Autolistes pasākuma ieskaņa

Piektdienas vakarā bija Subarupower.lv biedru saiets un gudras pārrunas, kas gluži lōģiski beidzās aiz pusnakts. Lieki teikt, ka, būdami diezgan pieauguši cilvēki, lietojām ne tikai atspridzinošas zāļu tējas un piparkūkas…Tāpēc jo grūtāk no rīta, pamostoties etak ap 11:00, bija apjaust, kāpēc es atrodos un kas ir šodiena. Bet nu tik daudz izdevās saprast, ka drīz būs tas mirklis, kad Autolistes pavasara pasākuma ieskaņā kaut kam jānotiek. Par gaidāmā uzdevuma saturu nebija ne jausmas, taču galvā nerimās doma – kaut tikai nebūtu nekur jābrauc. Vēl jo vairāk – ātri… Jo vestibulārais aparāts kategoriski protestēja pret jebkurām straujākām kustībām un atrašanos stāvoklī, kas pietuvināts zemes perpendikulam.

Dažas minūtes pirms divpadsmitiem jau biju sameklējis saiti ar paroli piekļuvei Autolistes pasākumu vadības sistēmai un turpināju horizontāli veģetēt zemsedzē. Iekšiņā pēc iepriekšējās dienas gan bija daudz sliktāk, nekā āriņā. Par spīti tam, ka es zinu mēru un “neko tādu jau arī nelietojām”. Tomēr pienākuma apziņa, ka “vismaz jāpamēģina”, ņēma virsroku. Kaut gan šis ir viens no stulbākajiem latviešu teicieniem, jo kā gan kaut kur varētu būt virsroka, ja abas rokas rumpim ir piestiprinātas puslīdz vienādā līmenī. Bet šis nebija tas, kas mani nodarbināja. Vairāk bija bažas par to, kā apklusināt iekšā pamodušos Kaltenbrunneru un Trīcenmahenu. Saņēmos un uzgāzu viņiemm nedaudz ūdens, lai taču abi rimstas.

Beidzot bija klāt arī tas mirklis, kad tika publicēts uzdevums, kas daiļi skanēja:

“Karsti mīļotie dalībnieki, pievērsiet uzmanību ekrānam! (links)
Un tagad jautājums – kādā secībā jāsakārto attēli, lai iegūtu kontekstam atbilstošu atbildi?
Atbild Александр Друзь Subarupower.lv.“

Un viss. Jēziņ! Subaru kluba pieminēšana, protams, radīja lielākas aizdomas, nekā pazīstamā “znatoka” Druzja uzvārds. Apskatos attēlus – deviņi kartes gabaliņi. Visos redzami dzelzceļa posmi. Un?

 

Uzdevums ar deviņiem nezināmajiem

 

Sajēgas pagaidām nekādas. Laikam jau tomēr galva vēl nav konkurētspējīgāka par redzi un motoriskām funkcijām… Roka jau gribēja sniegties pēc OziExplorer ikonas uz darbvirsmas, bet atjēdzos, ka datorā taču nav nevienas kartes. Viss droši apglabāts iepriekš nomirušajā cietnī). Vienīgā alternatīva – balticmaps.eu lapa internātā.

Sāku darboties. Ar attēliem nr.2 un nr.3 nekādu problēmu nav, jo tos identificēju pirmajās minūtēs. Tālāk gan tik raiti neiet. Pirmkārt, jau tāpēc, ka nelielajos attēlos kāds ir pamanījies izdzēst “visu lieko”, kas apgrūtina vietas identificēšanu. Otrkārt, mobilais internets, kas ir vienīgi pieejamais, kā reiz ir sadevies rokās ar visu pasauli un brīžiem vienkārši apstājas ieplūst mana datora orgānos. Neskatoties uz šīm sazvērestībām, pēc kāda laiciņa izdodas samedīt vietu, kas attēlota kartēs fragmentā nr.6. Lai gan vēl joprojām nav nekādas nojausmas par “pareizo” secību, izvēlos kārtot vietas pēc ģeogrāfiskā principa. Līdz ar to sanāk neliela ieciklēšanās, jo pārējie punkti, jeb dzelzceļa stacijas, tiek meklētas jau atrasto posmu apkārtnē. Ilgu laiku nav nekādu panākumu, kas kopā ar dažbrīd no ekrāna pazūdošo karti, jau sāk dzīt vieglā bezizejā [te emociju uzplūdā izskanēja vairāki daiļi un vārdnīcās neatrodami vārdi un izteicieni]. Un, lai dzīve neliktos rabarbermaize, kā pižiks visam mājās izslēdzas elektrība. Oh, nice! [Onslova intonācijā]

Turpmāk drudžaini stumdu Latvijas karti turpu un šurpu, vērojot nemaz ne tik mazo dzelzceļa tīklu, un bažīgi veroties atlikušajā akumulatora resursā. Nu jau sāk šķist, ka Mērfijs arī ir pamodies un jau klauvē pie durvīm. Tuvojoties brīdim, kad man jau rodas konkrēts riebums pret darbaļaudīm, kas ir iedomājušies Latvijas teritorijā izklāt tik daudz sliežu ceļus, papildus izdomājot arī stacijas visnejēdzīgākajās vietās, parādās cerību stariņš. Izdodas uztaustīt attēla nr.4 un nr.1 atrašanās vietas. Tas liek domāt, ka varbūt pat ģeogrāfiskais izvietojums būs pareizs, ja vien šī sakarība saglabāsiesarī turpmāk. Nesaglabājās… Toties mājās atkal sāka pienākt ķegums un vismaz bija skaidrs, ka es varēšu turpināt darboties ar uzdevumu, kamēr vien man nesāks nākt vēmiens no sekošanas dzelzceļa līnijām kartē.

Visu skaisto ideju sajauca kartes fragments nr.9 un pēc tam nr.8. Kad prātā vizualizēju visu punktu atrašanās vietas, bija noprotams, ka loģika tur ir pavisam cita. Ugunskuram eļļu pielēja fillmore ekipāža, kas lielīgi iečivināja tviterī, ka jau visu ir atrisinājuši. Sasodība gatavā! Arī pēdējos divus dzelzceļa posmus nekādi neizdevās atšifrēt līdz…virs diezgan smagās galvas iedegās lampiņa. Uzmetu acis savām piezīmēm un atausa pilnīga gaisma par to, kam tad tur īsti jābūt. Sakārtoju visus zināmos pareizā secībā un man atlika tikai izmēģināt divus variantus ar abiem nezināmajiem, lai atrisinātu uzdevumu pilnībā. Tomēr pēc pirmā un arī otrā mēģinājuma mani sistēma pasūtīja…padomāt. Kā tad tā? Izrādās, ka vajag nedaudz arī sekot tam, ko daru. Vienu vērtību biju ierakstījis nepareizajā lauciņā, tādēļ arī rezultāts bija negatīvs. Izberzēju acis un saliku visu pa plauktiņiem. Šoreiz ar otro piegājienu uzdevums atrisinājās! Tagad, lai būtu drošs par visu, nolēmu sameklēt arī pēdējās divas stacijas. Tā kā man par viņām šis tas bija jau zināms, tad atlika tikai atrast internetā vajadzīgo mājas lapu un paskatīties, ko tad meklētājā tur var atrast. Ar vienu objektu viss bija pavisam viegli, otrais padevās pēc ceturtās pārbaudes kartē. Tā nu beidzot ar visu neveselību biju atrisinājis uzdevumu pilnībā, tādējādi nopelnot ekipāžai pirmos 100 punktus.

Uzdevums pats par sevi nebija grūts, un ja ne tehniskās ķibeles, to varētu paveikt krietni vien ātrāk.

P.S. Un atcerieties, bērni, – alkohols ir ļaunums!

P.P.S. Ja kāds nezina, kas ir pižiks – nuuu, tāda cepure.