Gustavo, “3”

Šo piektdienu bija plānots pavadīt “pa mierīgo”, t.i. pēc darba braukt mājās. Godīgi un organismam nekaitīgi. Bet tā jau tas notiek tikai pasakās… Kaut kad pēcpusdienā ielīdu tviterī, lai paskatītos, ko tauta atkal aprunā un uzdūros ziņai, ka Saulenīte laimējusi divas biļetes uz Gustavo jaunā albuma “Trešā elpa”  tūres ieskaņas koncertu. Pēc uzaicinājuma padomāju un izdomāju, ka varu pieteikties līdzbraucējos, pirms to izdara kāds cits.

Taisnības labad jāsaka, ka hip hops tīrā veidā līdz šim daudz nav baudīts un tāpēc tas bija tā mazliet jocīgi. Bet visam jau dzīvē pienāk pirmā reize… Kādu laiciņu vēlāk gan noskaidrojās, ka Saulenīte tomēr uz šo pasākumu nebrauks, bet bija gatava atdāvināt biļetes man. Paldies par to pašu, bet tagad ātri bija jāizdomā, ko darīt ar otru biļeti. Atkal izpalīdzēja tviteris, jo interesi par pasākumu bija izrādījusi arī kipinja. Jautājums – “brauksi?”, pozitīva atbilde un pretjautājums [tāpat kā Saulenītei] – “kur tie Ropaži vispār atrodas?”. Mkeeej, viss skaidrs. Ģeogrāfija ne katram ir stiprā puse…

Bet labi, ka viss  sanāca tā, jo laika pārāk daudz domāšanai vairs nebija. Vakarpusē pamaisījos pa Rīgas centru, kā arī ieskrēju veikalā paķert kaut ko graužamu vakaram. Kas zina, vai Ropažos tik vēlu kāds veikals darbojas. Pusastoņos savācu kipinju un cauri sastrēgumiem rullējam laukā no pilsētas. Apmēram pēc stundas esam Ropažos, kur izmantojot čuju, ņuhu un poņu, atrodu vietējo kultūras un informācijas centru. Uz vietas gan kaut kā neizskatās, ka tauta plūstu uz koncertu straumēm, lai gan izziņots, ka ieeja atvērta jau no 19:30 [pats koncerta sākums 21:00]. Bet to visu var norakstīt uz tūres sākumu un vietējām īpatnībām…

Plakāts iz Gustavo twitpic.com konta

Bija nelielas šaubas par pašām biļetēm, jo uz krāsu printera svītrkods man izdrukājās kā trekna melna svītra. Melnbaltajā variantā bija labāk, bet tomēr. Ja nu skaneris nenolasa? Tikai pie durvīm sapratu – kamoooon, kāds skaneris, te taču ir Ropaži! Ro-pa-ži, nevis kaut kāda arēna “Rīga”. Viss notiek daudz vienkāršāk. Pie ieejas dežūrē skolniecītes: viena uzmet acis papīrītim, otra pieknibina rokai aprocīti. That`s it! Kam biļešu nebija, tie turpat pie blakus galdiņa šķīrās no savām naudiņām. Protams, iekšā bija arī sekjuritī – pāris vīru tumšās drēbēs un ārkārtīgi nopietnām, cietām [šo vārdu tagad lietot ir trendīgi] sejām, bet bez jebkādām pazīšanās zīmēm. Tā pavirši noapaļojot, zālē un foajē [kā man patīk šis franciskais vārds] bija aptuveni 50 ķermeņu. Daļa, labākajās ārpilsētas diskotēku tradīcijas sēdēja “koncertzālē” pa perimetru, daļa maisījās pie ieejas, bet cilvēki padsmit bija apsēduši stūrī esošo mikrobāru, kurā kustību regulēja “Ļeņingradas” saimnieks Mr.Serge ar puikām. Garderobē pie letes, uz kuras bija izlikti Gustavo “Trešās elpas” CD, un uz pakaramiem vēdinās nopērkamie t-krekli, garlaikojas kāda beibe. Noprotams, ka tirdzniecība īsti nevedās.

Deviņos vēl nekas nav sācies un tas nemaz arī nepārsteidza. Nekur jau arī nebija jāsteidzas. Pēc pusstundas bija sajūta, ka jāiet iekšā zālē un tad arī parādījās Gustavo, viss baltā. Nu labi, mazliet samelojos. Viss džinsā. Pirmais gabals publikas iesildīšanai “Labrīt”. Trokšņa parādīšanās pievilina arī bārā sēdētājus un tos, kas vēl tusēja ārpusē. Vismaz simts skatītāju un klausītāju noteikti bija. Tas tomēr ir labi, jo zālē nebija pilnīgi nekādas burzmas. Kurš vēlējās, stutējās pie skatuves, pārējiem bija pietiekoši daudz vietas, kur stāvēt, lai nebakstītu blakus esošajiem ar elkoņiem sānos.

Līdz šim Gustavo radošums galvenokārt bija klausīts “konservos”, kā arī uzstāšanās laikā KIT sastāvā. Visādā ziņā lielākā daļa no tā, ko viņš dara, vienmēr ir patikusi, lai arī ar šo žanru pārāk aizrāvies neesmu. Ar katru gabalu viņa dzīvīgums uz skatuves, tāpat kā viegli ironiskā saspēle ar skaļākajiem skatītājiem starplaikos, aizrauj aizvien vairāk. Zālē netrūkst dažu aktīvistu, kuri, kā redzams, diezgan labi pārzina Gustavo repertuāru [atšķirībā no manis un kipinjas]. Bez tam te izceļas arī kāds kolorīts neliela auguma tēls šokolādes reperiem raksturīgajā kepkā, platajās biksēs un jaķenē ar “gumball” emblēmu. Viņš vārdus tik ļoti kā blakusstāvētāji nezina, toties stipri slimo līdzi uz skatuves notiekošajam [pie šī tēla es vēl atgriezīšos].

El Mars

Čižiks

Gustavo koncertu ārkārtīgi labi papildina arī El Mars uzstāšanās, lai arī tikai ar dažām dziesmām. Visnotaļ cienīga un atmiņā paliekoša ir arī vairākkārtēja Čižika parādīšanās onsteidžā. Šo tēlu nekad agrāk nebiju redzējis uzstājamies, bet jāsaka – impressive. Viņš arī prot taisīt šovu. Gustavo jau pats par sevi arī. Pēc El Mars uzstāšanās un Čižika pirmā iznāciena Gustavo taisa improvizāciju par pasūtījuma gabaliem. Tad arī tiek konstruēts piemērs ar Latvenergo un dragreisu. Precīzu tekstu neatceros, bet bija uz to pusi, ka “mani atlaida no darba Latvenergo reiz, tagad es sadusmojos un viņam pie durvīm taisu dragreis`”. Neiztrūkstoši, kā vienmēr, ir skatītāju izsaucieni no zāles, kas dažkārt robežojas ar slapjo dikciju, tāpēc grūti saprast saturu. Viens no šādiem izsaucieniem izklausījās kā “turi kūdru!”, uz ko Gustavo arī diezgan asprātīgi noreaģēja.

Kopumā koncerts ir patīkami gurnus iekustinošs, tomēr lielākā “nagla” ir iepriekš jau pieminētā kolorītā tēla vēlme nokļūt uz skatuves. Līdz puskoncertam nostāvējis vienā maliņā, hip hopa entuziasts, attiecīgās dziesmas [Kur ir mana galodiņa] iedvesmots, līdzjušanai pārdislocējas pie pašas skatuves malas.

"Легко..."

Gustavo to pamana un ir gatavs izaicinājumam noskandēt pāris pantus “No lūpām lasi/Глупо, но класс” kopā ar šo censoni. Viņš uzkāpj uz skatuves, nodemonstrē, ka bez jakas viņam ir arī stilīgs t-krekls, tomēr tālāk par šīm pāris rindiņām tikt viņiem neizdodas:

– Čiva riva!
– Здорово, давай засядем в кафе там внутри зала, у буфета, где народу мало.
– Poda mala? Nomīzta, stāv bez gala domīgs, ej, tu sazini, kāpēc poda te ir tik maza?

Šo daili var noklausīties šeit: “Gustavo un Tēls” [sorry par kvalitāti]. Varu vien piebilst, ka beigās Gustavo atņem mikrofonu un abas “lomas” nodeklamē pats… Koncerts beidzas ar “Pluss, mīnuss” un “Kur ir mana galodiņa” acapella versiju, kurā elegantu deju soli, fifīgu grimasi un operdziedoņa cienīgu vokālu atkal demonstrēja Čižiks. Visiem bija jautri. Plkst.23:00 tas ir cauri un turpinājumā var sagaidīt ballīti, taču uz to nepaliekam, bet  mērojam asfaltu uz Rīdziņu ar domu paklīst pa mājām.

Un te sākās vakara programmas otrā daļa. Mierīgi jau nekur nevar aizbraukt, kamēr nav izpildīta kastīšu programma. Un pa ceļam vismaz divas tādas bija. Kā pirmo pa izdangātu ceļu apciemojam “Hunter Ground”, kas mums riktīgi patika autora izdomas dēļ. Ne zvēri, ne mednieki te netraucēja darboties. Ar nākošo slēpni gan iet interesantāk. Pie Ulbrokas kapiņiem piebraucam pa taisnāko, bet ne legālāko ceļu. Bet neviena, kas mums to pusnaktī varētu aizliegt, mēs nesastopam. Tikko noparkojamies, pamanu mūsu virzienā braucošu mašīnu. Ak, tu jēziņ, pašvaldības policija! Arī viņiem mūsu nakts vizīte uz kapiņiem nešķiet neparasta. Ātri izdarām visu darāmo, un duram prom, pirms vēl kāds naksnīgs interesents nav uzradies.

Pa ceļam, kā jau pienākas, neliela pieklājības vizīte “Pie Humberta”, kur azartiskie apmeklētāji bauda vakaru pie kāršu galda, bet citi vienkārši vibrē gar bufeti. Tomēr šeit nekas vairāk nenotiek un Uldis ar kompāniju arī dodas baudīt dzīvi. It kā jau vairs plānā nebija pilnīgi nekā…ja vien neskaita Mārupītes skulptūru dārzu. Kā nekā, vismaz divas kastītes ir pieejamas. Nolēmām pa ceļam piebraukt un vismaz paskatīties. Kā tad… Kāda tur skatīšanās – jāmeklē. Sākam ar slēpni “Balans”, kas izrādās nav nekas cits kā skulptūra ar nosaukumu “Līdzsvars“. Nejauši, meklējot īsto veidojumu, uzskrienu virsū arī skulptūrai “Izlaušanās”. Kāpēc man šķiet, ka to man vēlāk vajadzēs? Līdzsvars negrib padoties, jo iepriekšējie meklētāji ir iebāzuši konteineru tik dziļi, ka nevar tikt klāt. Papildus tam garām pa ielu aizlīgo kāds sadzērājies vīrietītis, kura dēļ no miega mostas visi apkārtnes suņi. Šādā muzikālā pavadījumā izķeksējam slēpni, pierakstāmies un braucam prom. Otrs slēpnis, kura nosaukums ir “Izlaušanās” [ahā!], ir dažus simtus metru tālāk un ar uzdevumu, kas ir tik “advancēts”, ka man izdodas atrast slēpni, pat nesākot uzdevumu risināt. “Легко…”, kā teiktu mums jau zināmais personāžs. Ar to tad arī šo vakaru beidzam un dodamies uz savām migām.

Tas jums noskaņai

P.S. bildes ir tādas, kādas nu tās ir, ja nav fotoaparāta

P.P.S. Nesaki “Hop”, pirms neesi pateicis “Hip”!