Publicēja: zais | 09.07.2008.

Ziemeļu ekspedīcija. 15.diena

Lasīt no sākuma

Tātad, kā jau minēju, uz prāmja vienkārši niekojamies, jo veselu stundu nav ko darīt. Vērojam pretim braucošo prāmi, nosacīto saulrietu aiz kalniem un apkārtni kā tādu. Labi vien ir, ka izvēlējāmies šo īsceļu. Ja mēs dotos Bognes virzienā caur Narvik, tad šis ceļa posms sastādītu turpat 230km. Un beigās vienalga būtu jābrauc ar prāmi, jo tas ir vienīgais risinājums, lai pārvarētu fjordu. Šobrīd ar prāmi, nonākot turpat, mums jāpievārē tikai 26km. Starpība naudā un laikā ir kā liels fakts uz sejas.

Kā tad, tas jau nav nekāds noslēpums par mūsu maigajām attiecībām ar kapeiku… Mēs viņu, khm, mīlam. Un pateicoties šai mīlestībai, drīz vien izsēžamies krastā. Esam atpakaļ uz kontinenta, bet Bognes pat īsti nav nekāda apdzīvotība – nu tā, trīs mājas četrās rindās. Līdz ar to nav nekādas jēgas te īpaši uzkavēties.

Lēnām stumjamies pa ceļu kalnā augšā. Stop! Kartē tepat ceļmalā rēgojas ģeoslēpnis. Ja jau tik ļoti blakus, grēks nepiestāt. Lasām aprakstā, ka turpat jābūt drupām. Mazliet paklejojam pa mežu, un tādas nopietnas drupas nemaz neatrodam. Kastīte rokās gan, kas mums dod iespēju paņirgāties par šejieniešu izpratni what the “drupas” really is.

Esam jau gana daudz, jeb precīzāk, ilgi braukuši, tāpēc būtu laiks meklēt vietu naktsmītnei. Tomēr tik viegls šis uzdevums nav. Vietējā īpatnība – piemēroti līdzenumi ir turpat gar ceļu, taču visur norvēģi sacēluši mājas. Intensīvi pārbaudām arī visus iespējamos sānceļus, taču tie visi ir “aizslēgti” ar bomjiem. Tas nu gan nekur un nekam neder, vai tad viņi baidās, ka mēs kaut ko aiznesīsim no meža?! Mēs protestējam!

Nobraucam krietnus 60km, līdz ceļmalā atrodam kaut ko puslīdz horizontālu un gulēšanai piemērotu pie kaut kādas transformatorbūdas. Bet kamēr mēs pētām un analizējam, kas tie par vietējiem šrotmobīļiem mums blakus, vēlme šeit palikt izplēn. Dodamies atpakaļ uz tā saucamo lielceļu ar cēlo nosaukumu E6. Tā otrā pusē ir mazs asfaltēts celiņš, kuru arī nolemjam pārbaudīt. Un tas izrādās varen interesants pasākums. Ceļš līkumu līkumiem un brīžiem ļoti stāvi uzved mūs kalnā 285m virs jūras līmeņa. Pa ceļam, protams, mūs ārkārtīgi uzjautrina ļoti asprātīga ceļazīme, kas nepārprotami paskaidro, ka zeme ir apaļa un mašīnas mēdz krist nost no šī kalna.

Kad esam tikuši kalnā, mūsu skatam paveras plaša ieleja, kuras vidū ir paliels ezers [Rekvatn] ar lielu pludmali. Tikai apskatot karti un vēlāk arī ezeru tuvāk noskaidrojam, ka tā līmenis tiek mākslīgi regulēts…12m robežās.

Spriežot pēc tā, ko redzam, šobrīd ezerā ir zemākais iespējamais līmenis, tāpēc arī izskatās, ka mēs esam piebraukuši pie milzīgas pludmales. Nolemjam, ka tepat ir jāuztaisa vakariņas un varbūt arī jāpaliek pa nakti. Jo īpaši cerīgi  gar lielceļa malām neizskatījās, bet braukt tālāk būtu noziegums pret sevi un varbūt pat atlikušo cilvēces daļu. Jo pulkstens jau rāda 3:30 un tas nozīmē, ka tuvojas mūsu normālais guļamlaiks. Izstaigājamies pa “ezeru”, tad saveidojam fiksās vakariņas un būvējam teltis.

Es savējo slienu drošā attālumā, blakus laivu šķūnītim [tāds te arī ir], bet Pēteris – “pludmalē”. Vēl nosmejam, ka no rīta būs interesanti pamosties un teltī peldēt pa ezeru, ja līmenis pēkšņi tiks pacelts… Ar šiem jokiem tad arī dodamies pie miera.

Pamostos plkst.10:00, jo mans modinātājs neganti brēc pie auss. Tas tā kā skaitās [nepieklājīgi] agri, bet es jau atkal esmu izgulējies un sāku trokšņot, lai pamodinātu pārējos līdzbraucējus. Laikam viņi par to īpaši priecīgi nav, jo vēl vismaz stundu ar mani neviens nerunā…

Taču beidzot man paveicas un nometne ir sacelta kājās. Šodien mums ir ļoti svarīgs uzdevums. Vismaz teorētiski. Ir nodoms pēc iespējas ātri sasniegt Trondheimu. Pfff, kas gan tur, teiksiet? It kā jau nekas traks, tikai…savi 800km. Apmēram puse no kopējā ceļa, līdz plānotajam Skandināvijas galamērķim – Stokholmai. Vai tas mums izdosies, to vēl neviens nevar pateikt. Bez brokastīm ap plkst.14:00 izkustamies un tikpat jautri ripinām no kalna lejā pa interesanto ceļu.

Tālāk atkal jau braucam pa E6 garām kādam savdabīgam kalnam, kurā it kā iespējams uzbraukt arī ar auto, taču īsto ceļu ne kartē, ne dabā tā arī neatrodam, tāpēc vienkārši pamājam tam ar rociņu. Gribētos jau, bet nevaram šķiest laiku. Jo savādāk riskējam atkal to…nu ar to prāmi…vienos.

Laikapstākļi no sākotnēji saulainiem pamazām kļūst arvien miglaināki, kā arī laukā jūtams drēgnums. Kas par lietām? Mēs taču braucam uz dienvidiem. Slēpņiem laiku neveltām, tāpēc visa uzmanība ir galvenajam procesam – spiest pedāli grīdā. Nē, nu tomēr pēc divarpus stundām ceļā, kad esam tikuši līdz apdzīvotībai, kuru sauc Fauske, vienu ģeoslēpni sameklējam. Tīri tā, lai rokas un kājas no konstantās sēdēšanas neierūsētu.

Pēc tam gan atkal intensīva braukšana, pieturot tikai “zaļajās pieturās”. Vēl pēc pāris stundām ceļā, kad pēc aparātu rādījumiem sākam “uzņemt augstumu”, brīžiem jau iebraucam mākoņos.

Nu jau tā kā kāpt laukā no mašīnas vispār nemaz negribas. Taču vēl nedaudz un jau esam pie Polārā loka. Tā saucamajā civilizētajā pusē, uz ceļa E6. Te ir uzbūvēts kārtīgs tūristu “slaukšanas” komplekss, kur jau bez mums ir simtiem cilvēku. Arī mēs izmantojam iespēju izlocīt savas stutes un dodamies atstāt naudu veikalā.

Pie kompleksa vēl pabrīnamies par izdaiļoto ceļa zīmi, kur gandrīz katrs tūrists ir uzskatījis par nepieciešamību uzkleķēt savu lipekli, un tad dodamies nedaudz nostāk.

Kaut kur nomaļākā vietā kāds šeit ir noslēpis kastīti, kuru mums vajadzētu pie reizes arī atrast.  Sākumā apskatām “veidojumu”…

…un pēc tam šķērsojam lielu akmeņu lauku, kurā entuziasti sacēluši piramīdas un drīz vien nonākam piekalnē, kur pie kāda strautiņa ir arī ģeoslēpnis “Arctic Circle”.

Pēc šī varonīgā dažu simtu metru gājiena atgriežamies atpakaļ stāvvietā pie sava aerodinamiskā kubika, lai turpinātu iesākto ceļu uz dienvidiem. Ar cerību, ka tur tomēr paliks siltāks… Citādi šeit mums nācās ne vien atcerēties, kur mēs īsti atrodamies, bet arī, ka mums ir somās jāatrod ziemas drēbes. Vasara taču, ibio…

Braucam tālāk un šķērsojam līdz šim augstāko kalnu pāreju – 670m v.j.l. Pēc tā mēs nonākam pie vēl viena uzmanības vērta apskates objekta – “Arctic Circle Raceway”, jeb ziemeļos vistālāk esošā sacīkšu trase.

Šeit notiek kaut kāds lokāls vietējo žiletnieku tuss un mēs nedaudz pavērojam kā viņi tur savā starpā ņemās pa trasi. Te jau pat varētu teikt, ka laicinš ārā foršs. Ir atkal parādījusies saule un pielikušies papildus plusi.

Pēc trases vērošanas kāpjam kalnā aiz tās, lai paskatītos uz visu no augšas un arī tāpēc, ka mums tur vajag. Jā, atkal jau ģeoslēpnis. Un pie reizes mēs veicam arī iežu izpēti, jo te kuplā skaitā ir atrodami ļoti savdabīgi sudrabaini akmeņi.

Atkal jau ievācu iežu paraugus, lai ir ko parādīt mazbērniem. Tā kā mūs šis kāpiens un motosacīkstes drīz vien nogurdina, ejam izlūkot netālu esošās noliktavu u.c. telpas, kas izskatās pamestas un mazliet arī izsaimniekotas. Nekā sev noderīga gan tur neatrodam, tāpēc dodamies uz savu mašīnu. Stāvvietā vēl pamanām draudīga paskata [un arī apzīmējuma] amurikāņu benzīna kapsētu. Ko lai saka, patīk tiem ziemeļniekiem tādas mašīnas.

Atgriežamies uz lielceļa un pēc kāda brītiņa pamanām ko pavisam interesantu – priekšā mums brauc Hyunday Matrix ar…Latvijas numuriem. Otrie letiņi visa garā ceļa laikā [ja skaitām klāt evakuatoru Somijas – Krievijas pierobežā 4.ekspotīcijas dienā]. Vēl pēc laiciņa novērojam Norvēģijas policiju darbībā. Ar netrafarētu Ford Focus policis noķēris divus žiletniekus [interesanti – kā?] un nu tos ceļmalā ārstē. Braucam garām, šis mūs arī cītīgi nopēta, taču laikam nešķietam tik interesanti. Varam turpināt ceļu bez apstāšanās.

Ap astoņiem vakarā ar lielām cerībām sasniedzam pilsētu Mo i Rana, kas palikusi atmiņā ar to, ka pilsētas nosaukums pie robežas bija izveidots puķudobē no dažādas krāsas ziediem. Patiesībā mums bija cerība šeit gazificēties, bet kā jau vienmēr gāzes tanks neatradās tur, kur viņam, mūsuprāt, bija jāatrodas. Tas vienkārši tradās nekur.

Cerību uz gāzi pārcēlām uz nākamo lielo apdzīvotību. Ap plkst.22 šķērsojam līdzšinējā ceļā visgarāko tuneli – 8,6km. Lai nav garlaicīgi, kā arī nebūtu jābrauc pa maksas ceļiem, atkal jau klausam Tomtom “Ivaram”, kurš mūs ne reizi vien kā Susaņins ir ievedis galīgi dir… t.i. divdomīgos ceļa posmos. Arī šoreiz viņš mūs ved it kā pa salīdzinoši lielu ceļu [kartē], kas dabā ir vienkāršs lauku zemes ceļš. Kļūst aizdomīgi, jo mēs braucam gar upi un mums jātiek otrā tās pusē. Bet atbilstoši lielajām kartēm tuvākais tilts nemaz tik tuvu nav. Un tad seko straujš ceļa kritums upes ielejā, ass pagrieziens turpat par 180grādiem un…mēs attopamies pie ļoti šaura trosēs iekārta koka tilta. Dimbā! Jo izskatās, ka pa to var pāri tikt tikai ar pajūgu.

Taču tad sākam pētīt ceļa zīmes un konstatējam, ka tilta celtspēja ir divas tonnas, platums 2m. Tas viss mums it kā der. Izņemot piebildi, ka tilta šķērsošana ir par maksu.

Lai gan mēs tā arī neieraugām nevienu maksas iekasētāju. Tas jau izskatās pozitīvi. Tā kā šī tilta šķērsošana pati par sevi ir action, tad tiek veikti atbilstoši sagatavošanās darbi ar procesa fotografēšanu. Braucot pāri, tilts ieliecas zem mašīnas svara turpat par pusmetru un baisi krakšķ.

Mazliet bail, jo upe ir Gaujas platumā un nepieradināta kā Amata pavasarī. Bet mums iepatīkas! Nolemjam, ka vajag vēl visu arī uzfilmēt un Pēteris brauc atpakaļ uz otru krastu. Un tad notiek tilta šķērsošana trešo reizi. Nu jau esam droši, ka nekādi sūdi nenotiks. Process ir nofilmēts, priecīgi tusējam un redzam, ka no kalna, kur tikko paši atbraucām lejā nāk vācieši ar wohnmobili. Viņu kaste ir tik liela, ka par tilta šķērsošanu pat nav ko domāt un nākas vien griezt riņķī. Mēs savukārt turpinam ceļu nu jau pa pareizo upes pusi lielceļa E6 virzienā. Garāmbraucot pamanām arī vietu, kur it kā būtu bijis jāsamaksā 10 viņu naudas, bet mēs aizmirstam… Nonākuši uz lielceļa, griežam uz Trondheimu. Pēdējais mūsu 9.jūlija ģeoslēpnis ir pie šīs pašas upes, blakus Laksforsen ūdenskritumam, kurš ir diezgan liels, skaļš un slapjš.

Turpmākais brauciens pēc pulksteņiem norisinās jau nākamajā dienā ar visiem no tā izrietošajiem piedzīvojumiem. Ar visu slinkošanu šodien tomēr esam salasījuši arī četrus ģeoslēpņus. Mēs esam raķetes!


Responses

  1. mmmmm, turpinājums! Naisīgi 🙂

    • Tas smaidiņš izskatās nikns….

  2. Sorī, par smaidiņiem es nevaru atbildēt. Kādus piedāvā, tādi jālieto.

  3. sak, kur tas foršais tiltiņš atradās? es cītīgi braucu līdzi pa karti 🙂

    • Labs jautājums! Varu kartē aptuveni minēt. Ja man būtu GPS treks, tad droši varētu pateikt, bet tā kā nav, tad nemelošu.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Kategorijas

%d bloggers like this: