Poēma par…

Sestdien ienācās piedāvājums svētdien uzstartēt nelielā pastaigā pa Pārdaugavu. Neko daudz informācijas nebija, vien bija zināms, ka notiekošais ir saistīts ar Dzejas dienām un galvenā persona konkrētajā gadījumā ir Jirzhi. Galvenais tādā ziņā, ka ir vaininieks-organizators. Tā kā 1.septembrī līdzīgs pasākums jau tika aizvadīts Vecrīgā, īsti nebija ko zaudēt un piekritu paoriententerēties arī šoreiz. Kazi, varbūt veiksies labāk un tiksim “uz pjedestāla”.

Tā nu pasākums, uz kuru es parakstījos šoreiz, oficiāli bija nokristīts par piedzīvojumu pastaigu “Poēma par medusmaizi“. Ne pārāk daudzas minūtes pirms oficiālā starta pa gabalu jau pamanīju cilvēku pūli aiz Uzvaras pieminekļa dīķa. Notikuma epicentrā rosījās Jirzhi un meitene burkānkrāsas biksēs, turpat bija arī mani angažējusī komanda – Dace, Baltapoga un Irbits. Vēl bija arī Mārtiņš, kurš vēlāk pildīja tikai ēnas un statista pozīcijas. Tas tāpēc, ka komandā aktīvi drīkstēja piedalīties tikai četri cilvēki. Piereģistrējāmies kā “Mēs no dažādiem rajoniem” un jāsaka, ka ne kapeikas nebija melots. Tas tā arī ir. Un, lai arī mēs nemitinamies ne Torņakalnā, ne Āgenskalnā, mazliet jau tā pilsētas daļa ir zināma tāpat no citiem pasākumiem. Tas uzskatāms par nelielu, taču handikapu attiecībā pret citām komandām.

Mēs bijām ieņēmuši visai statisku pozīciju uz soliņa, tāpēc vairākkārt līdz startam plkst.14:00 un arī pēc starta signāla nokļuvām radio un tv cilvēku uzmanības lokā [jācer vien, ka nekas no šīm intervijām atklātībā nav nonācis un nenonāks. Jo tas bija kaprons…].  Pēc starta, atšķirībā no citām komandām, nekur nemetāmies skriet, bet sākām studēt ieteicamo literatūru, t.i. papilduzdevumu aprakstus. Savādāk mēdz gadīties, ka par tiem laika gaitā visi aizmirst. Šoreiz likām lietā elektroniskās komunikācijas, jo ar dziļi globālām poēzijas zināšanām neviens nevaram lepoties. Noskaidrojām atbildes uz dažiem uzdevumiem, kā arī norādes, kur mums dabā būtu jāmeklē atbildes un sākām soļojumu. Jāpiebilst, ka orientēšanās pamatā atkal bija daudziem tik ierastā Lūzumpunkta pasākumos izmantotā shēma: kontrolpunkts kartē, uz vietas jāatrod fotofragmentā norādītais ozbjekts un trīs no komandas dalībniekiem jānofotografējas pie tā.  Komplektā ar šiem bija papilduzdevumi un izaicinājuma uzdevumi, bez kuru kaut daļējas izpildes uzvarēt nav cerību.  Tie bija visdažādākie, tāpēc te jums būs ieskats, cik viegli tie bija [lielākā daļa ir jāveic nevis brīvi izvēlētā, bet organizatoru paredzētā vietā]:
– ierasties vietā X komandai noteiktajā laikā un veikt uzdevumu [nav ne jausmas, kāds uzdevums būs jāveic];
– foto: visi komandas dalībnieki ar māmiņu un mazuli, kurš kreisajā rokā tur zaļu kastaņkoka lapu [īzī, tikai jādabū vēl kādu, kas mūs nofotografētu un…zaļu kastaņkoka lapu. Pēdējais, kā mēs konstatējām distancē, ir gandrīz reāli, ja vien organizatoru izpratne par “zaļo” sakrīt ar mūsu izpratni par šīs krāsas pieejamību dabā];
– foto: trīs komandas dalībnieki ar dzejnieku/-ci, kurš/-a būs sastopams /-a pie noteikta objekta laikā no plkst.16:00 līdz 16:30 [neaizmirst ierasties laikā + atpazīt īsto cilvēku];
– foto: trīs komandas dalībnieki redzami objektā, vismaz 3m virs zemes, kopā ar cilvēku, kurš ir vecāks par dzejnieku Uldi Bērziņu vismaz 2 gadus [sīkums, kamēr vien neuzzinājām, cik gadu ir dzejniekam… šo uzdevumu laikam var izpildīt, tikai pielietojot vardarbību pret nejaušu garāmgājēju];
– foto: trīs komandas dalībnieki objektam paralēli kursējošā sabiedriskajā transportā kopā ar biļešu konduktoru [mhm, iespējams];
– foto: visi komandas dalībnieki pie objekta, kopā ar nejaušu garāmgājēju, kurš valkā bereti [viss jau būtu labi, bet tā berete…];
– foto: trīs komandas dalībnieki objektā, nepieskaroties zemei [vēl jau nezinām, kas par objektu];
– foto: trīs komandas dalīnbnieki pie objekta, kopā ar velosipēdistu [ideja, kā to realizēt, mums bija];
– foto: trīs komandas dalībnieki pie uzraksta “Poēma par…”, kas izveidots no rozā papīra, un nav mazāks par 1mx50cm [rozā papīrs un daudz? Kuram tad ikdienā tāds nav līdzi, pff];
– pīles šīs svētas/ kas nepieder mums/ no kanāla malas/ raujas uz mums. Autors? [paldies tev, ak gūgle!];
– cēlmetāla dzīvnieka iecienīts pārtikas produkts Dārtas un Krišjāņa dēla literārajā darbā [skaidrs – Rainis,  Zelta zirgs. Bet ko viņš ēd???];
– foto: visi komandas dalībnieki ar ne mazāk kā 9 mēlīp [doh, galvas jaukšana, pīles vajag. Daudz!];
– nāc man līdzi, dodies/ plašā tālumā/ ļaujies sevi aizvest/ nāru laiviņā. Dalībnieku foto pie ielas nosaukuma plāksnītes, kuras nosaukums ir šajās dzejas rindās [acis kartē un tiek nolemts, ka tā ir Nāras iela];
– foto: visa komanda kopā ar dzejoļu krājumu “laiks bija iemīlējies”un/vai “raudāt nedrīkst smieties” [ēm, grāmatnīca? Svētdienas pēcpusdienā??? Kamōn!];
– vēstījums, kas iešifrēts Morzes kodā [par šo bija asas diskusijas gan pirms, gan pēc finiša. Nevarētu teikt, ka uzdevums vizuāli korekti noformēts. Tā arī pilnībā neatšifrējām];
– noskaidrot, cik Ls/kg maksā medusmaize kādā no Mārupes ielas beķerejām [gan jau, ka tur beķereja tiešām ir].

Kad bijām noskaidrojuši attiecības ar pīļu dzeju, Nāras ielu un bijām atraduši Morzes koda palīglīdzekli, devāmies pēc pirmajiem fotopunktiem, lai līdz plkst.17:00 izdarītu visu, ko vien var izdarīt. Vispirms pie Uzvaras pieminekļa, pēc tam uz Torņakalna staciju. Pirms Torņakalna apmeklējām skaisti slīkstošo Arkādijas parku, kur atsevišķs riteņbraucējs [nesauksim viņu vārdā, lai gan visiem zināms, ka tas bija fon Schmitz] ar velo demonstrēja applūdušo gājēju celiņu zināšanu. Gandrīz izdevās arī kūlenis pāri stūrei…un ar otro piegājienu starp pīlēm viņš slaidi aizpeldēja līdz pirmajam tiltiņam. Ak jā, pīles! Tās mums vajag. Saskaitām, lai ir vismaz kontrolsumma un mēģinām bildēties. Lai ir drošāk, mazliet tālāk izpildāmies ar vēl vienu pīļu baru fōnā. Uz Torņakalna staciju tiekam bez laivošanas un brišanas pa ūdeni. Mums nu ir skaidrs, ka papilduzdevumā minētais sabiedriskā transporta līdzeklis ir vilciens. Diemžēl, kad tuvojamies stacijai, tur esošais sastāvs aizbrauc. Nākošo gaidīt mums nav laika, jo plkst.15:05 jau jābūt Āgenskalnā pie tirgus, kur ir jāveic slepenais uzdevums. Nobildējamies pie objekta Fr.Brīvzemnieka ielas un Vienības gatves krustojumā, atrodam objektu Torņakalna kapiņos un nu mums pie iepriekšējā objekta vajadzētu noķert riteņbraucēju. Zvanām sadarbības partneriem, kas īpaši nemaz neraujas braukt šurp. Tomēr pie paša objekta mēs noķeram [mazliet arī sabaidām] mazu puisīti ar tik pat mazu velosipēdu, kuru ar tēta atļauju arī izmantojam savām vajadzībām [nekā prettiesiska, tikai kopbilde]. Puisītis laikam tā arī nesaprata, kas un kāpēc notiek.

Tagad mūsu ceļš ved uz Āgenskalnu bez objektu apmeklēšanas. Pagarš pārgājiens, ar skriešanas elementiem turklāt, un nonākam vietā X 5 minūtes pirms noteiktā laika. OMG, atkal te ir televīzija un radio! Beidzot arī uzzinām, ka mums diezgan skaļi kopīgi jānolasa kādu organizatora sagādātu dzejoli. Darām to skaļi, bet laikam ne pārāk atraktīvi, jo dabūjam minimālo punktu skaitu [tas tikai dēļ nezināšanas. Faktiski šis uzdevums vēlāk arī izsķīra 1.vietas likteni, bet to jau mēs nezinājām]. Mazliet arī pafilmējamies un paintervējamies līdz iestājas “mumstagadjāiet”. Devāmies meklēt beķereju un medusmaizi. Beķereju atradām un tajā varēja jauki varēja pamielot acis ar tukšiem plauktiem, kuros nebija nekā vairāk par cenu zīmēm. Pārdevēja bija viegli pārsteigta par tik daudzu cilvēku ieinteresētību medusmaizes tirgus izpētē, tomēr pareizo cenu pateica.

Līdz tikšanās ar mistisko dzejnieku/-ci beigu signālam mums bija vēl 50 minūtes, kuras nolēmām veltīt tuvākās apkārtnes kontrolpunktu inspicēšanai. Izkalkulējot kustības ātrumu un pieejamo kontrollaiku, nolēmām, ka daži kontrolpunkti Meža ielas rajonā paliks neapmeklēti. Pie tam papilduzdevums ar veco vīru, kuru jāuzstiepj 3m virs zemes, mūs neiedvesmoja rīcībai. Mazliet ilgi čakarējamies ar kontrolpunktu Meteora ielā, jo tas ir uzzīmēts kartē patālu no vietas, kur reāli atrodas. Beidzot gan nodevīgais logu slēģu zīmējums tiek atpazīts un varam skriet tālāk. Mūs nodarbina jautājums par kastaņkoka zaļo lapu, jo tādu dabā praktiski nav, kā arī, kur svētdienā dabūt pietiekami daudz rōzā papīra uzraksta veidošanai. Pa Mazo Nometņu ielu, maskējoties no šad tad sastopamajiem konkurentiem, gar Kobes dārzu ar tur atrodamajiem hieroglifiem aizcīnāmies līdz Atpūtas ielai, seko maršruts pa Ormaņu, ernestīnes un Struteles ielām, kur arī dabūjam pa kādam fotopunktam. Klusiņām ielavāmies un nobildējamies arī Nāras ielā. Kaut kur pa ceļam pamata fortokamerai izbeidzas akumulators. Bet nav tik traģiski, jo Dacei ir rezerves  kamera. Lēna, bet funkcionējoša. Ja beigtos arī tā, somā vēl bija mana kamera. Bruņojušies ar rezervīti… Atgriežamies caur Meteora dārzu/Kobes dārzu, mazliet jaucot galvu citām komandām. Pie Āgenskalna tirgus veicam pieturvietu pie sabiedriskās tualetes. Nē daba nesauc, vienkārši tur ir jāfotografējas. Tūlīt arī esam klāt vietā, kur jātiekas ar mums nezināmo dzejnieku/-ci. Sazīmējam trīs garlaikotus cilvēkus, kas neizskatās gluži tā, ka viņiem nebūtu nekā cita ko darīt, kā tikai stāvēt pie tirgus ieejas. Ejam klāt – jā, pareizi vien būs, tikai pirms fotografēties jāuzmin, kuri divi no trim ir dzejnieki. Mums tas izdodas un katrs dabūjam pa flaieram uz Dzejas dienu pasākumu. Varam turpināt skrējienu.

Apskrienam apkārt Stradiņa slimnīcas teritorijai, pie reizes nofotografējoties pie dzelzceļa stabiņiem [ko mums tiešām vajag]. Vēlāk konstatējam, ka Dace, kā visīsākā no mums ir apveltīta ar papildus redzi, jo vienīgā ierauga kādu objektu aiz augstās Stradiņa slimnīcas mūra sētas, kuru neviens cits tā arī nepamanīja.  Pie Stradiņu ieejas pareizo objektu palīdz atrast puķu pārdevēja, jo mums kaut kā galīgi tas “mtz” neredzās…

Pēc laiciņa atkal atgriežamies Mārupes ielā un atrodam kādu fotoobjektu gleznotu sīpolu un vēl kādu dārzeņu izskatā veikala skatlogā. Mums par laimi veikals strādā un ir ierosinājums nopirkt padzerties. Kāda veiksme – te paslepus no konkurentiem mēs tiekam pie veselas rōzā salvešu pakas. Izskatās, ka papilduzdevumu izdosies izpildīt.  Laiks skrien ātrāk par mums un jādomā jau par to, kā laicīgi nofinišēt. Taču pa ceļam mums vēl ir pāris darbiņi. Pirmais ir netālu no Māras dīķa, kur atkal gandrīz ļaujamies provokācijai ar neprecīzi iezīmēto kontrolpunktu, kas mūs aizved pie, Baltaspogas vārdiem sakot, “bruņurupučkoka”, lai ko tas arī nozīmētu. Provokācijai neļaujamies un ejam “karāties” bērnu laukuma šūpolēs.  Māras dīķa krastā kārtējo reizi sastopam konkurentus no grupas “Suņa stunda”, kuri mēģina pielabināties pīlēm, un mēs apspēlējam ideju par uzdevumu ar bereti [jo vienam no konkurentiem tieši berete ir galvā]. Netālu no O.Vācieša muzeja atzīmējamies pie plakāta ar uzkrāsotu zvaniņu un tad jau pie paša muzeja. Te mums arī to bereti vajadzētu…un tieši “Suņa stunda” arī ir klāt. Nelielas pārrunas un notiek dīls: viņu berete + mūsu nejaušais garāmgājējs. Tā abas komandas tiek pie uzdevuma izpildes.

Vēl tikai palikusi viena “nagla”, kuru atrodam kāda grausta mūra sienā pie Māras dīķa un laika vairs nav. Ejam uz finišu, kur izvēlamies nomaļāku vietiņu aizvējā un no jauniegūtajām salvetām sākam uzburt izaicinājuma uzdevumā minēto uzrakstu “Poēma par…”. Kad tas komandas spēkiem ir paveikts, saucam galveno tiesnesi Jirzhi, lai novērtē veikumu klātienē, un viņš aiz sajūsmas izkūst [vēlāk uzzinājām, ka uzrakstu izveidojām vienīgie].  Gandrīz zaudējam modrību un pie mūsu skaistā uzraksta jau steidzas “Suņa stunda”, knapi paspējām sabāzt salvetes kabatās. Vēl tikai finiša bilde pie laika tiesneses burkānkrāsas biksēs un gandrīz viss. Nu, tikai vēl jāatrāda uzņemtās bildes. Jipppiiii, tās visas tiek atzītas par derīgām. Tad jau nemaz tik slikti nebūs. Vienīgi nācās ar tiesnesi skaidroties, kāpēc mūsu bildes ir dažādos aparātos, bet viņš mūs saprata, jo komandai distancē sadalīties tāpat nebija iespējams. Rezultātu paziņošana noteikta uz plkst.20:00, bet visa komanda  dažādu apstākļu dēļ tur ierasties tāpat nevarēs.

Vakarā no Daces pienāk priecīga un reizē skumja ziņa – komandai “Mēs no dažādiem rajoniem” ir 2.vieta, bet…tikai par punktu atpaliekot no pirmās vietas. Kārtējā reize, kad piepildās teiciens par to, ka sacensībās sliktākās ir 2. un 4.vieta…[un sākumā minētajā 1.septembra orientēšanās pasākumā tieši bija ceturtā]. Bet vispār jau prieks par komandas rezultātu un par pastaigu saulaini rudenīgajā dienā. Ja ticam GPS rādījumiem, tad 2stundās un 20minūtēs bijām nosoļojuši 10,2km. Labā pašsajūta gan nemaz neliecināja, ka ir bijis tik daudz. Nu ko, gaidām nākamos izaicinājumus!

Mēs nemānāmies, te būs mūsu taku dokumentāls pierādījums:

Piedzīvojumu pastaiga

“Poēma par medusmaizi” @ everytrail.com