Pūtelis

Laiska diena, kad dažādu iemeslu dēļ bija jāpaliek mājās. Tad nu puse dienas pagāja, krāmējoties ap niekiem, un pa vidu tam, sekojot diskusijām tviterī saistībā ar ES regulu, kas turpmāk liegs izmantot piena produktu nosaukumus kombinācijā ar vārdu “izstrādājums” produktiem, kuriem pievienoti augu tauki. Tādējādi krējuma izstrādājums varētu pārtapt par krēmeli utt. Cilvēku fantāzijas lidojumam dodiet tik vaļu un tviterjosla tika pārpildīta ar variācijām par tēmu, izmantojot visus pieejamos vārdus ar izskaņu -elis: papīrelis, sierelis, mētelis utjpr. Jautra lasāmviela, bet ne par to šis stāsts.

Kad nedaudz atbrīvojos, nolēmu materializēt rīta pusē radušos domu par atklāto ūdeņu apskati. Tas tāpēc, ka tas vējš ārā arvien pieņēmās svarā un apmērā. Tāds pūtējs, vai atbilstoši dienas tematikai – pūtelis. Jo par vētru to saukt vēl nedrīkstēja. Pārāk švaks.

Paņēmu bilžu kameru un devos Rīgas virzienā, ar plānu skatīties ūdeņus uz Austrumu mola. Kad tuvojos lielpilsētai, vēlmi tapt aizpūstai pa gaisu izteica arī kipinja, tāpēc es paņēmu viņu līdzi. Ja nu vienu no mums aizpūš, otrs var mēģināt sasaukt glābējus… Kamēr braucām no centra uz Mangaļsalu, nekas daudz par dižo vēju neliecināja. Kad nokļuvām stāvvietā, vēja gaudošana jau bija visai ievērojama. Mums bija gumijas zābaki, kas pasargāja kājas no visuresošā slapjuma, taču iešanu pa apledojušo ceļu tas galīgi neatviegloja. Tomēr gar zemi nekritām. Kamēr nebijām tikuši līdz Daugavai, šķita, ka tādas bērnu spēlītes vien būs. Tomēr, kad izgājām no aizvēja…bija sajūta, ka tomēr pūš. Un tā dikti. Ja te kādam būtu līdzi mazi bērni, lai gan te nebija atbraucis arī neviens kāds, tie pilnīgi droši būtu jāpieskočo pie pieaugušo rokām, vai arī jātur mugursomās. Mola virzienā mēs pārvietojāmies centīgi, bet lēni. Vējš brāzās tieši sejā, papildus jautrībai līdzi nesot arī atsevišķas sniegpārslas, kuras dabūt sejā un acīs nebija gluži patīkami.

Daugava mutuļoja un no līča puses ostas virzienā pa vējam muka mazs sarkans kuģītis. Sarunas īpaši nevedās, jo, lai sadzirdētu un saprastu sakāmo, bija gandrīz jau jākliedz. Aizkūlāmies līdz kāpām, pa ceļam smejot, ka te ir viens ģeoslēpnis, kuru atrast nav problēma, bet piereģistrēšanai vajadzīga bilde ar mola galā esošo bāku fonā. Te mēs sapratām, ka iegūt šādu bildi šodien būtu, emmmm, grūti? Laikam gan, jo vienīgā redzamā mola daļa bija aptuveni 20m garš betona celiņš pašā pludmalē. Viss pārējais atradās zem mutuļojoša ūdens un pati bāka kaut kur miglainā tālē. Šajā brīdī pasaule sadevās rokās, nu jūs jau zināt…un vējš papildinājās jau ar krietnu slapja sniega devu. Kaut kā nebūt paspēju izdarīt apmēram 13 uzņēmumus, pirms sniegs galīgi aizķēpāja objektīva lēcu. Tādas miglu bildes vien sanāca. Īsti pat neataino tās sajūtas krastā, kur desmit minūšu laikā no tevis izpūš laukā visu. Labi, ka bija vēja necaurlaidīgas jakas, bet rokas nosala ar visiem cimdiem. Jautriņi. Bet ko nu tur vairs, atpakaļ devāmies pa vējam, un pa ledu pat nebija jāpapūlas iet, jo vēja ietekmē varēja vienkārši slīdēt uz priekšu. Bet tagad jēdzīgākās no miglu bildēm.

Ar dibenu pret vēju...

Skats Vecāķu virzienā

Krastā

Zoom - tālumā knapi pamanāmais trīsstūrītis ir dzelzsbetona kuģa vraks

Skats uz Komētfortu kreisajā krastā. Tuvplānā, kur plīst viļņi, atrodas mols...

Teorētiski, gaišā josla tālumā ir mols un tas mazais puļķītis - bāka.

Labvakar! Jūra ienākusi Daugavā

Skats Daugavas augšteces virzienā. Neko daudz jau nevar redzēt, ne?

Atgriezāmies mašīnā sākām sildīties un pēc minūtēm desmit jau varējām arī pasmaidīt. Atceļā piestājām apciemot ģeoslēpni, kur sapieris kļūdās tikai vienreiz. Sapieris kipinja kļūdījās – paskatījās virsū, pataustīja, bet nenoticēja, ka tas ir slēpnis. Tikai ar otro piegājienu, bet tas vairs nav sapiera cienīgi. “Viesu grāmata” ir acīmredzami pārpildīta un gandrīz bija pazudis rakstāmais. Gandrīz, jo viņš pēkšņi izkrita nez no kurienes.

Vakara turpinājumā pirmo reizi pamēģināju Kebab Fix, jo nedaudz sagribējās ēst. Ko es par to domāju, jau ierakstīju tviterī. Un, lai galīgi nebūtu tā, ka nekā, aizdevāmies vēl līdz Saules akmenim, kur nepilnas minūtes laikā izdevās atrast vēl vienu nesen izvietotu ģeoslēpni. Ar to arī balle tika nobeigta.

P.S. Jā, jā, es zinu, horizonti ir šķībi, bet steigā jau to nepamana…