Ventilācija galvai

Pēc dažādiem notikumiem, kurus inspirēja pēdējā laikā manā galvā salīdušās domas, tā vien prasījās šo ķermeņa daļu izvēdināt. apvienot patīkamo ar lietderīgo, ja jums tā tīk – pastaiga svaigā gaisā un nedaudz fizisku nodarbību, lai atpūtinātu smadzenes. Ja vien tādas vēl ir…

Tā nu, sagaidījis darba dienas beigas, āvu baltas [nē, šoreiz melnas] kājas, segloju bērīti [tb, ķirsīti] un biju gatavs izmest mazu līkumiņu pa un ap Rīdziņu. Nedaudz un zāļu tiesai. Jo kastītes nebiju meklējis kopš 30.augusta, kad centos tikt pie FTF, bet nokavēju kādas 10minūtes… Sākumā apmeklēju Saulesdārzu, kur jau reiz nesekmīgi šturmēju kādu no parciņa liepām. Toreiz kaste bija iekritusi dziļi dobumā, man nebija kabatas luktura un es to nepamanīju. Labāk būtu atradis toreiz. Piebraucu, paskatījos, ka daudz jauno futbola censoņu, bet meklēt neviens it kā netraucē. Novērtēju situāciju un konstatēju, ka atkal ir jākāpj. Izdarīju visu kā nākas, bet atkal pa tukšo. Kabatas luktura līdzi nebija [atkal jau], tāpēc pieļāvu varbūtību, ka kaste ir aizgājusi pa skuju taku, vai arī drīzāk iekritusi kārtējo reizi dobumā. Iztaustīju, cik varēju, bet bez rezultāta. Tā arī gadās. Pēc neveiksmes izlasīju, ka slēpni iepriekšējā naktī nav atradusi septiņu cilvēku komanda. Tātad, es neesmu galīgs nejēga, kas neprot meklēt…

Tālāk bija variants – apsekot Mežaparku un pēc tam Ķīšezera krastus, bet tā kā dienas kļuvušas diezgan īsas, izvēlējos vēl dienasgaismā paciemoties Pārdaugavā. Sākumā piestāju pie jau zināmā un neskaitāmas reizes apciemotā Dzegužkalna. tur īsta meklēšana pat nesanāca, jo jau pa gabalu pamanīju ziloņu nobradātu laukumiņu. Atlika tikai pastiept roku un kaste bija rokā. Tālāk aizbraucu līdz Baltai ielai un Šmēlinga slēpnim. Koordinātes galīgās auzās. Sapratu, ka tajā piecstāvenē uz jumta jau nu noteikti nav jāmeklē, kaut arī turp vedināja GPS verķis. Atlika uzmest aci apkārtnei un atkal nodevīgās pēda man parādīja, kur būtu jāmeklē. Pirmais mēģinājums un atrasts. Pierakstījos un jau devos uz mašīnu, kad redzu nākam divus pazīstamus siluetus. Kā tad – Baiba un fon Schmitz pastaigājas pa rajončiku. Nopļāpājam vismaz 10-15minūtes par viskautko un tad devāmies katrs savos virzienos.

Pirms doties meklēt mistisko slēpni For Men, bija nepieciešams uzpildītes – gan man, gan arī auto. Finālā, man tika pārtika, bet mašīnai nekas. Vēlāk… Iebraucu dziļajos mežos  tiktāl, ka līdz slēpnim bija jāaiziet vien nieka 220m. Jau sāka krēslot, tāpēc meklēšana īpaši nevedās. Vismaz man tā likās. Lai gan beidzot īsto vietu, šķiet, sazīmēju. Pamēģināju pakāpties, bet sapratu, ka nav īstās drēbes un apavi, lai izpildītos pēc pilnas programmas. Atlikt!

Lai iepriekšējais slēpnis nepaliktu vientuļš no plāna izsvītroju arī Daugavgrīvas apmeklējumu. Nākamreiz mēģināšu pagrābt abus. Devos atpakaļ uz Imantu un tad uz Jūrmalas šoseju, pabarot auto. Plānā tālāk bija tiltu slēpnu sērija uz Rīgas apvedceļa. Pirmais izrādījās ne visai ērts. Tādā ziņā, ka man tur bija šauri. Nedaudz netīri arī, bet es centos nenošmulēties. Otrajam pabraucu garām, meklējot telefonā koordinātes. Labi, ka tikai 2km. Atgriezos un atradu ātri pirmajā vietā, kur pataustījos. Ar trešo gan tik labi negāja. Meklēju pēc analoģijas, bet tajā vietā nekā nebija. Ielīdu pat kaut kādā baisā caurumā, kur iebrukusi ietve. Arī nav. Divas reizes pārbaudīju visus “aiz”, bet tikai otrajā reizē  pamanīju mazītiņo kastīti. Pēc ilgās meklēšanas pie trešā slēpņa, ceturtais atradās uzreiz. Laikam pieredze. Kopumā tāda samocīta tā tiltu sērija. Varēja jau autors izdomāt kādu odziņu, kā to visu padarīt interesantāku un jautrāku, ja jau vēlējās nedaudz pasmieties par “latviešu slēpņotāju tradīcijām”.

Tā kā nekādos purvos un skulptūru dārzos līst negribējās, pārcēlos atpakaļ uz labo krastu. Šeit bija jāpierakstās slēpnī, kas bija mani kaitinājis kopš pirmās dienas. Nekādi nedevās rokā risinājums. Izmēģinājos uz diviem datoriem bez panākumiem. Bija pat alternatīvs risinājums, kuru gan beigās atmetu, jo pēc logiem sapratu, ka tas neder. Uz trešā datora viss aizgāja kā pa sviestu. Bet tikai šodien gadījās īstais laiks, lai apmeklētu Just A Photo, Nothing Else. Tumšs visapkārt, bet īsto objektu sazīmēju ātri. Vairs jau nepārsteidza tas, ka dabā tas izskatās krietni savādāk, nekā fotogrāfijā.

Lai kompensētu sev divus neatrastos slēpņus, pirms došanās mājup vēl nolēmu piebraukt pie Dambočkas [man jau šķiet, ka tā drīzāk ir piestātne, bet nu labi]. Zinu, ka dienas laikā tur meklēt ir riskanti, jo vienmēr apkārt ir cilvēki. Piebraucu, noparkojos, aigšju novērtēt situāciju. Mani pārsteidza tuvojošās auto gaismas. Vai tiešām vēl kādam neguļās un plkst.0:30 vajag romantiku? Vai arī kāds slēpņotājs? Izrādījās – pašvaldības policija patrulē. Piebrauca, apgriezās un aizbrauca. Pēc tam es izdarīju, kas jādara. Savā ziņā vienkāršs, bet arī interesants slēpnis. Bet nu tie zirnekļu simti, vai pat tūkstoši… Naktī lukturīša gaismā bija iespaidīgi. Gan jau, ka skuķi spiegdami muktu no tās vietas prom. Man arī kaut kas saķērās galvā, bet tas jau nieks, pieder pie meklēšanas procesa.

Vakara izbraukuma rezultāts: +8 un 2 neatrastie. Galva arī izvēdināta. Turpinājums sekos jau drīz.