Ziemeļu ekspedīcija. 13.diena

Lasīt no sākuma

[Liekam jaunu bildi iekšā. Šobrīd mēģinu atjaunot tekstu no veļasmašīnā pabijušajām lapām, tāpēc šīs dienas notikumu nianses varētu būt nepilnīgas].

Izkāvušies ar knišļu miljardiem un nomazgājušies tomēr aizmigām ciešā un veselīgā miegā. Es pamodos plkst.10…pirmais.

Sākumā bija bail atvērt acis – ja nu tie monstri ir mani naktī ir apsēduši un izsūkuši visas asinis? Taču sajūta ir pozitīva, it kā mani neviens naktī tomēr nav zelējis. Nobraucu ar roku pa seju – neniez. Tas labi. Beidzot apskatos telti un secinu, ka tie mērgļi tomēr nelielā skaitā ir sapulcējušies telts iekšpusē. Jūtams, ka laukā pūš viegls vējš. Tas arī priecē.

Pārējos tik agri modināt galīgi nav jēgas, var vēl atrauties kādu skarbāku vārdu. Tāpēc turpinu gulšņāt līdz plkst.11:30, kad galīgi vairs nevaru izturēt, jo teltī kļūst par karstu. Izbāžu degunu ārā – tur viss ir labi. Vējš ir izdzenājis visas sīkās kodīgās nekrietnības. Izmantoju brīvo laiku, lai ielīstu internātā [jā, te ir arī wifi], pārbaudītu e-pastu un salogotu ģeoslēpņos iegūtos “ceļotājus”. Kad plkst.12:30 vēl neviens nekustās, sāku pildīt savu dienišķo modinātāja pienākumu.

Kad kvorums beidzot ir modies, palēnām sagatavojam brokastis, kas pēc pulksteņlaika patiesībā jau ir pusdienas. Esam mazliet laiski un nekur īpaši nesteidzamies. Izpurinam no teltīm tur iemitinājušos knišļus, sakravājam pekelītes un atvadāmies no šī neviesmīlīgā kempinga. Ak, jā, te apkārtnē ir kaut kādas aizsargājamas ogu plantācijas, tāpēc nemaz tā, kur iedomājies, apkārt slāt nevar. Visur saliktas zīmes, ka jāstaigā tikai pa takām. “Tu tikai skudru nesamin…”

Mūsu ceļš turpinās Andøy salas virzienā. Dažviet mazajos fjordos jūra ir atkāpusies, atsedzot gultnē sakrājušos nesmukumus. Tā kā mēs nestājamies, bet braucam garām, nemaz nezinām, kādi aromāti ārpusē valda. Bet noteikti tie nav sliktāki, kā Jūrmalā, kad tur piekrastē izskalo smakojošos “jūras kāpostus”…

Braucam tālāk līdz sasniedzam miestu ar tādu pašu nosaukumu – Andøy  [lai gan kartē tas ir atzīmēts arī ar nosaukumu Andenes]. Visādā ziņā interesanta vieta, kurā dabā izvietoti mākslas objekti RÆK projekta ietvaros, te ir Polārais muzejs, kurā ieklīstam pa kluso ar tūristu aizbildināšanos “mēs gribētu zināt, kur te jums ir bibliotēka”, lai nav jāmaksā. Tāpat te atrodas arī liela sarkana bāka, šķūnīši uz pāļiem [un arī gandrīz bez tiem – laikam vaļi nograuzuši], kā arī mājas, kuru jumtus apdzīvo un apkakā kaijām līdzīgi putni.

Uz zemes pie piestātnes kā tāda instalācija mētājas arī vaļa žoklis [pašus valīšus mēs tā arī neieraudzījām]. Plkst.16:00 atrodam arī ģeoslēpni blakus bākai un drīz vien varam doties prom.

Atbraukuši līdz salas galam pa vienu pusi, dodamies atpakaļ pa otru pusi. Jā, mēs to varam atļauties – uz šīs salas tomēr ir vismaz divi autoceļi. Tikuši nost no salas, braucam uz dienvidiem pa to pašu ceļu, pa kuru ieradāmies dienu iepriekš. Ar “siltām” jūtām pabraucam garām mums zināmajam kempingam un viegli noskurinamies.

Pa karti “uz leju” iegriežamies arī pilsētiņā Sortland, kur ir glauna iebrauktuve pa kārtējo diezgan stāvo tiltu. Pilsēta ir ievērojama ar to, ka te var uzpimpot savu vāģi [ir special salooons]…

… no jūras burlakiem te iedzīvotājus sargā krasta apsardze…

…un mums te patiesībā neko daudz nevajag: tikai saldējumu un Pēterim zeķu pāri.

Pie Gullesfjordbotn krustojumā braucam tālāk uz nākamajām Lofotu salām. Šis ir bijis garāks pārbrauciens, kura laikā neko īsti nedarām [t.i. ar slēpņošanu neaizraujamies]. Nākamā pietura ir uz nelielas saliņas, kur zem savāda lokveida tilta ir ģeoslēpnis “Husjordøya”, kur ierodamies jau ap plkst.19:00 vakarā. Mēs šeit neesam vieni, tāpēc mēs varam novērot izrādi, kā divi norvēģi gūsta savu kolliju un mēģina tam piespiedu kārtā kaut ko iebarot [laikam jau kaut kādas zāles], par ko suns absolūti nepriecājas.

Vēl pēc stundas piestājam nelielā paradīzē zemes virsū – mazā ciematā fjorda vidū un kalnu ielokā – Vestpollen. Bildes runā pašas par sevi. Te uz mazas saliņas, kur ir arī labiekārtots skatu laukums un vieta piknikam, izmeklējamies kārtējo ģeoslēpni, kuru tā arī neatrodam. Vismaz skaistā panorāma atsver visu slikto.

[pilna izmēra Vestpollen panorāma ir apskatāma šeit]

Vēlāk īsu brīdi paciemojamies arī Svolvaer ostā, kur nekas īpašs nenotiek. Mazliet pafilozofējam par kuģīšiem un par to, kāpēc tiem ir tik daudz antenu, bet vienīgais īstas ievērības cienīgais objekts te ir māja, kas kāda mums nezināma iemesla dēļ ir izvēmusi grāmatas.

Drīz vien sasniedzam Ørsvågvaer ciematu, kura tuvumā atrodas kaut kāds megakempings. Tur ir pilns ar mašīnām, kemperiem un visdažādāko tautību cilvēkiem un mēs izmantojam šo burzmu, lai noparkotos un “darītu savas lietas”. Sākumā pašā kempinga centrā kāpjam palielā klints bluķī un tā virsotnē meklējam kārtējo slēpni. Taču tā nav [jau atkal neveiksme], jo laikam jau pazudis. Žēl gan, taču vismaz izpriecājamies par kārtējo jauko skatu no augšas. Šļūcam atkal lejā un dodamies cauri kempingam uz nākamo slēpni ar daiļumdaiļu nosaukumu “I.D.I.O.T. cache No.2”. Tas atrodas kaut kur starp krasta klintīm. Kad tuvojamies iespējamai vietai, kur tas varētu atrasties, pamanām divus importa retardus, kas nesteidzīgi arī kāpelē pa akmeņiem. Padomājam, ka varbūt slēpņotāji, jo dikti aizdomīgi trinās vietā, uz kuru mēs arī devāmies. Izrādījās, ka maldījāmies. Viņiem vienkārši bija vakara pastaiga. Savu darbiņu izdarījuši, varam doties tālāk nakšņošanas vietas meklējumos.

Šīs dienas laikā esam šķērsojuši jau gandrīz visu Austvågsøya salu. Vēl tikai plkst.22:30 pēdējais šodienas ģeoslēpnis “Henningsvær”. Tā kā arī šī vieta ir diezgan baudāma, aizbraucam tik tālu, cik vien var, izmantojot vienas braucamās joslas platuma stāvos tiltiņus starp mazajām saliņām. Nu skaisti te ir – ar jahtu var piekuģot pie pašām namdurvīm!

Protams, arī šī vieta nav izņēmums, un te labākajās norvēģu tradīcijās jūras ūdenī tiek “sālīti” velosipēdi. Laikam jau viņiem tā lieta ir dikti mīļa…

Ap šo laiku nogurums jau sāk darīt savu. Taču pagaidām nevienas piemērotas vietas telšu sliešanai vēl nav. Šauri ceļi, stāvi kalni un jūra apkārt un mazi ciemati, kur visa lietderīgā platība ir jau aizņemta. Turpinām lūkoties apkārt, taču vienīgais interesantums, ko šodien vēl sastopam savā ceļā, ir fjorda krastā uzbūvēts greizais spogulis [atkal kaut kāda mākslas instalācija]. Mūsu sajūsmai par to, kādi mēs tajā izskatāmies, nav robežu…

Tā mēs mazpamazām nonākam Vestvågøy salā un joprojām braucam, bet nu jau pēc pulksteņa iestājusies jauna diena. Bet naktsmāju joprojām nav.