Ziemeļu ekspedīcija. 12.diena

Lasīt no sākuma

Trømsø mūs sagaida ar vējainu, miglainu un vēsu laiku [salīdzinājumā ar to, ko bijām pieredzējuši līdz šim]. Pilsētā ierodamies pa kārtējo lokveida tiltu, kas vidusdaļā augstu paceļas virs ūdens.  Pirmais mūsu uzdevums ir atrast autogāzi, lai varam braukt salīdzinoši lētajā režīmā.Mūsu rīcībā esošās gāzes uzpildes staciju atrašanās vietu koordinātes ir diezgan izplūdušas. Ar nelielu taustīšanos vajadzīgo ESSO benjtanku tomēr atrodam. Pēterim ar benjtanka apkalpi sanāk neliels amizieris, jo viņu uzpildes pistole nedraudzējas ar mūsu auto. Kamēr norvēģiem ieskaidro, ka mums vajag citu uzgali…. Tas tomēr kaut kā izdodas un tiekam pie uzpildes, kas kā vienmēr, ir ļoti lēna [mašīnas Igaunijā iegūtās traumas sekas]. Gāze, salīdzinot ar benju, ir par kārtu lētāka [tikai ~Ls0,71 l]. Viss ir gandrīz labi, tikai Pēteris, ņemot nost uzpildes pistoli “noraujas” ar gāzi un sāpīgi apsaldē pirkstu.

Pēc degvielas uzpildes izbraucam nelielu līkumiņu pa pilsētu. Tā kā ilgu laiku esam tikai braukuši, tiek nobalsots, ka vajag puslīdz cilvēcīgā veidā kaut kur paēst. Aukstumā pagalam negribas kaut ko gatavot un ēst, drebinoties aukstajā āra gaisā. Nometam mašīnu ielas malā un ejam meklēt ēstuves. Drīz vien diskaverojam Burger King, kas tiek atzīts par labu esam. Tur nopērkam četrus čīzburgermakkomplektus, kas mums visiem izmaksā NOK 337. Saprotams, ka kečupā un sinepēs te var mazgāties, jo tās pie atsevišķa darbagalda katrs dozē atbilstoši savai samaitātības pakāpei. Un arī dzērienu katrs sev uzpilda pats, pārdevējs izdala tikai glāzes. Riktīgi labi. Te jums nav nekāda papuasu zeme. Kotlešmaizes izrādās tīri ēdamas [vai arī vienkārši esam izsalkuši].

Vakariņošanas gaitā nolemjam, ka šitādā aukstumā nekādas teltis necelsim. Cik varēsim, brauksim tālāk uz dienvidiem. Paēduši nedaudz pavērojam pilsētas dzīvi. Izskatās, ka vietējiem nepilni +10 grādi ir gauži silts laiks. Jaunieši vazājas apkārt iedzēruši, nedzēruši, apģērbti un puspliki. Pie ēstuves mums piesienas arī kaut kāda pustraka paskata vietējā diedelniece, cik var saprast, prasa mums naudu. Pēteris, noklausījies viņas vēstījumu, līdzjūtīgi latviešu valodā paskaidro, ka “nekādi nevaram palīdzēt, jo mums kā iebraucējiem, šajā dārgajā valstī ar kapiķi ir sūdīgi”. Nezinu, cik vārdus no visa teiktā viņa saprata, bet pastulbi smaidot, aizgāja tālāk un mūs vairāk netraucēja. Mazāk arī ne.

Tā kā uz vietējām diskotēkām doties nav mūsu plānos, braucam vien tālāk. Nakti pavadām ceļā, meklējot ģeoslēpņus un pa reizei kaut ko uzkožot. Mūsu slēpņošanas garša ir atgriezusies, jo pēc iepriekšējās dienās apmeklētajiem 4 līdz 5 slēpņiem, šajā diennaktī kastīšu būs trīsreiz vairāk. Bet nu par visu pēc kārtas.

Pirmā apskates vērtā vieta ir ģeoslēpnis Saga. Pie tā ir atjaunotas autentiskas ūdensdzirnavas ar visādām ūdens plūsmas regulēšanas uzpariktēm. Nelielā upīte, kuras ūdens tiek izmantots, ir skaista. Tāpat kā apkārtne.

Kādas četrdesmit minūtes pēc tam, kad esam papriecājušies par dabas skatiem šeit, piestājam pie kādas citas upes, kur uzbūvēts aizsprosts un tāda kā neliela hidroelektrostacija. Taču te jaukākais skats paveras uz upi lejup no aizsprosta un tilta.

Ap pl.5 rītā mēs pēc pašu gribas nonākam pie Målselvfossen – palielas upes, kas pēc apraksta spriežot, ir pilna ar lašiem. Lašus gan mēs neieraugām. Tāpat kā skarbos skatīšanās-uz-lašiem maksas iekasētājus. Jā, jā – ieeja improvizētajās tribīnēs, lai redzētu kā laši lec, ir par maksu. Bet tik agrā rīta stundā esam vienīgie apmeklētāji, tāpēc nejauši varam pārkāpt arī pāri nožogojumam. Jo mums patīk elpot dabai sejā. Ejam tuvāk iespaidīgajam ūdenskritumam. Lai man piedod kuldīdznieki, bet Venta ar rumbu ir tāds burbuļojošs strautiņš salīdzinājumā ar to ūdens daudzumu un spēku, ar kādu tas gāžas pāri akmeņiem. Lai novērtētu ūdens spēku, iemetam upē kādus 10kg smagu akmeni. To straume aizrauj prom kā smilšu putekli. Tādā gadījumā mēs esam gatavi nedaudz “pastrādāt” un tiek atrasts baļķēns.

Bet kaut kas nav labi. Mēs nepaspējām ieraudzīt, kur tas koka gabals palika. Nu ko, jāatnes vēl.

Šoreiz izvēlējāmies kaut ko nedaudz lielāku. Tāpēc, ka svešā acī skabargu redz….

Lai gan arī šo “kociņu” upe aizrauj sev līdzi sekundes daļā, esam gandarīti ar paveikto. Mazliet pastrādājām. Ar ūdeni spēkoties nesāksim, nav vērts.

Kad promejot esam atraduši ģeoslēpni, varam braukt tālāk. Nākamais slēpnis Skoelvdalen arī ir pie upītes, tikai daudz mazākas un mierīgākas. Te ir mīlīgs koka tiltiņš no kura arī upē krīt atrastie priekšmeti [bet visi ir ekoloģiski, nekādas sintētikas]. Tādi nu mēs esam. Ceļš tālāk vijas gar fjordiem un visu laiku apkārt ir kāds smukums, tā kā jābildē vien nost.

Pusdeviņos no rīta klīstam gar kādu fjordu, lai mežā meklētu ģeoslēpni Festung Norwegen #4. Beidzot mēs atrodam slēpņa aprakstā minēto vietu, bet konteinera izmērs ir nano, kas mūs mulsina. Nomaskējies viņš ir kārtīgi, tāpēc atrodam, tikai kārtīgi aptaustot no kara laikiem palikušās lafetes visas detaļas.

Rīta agrumā vēl apmeklējam kādu nomaļu brīvdabas minimuzeju. Esam tik agri viesi, ka aplūkojam visu bez papildus izmaksām. Kādā pažobelē mūs gaida arī ģeoslēpnis. Mājiņas autentiskā stilā ar velēnu jumtiem, tiesa gan iekšā netiekam, jo tās ir slēgtas.

Pēc pl.10 nedaudz novirzāmies no galvenā ceļa, lai pa kādu mazāku ceļu sameklētu ģeoslēpni Tovikhøgda. Bet man jau atkal nedaudz noļogās un nepamanu, ka ceļmala ir “mīksta”. Esam kārtējo reizi pamēģinājuši dubļus, taču tiekam laukā no viltīgā grāvīša bez jebkādiem palīglīdzekļiem.

Laiks ir labs, saulīte spīd, blakus pļavā blēj aitas, tāpēc taisām nelielu pikniku turpat ceļmalā.

Paēduši braucam un braucam, un arī sameklējam pa kādam ceļmalas slēpnim. Viens no tādiem, kas spilgtāk palicis atmiņā, un līdz kuram bijām spējīgi aiziet visi, ir “Syv magiske punkter” – metāla instalācija jūras krastā ar kaut kādu māksliniecisku nozīmi.

Laiks joprojām ir diezgan silts, tāpēc pēc ilgās braukalēšanas pēcpusdienā pamazām visiem sāk uzmākties miegs. Pēteris ar Enj jau aizmiguši, Līva un es pie stūres vēl cīnamies. Beidzot arī es vairs nevaru izturēt. Atrodam kādu ģeoslēpni fjorda krastā pie nelielas piestātnes un turpat arī kādu pusotru stundu nobumbulējam, vienkārši ārdoties, vārtoties pa piestātni un taisot foto kastingu garām peldošajām medūzām. Šeit arī top virkne bilžu no sērijas “es un jūra”, “es un medūzas”, “es un jūras kāposti”, bet tās jau labāk nerādīt.

Nelielā ālēšanās un atpūta līdz plkst.15:50 nāk par labu. Galvas ir izvēdinātas un varam doties ceļā. Bet pārāk tālu tikt nav plānots – nolemjam, ka meklēsim kādu kempingu, kur būtu iespēja pārnakšņot un nomazgāties. Tā nu drīz vien mēs pa 6,4km garu tuneli nonākam Lofotu salās. Jeb precīzāk, uz pirmās Lofotu grupas salas Hinnøya. Kārtējo reizi pēc savām norādēm cenšamies kādā mazā pilsētelē atrast gāzes uzpildes staciju. Pēc nelielas meklēšanas arī atrodam, bet….ir svētdienas pēcpusdiena. Uzpildes stacija netiek apkalpota un mēs varam palekties un pietupties, jo nekas nenotiek. Paliekam bez gāzes.

Ka nav, tad nav. Braucam tik tālāk, cerībā atrast civilizētas naktsmājas. Ceļmalās sameklējam dažus ģeoslēpņus. Pamazām virzāmies ziemeļrietumu virzienā, jo ir vēlme apciemot arī Andøy salu. Gandrīz pa ceļam dodamies apskatīties Norvēģijas vecāko mežu. Kaut gan par mežu to saukt var nosacīti, jo tur ieplakā starp kalniem atrodami vien kādi seši koki septiņās rindās. Informācija vēsta, ka koki ir 700 un vairāk gadus veci. Tā viņi arī izskatās.

Pļavā skaļi klaigā kaut kādi nesaprotami putni, bet tuvumā fotografēties tie neļaujas. Pēc šīs nelielās ekskursijas ap pl.20:00 ceļmalā pamanām kempingu, kas pēc visām pazīmēm mums varētu būt noderīgs nakšņošanai. Lai izdarītu visu darāmo, no mums paprasa NOK 250, un šeit pieņem pat maksājumu kartes. Viss jau būtu labi, ja vien reģistratore mūs brīdinātu par to, kas mūs sagaida vietā, kur gatavojamies nakšņot. Tas ir, piecdesmit metrus no reģistratūras. Ne, ne lāči, ne brieži mūs tur neapdraud. Tikai knišļi. Miljards knišļu. To mākonis ir tik biezs, ka ja vien mums viņi garšotu, mēs varētu tos paēst. Ceļam teltis un gatavojam ēst nepārtrauktā kustībā. Esam atkal pilnībā iepakojušies savos pretodu tērpos un cepurēs, kā arī rokās ir cimdi. Savādāk no tiem mazajiem lidojošajiem kropļiem izvairīties ir neiespējami un viņi momentāni noklāj visas atklātās ķermeņa vietas. Ēdam savas zupiņas arī staigājot apkārt un vicinoties ar rokām. Tagad ir skaidrs, kāpēc laukā gandrīz nav neviena no atpūtniekiem, bet visi sēž savās teltīs, kemperos un mājiņās, grrrrrrr.

Vienīgais lielais prieks ir par dušu, kas atrodas mums blakus mājiņā. Ir silts ūdens un tas ir kaifs beidzot atkal nomazgāt uz mums sakrājušos netīrumus. Pēc dušas skriešus uz teltīm un slaidā lēcienā iekšā un ieeju ciet. Nogurums un siltā duša dara savu – tūlīt pēc vienpadsmitiem vakarā liekamies uz auss.