai. Aizdodamies uz krastmalu, kur ir ģeoslēpnis “Østmarkneset” – Otrā Pasaules kara laikā te bijuši nocietinājumi un kas tik vēl ne.

Dažas būves vēl saglabājušās. Izstaigājamies pa fortifikāciju paliekām, zem nelielas bākas atrodam kastīti.

Vietējie “mākslinieki” pastrādājuši ne pa jokam un te var novērot visdažādākās grafiti izpausmes.

No pakalna augstumiem pēc tam papriecājamies par neredzētu skatu. Krastmalā atpūšas divas melnādaino ģimenes. Sievietes skaļi bļaustās savā starpā nesaprotamā valodā, bet pats interesantākais – ģimenes galvas…makšķerē. Nekad nebiju redzējis nēģeri makšķerējam. Nu sapnis ir piepildījies. Pat divkārt, jo viņi to darīja divatā.

Tā kā pulkstens rāda jau pāri 20:00 un ēst arī gribas, nedaudz uzbraucam augšup krastmalā un tur atrodam gan galdus, gan solus. Viss kā radīts atpūtai dabā. Un vienalga, ka turpat blakus ir dzīvojamās mājas. Mēs vāram vakariņas un saldajā ēdienā ēdam jogurtus. Diezgan neķītri, tāpēc šīs bildes te rādītas netiks.

Pie reizes kaļam plānu par turpmāko notikumu gaitu. Slēpņot īpaši daudz atļauties nevaram, jo tas paņem laiku. Savukārt Stokholmā būtu jānonāk tik laicīgi, lai 11.jūlijā paspētu uz prāmi…nē, šoreiz nevis vienos, bet plkst.17:00. Tas nozīmē, ka jābrauc, kamēr asinis pa degunu. Diezgan skarbi. Mēs jau varētu tā nesaspringt, ja vien Pētera telefons pamazām nekļūtu aizvien sarkanāks no nepacietīgajiem zvaniem “nu, kad tad tu būsi tai Rīgā?” Mēs respektējam vajadzības un esam ar mieru paciest neērtības un steigu.

Bet pa galvu, pa kaklu jau arī gluži neskrienam. Vismaz pagaidām. Braukšanu ārā no Trondheimas uzsākam plkst.22:50. Ceram uz Tomtom “Ivara” godaprātu [atkal jau], lai viņš izvestu mūs pa iespējami taisnāko ceļu, neskarot maksas autostrādes. No ievērības cienīgām vietām, kas mūs uzjautrina, vēl jāatzīmē, ka braucām garām milzu ēkai, kas izrādās ir Trondheimas [laikam jau pilsētas iedzīvotāju publiskā] garderobe…

…un vēl mēs bijām priecīgi, ka uz kādas no mazajām ieliņām mums bija jāšķērso vairāki objekti, kas zīmēs bija norādīti kā “Farts dempere“. Mūsu poliglotu spējas ir woooow,  šos objektus uzreiz latviskojām kā pirdienslāpētājus.

Kā jau sagaidīts, “Ivars” mums iesaka kārtīgu šortkatu cauri mežam. Ceļš jau foršs, tikai tas…pēkšņi beidzas ar pamatīgi iebetonētu bomi šķērsām pāri ceļam. Laime bija jau tik tuvu. Visus 5km jābrauc atpakaļ, jo citu alternatīvu nav. Tikai dziļi grāvji un autostrāde.

Uz autostrādes samaksājam to, kas mums makā vēl ir – NOK 20, bet izrādās, automāts atlikumu neizdod [bija jāmaksā NOK 10]. Mums gan  jābrauc divus maksas posmus, bet spīdīgo metāla ripiņu vairs nav. Nav arī variantu. Uzskatām, ka esam samaksājuši, tāpēc nākamajā čekpointā…braucam zem sarkanā luksofora pa autopass joslu. Esam sliktie, noķeriet mūs, ja variet! Taču neviens mūs ķert tā arī netaisās un tāpēc stress zūd.

Vēl ceļā ieķeram beidzamos saules starus, kuri atspīd uz ceļmalas klintīm, jo drīz jau iestāsies nakts. Labu laiku nepiedzīvots diennakts laiks, ja runājam par tā kombināciju ar tumsu.

Atbilstoši mūsu GPS rādījumiem pamazām rāpjamies arvien augstāk virs jūras līmeņa un vienlaicīgi strauji tuvojamies Zviedrijas robežai. Taču līdz Stokholmai vēl tālu…