Pavasara airi atgriežas

Kā jau kārtīgiem filmu turpinājumiem, arī šoreiz atskaites nosaukums nav izvēlēts nejauši. Drīzāk jauši, jo ir pagājušas divas nedēļas kopš diezgan jautrā brauciena pa Amatu, kura gaitā mēs piedzīvojām to, ko tādā situācijā parasti var piedzīvot, un atkal jau esam gatavi mesties ūdeņos. Tikai šoreiz dažādojam ģeogrāfiju un plānojam doties Ērgļu virzienā.

Un Ērgļos, kā tas arī piedien apdzīvotāibas nosaukumam, dzīvo paši labākie cilvēki. Laiva jau iepriekš bija Pētera aizrunāta, tikai ķibeles sākās neilgi pirms brauciena. Bija zināms, ka Līvai jāstrādā, tāpēc viņa ar šo airējāšanos nenodarbosies. Tad atkrita vēl viens potenciālais līdzbraucējs. Lai nebūtu jāmet plinti krūmos, upē, vai kanalizācijas šahtā, vakarā pirms svētdienas pasākuma tika meklētas četras palīdzīgas rokas, kas darba nebijās. Acis varēja arī bīties, tas nebija tik būtiski… Diezgan ātri sāpe arī atrisinājās – līdzbraucējos būt piekrita Liene un Ukass.

Rīta agrumā, kad nemaz negribas darīt to, ko sauc par “celties” [jo ir taču svētdiena], es tomēr to daru jau pirms 7 rītā. Gailis jau laikam savu rīta dziesmu ir nodziedājis, jo viņu nekur nedzird. Nu labi, man nemaz nav gaiļa. Ja nu vienīgi reizēm kāds iekrīt zupā…

Aiz loga viss ir labi, no solītā sniega pagaidām ne vēsts. Tas, līdz ar saules stariem, ielej sirdī gaišumu un siltumu. Atkal samuldējos – siltumu iekšā ielēja rīta kafija. Pagatavoju sev brokastis, sakravāju mantas, kas šoreiz galvenokārt bija tikai rezerves drēbes, fotoaparāts, GPS, kā arī “johoho un pudele ruma”. Tas tāpēc, lai būtu gatavs visiem dzīves pavērsieniem un arī nenosaltu. Bet ko es te taisnojos, neesmu jau nemaz saliecies. Šorīt jūtos ļoti labi.

Dodos iz mājām laicīgi, lai plkst.9 jau būtu Sauriešu – Tīnūžu – Rīgas apvedceļa krustojumā, kas ir norunātā tikšanās vieta. Ierodos gandrīz laikā un uzreiz arī dodamies uz Ērgļiem. Braukšana pa atjaunoto šoseju ir patīkama, bet, kad nokļūstam bedrainajā posmā, tā vairs ir tikai ciešama. Grantētajā ceļa posmā aiz Glāzšķūņa un līdz Lēdmanei gan viss ir sauss un brīžiem saceļam pamatīgus putekļus. Nākas ieturēt pietiekamu distanci aiz Pētera, lai nesanāk kāds redzamības trūkuma radīts negadījums.

Pa ceļam Līčupē novērojam postažu nodegušā viesu nama “Līčumuiža” vietā, bet citādi bez starpgadījumiem nokļūstam līdz galamērķim. Ērgļu centrā notiek atrakcija – pie centrālā veikala notiek laikam “Lattelecom” inspirēta digitālās televīzijas izbraukuma reklāmas akcija. Izskatās visai komiski, kā viens no darboņiem staigā apkārt ar kaut ko līdzīgu antenai izstieptā rokā, lai noķertu tv signālu. Sanāk tāds kā joks: “Pērciet digitālās tv uztvērēju, jo bez tā jūs neredzēsiet neko. Ar viņu gan arī būs tāpat, bet vienalga pērciet…”

Lai viņiem veicas, bet mums ir savas lietas darāmas. Atrodam pareizo ceļu līdz aizsprostam, no kurienes būtu jāsāk braucienu, un sākam izkraušanās darbus.

Pie reizes aplūkojam arī apkārtni. Lielāko uzmanību, protams, piesaista aizsprosts, jo tur krīt ūdens. Daudz.

Ūdens gāžas skaisti, tāpēc izmantoju iespēju un no blakus esošās koku kaudzes atrodu arī ko iemest upē. Lai būtu padarīta darba sajūta, tā teikt.

Ceļa biedri dodas meklēt netālu esošo ģeoslēpni, bet man viņš jau ir atrasts, tāpēc palieku labajā krastā.

Kamēr mēs katrs savā krastā, ar Ukasu bliežam viens otram virsū ar objektīviem.

Vēlākā sarunā ar Pēteri konstatējam, ka varējām jau šurpceļā vienu mašīnu atstāt prognozētajā finišā pie Vecogres HES, bet kaut kā netika pamanīta vajadzīgā ceļazīme. Līdz ar to mašīnas nogādāšanas procedūra jāveic tagad. Pa ceļam redzam arī vairākus citus laivotājus, kas dodas uz Ērgļiem. Izskatās, ka ūdeņos nebūs vieni.

Atstāju mašīnu netālu no HES un kājām nāku atpakaļ kalnā. Pēteris ar Mazdu neriskēja braukt lejā. Ceļš izskatās tā, ka tur jābrauc ar nopietnākiem [vismaz augstākiem] transportlīdzekļiem. Atgriežamies starta vietā, kur laiva jau ir piepumpēta un sagatavota braucienam. Tā nu ap 11:30 laižamies ūdenī un gaidam, kas nu būs.

Upe ir pat ļoti mierīga un tie pāris nelielie vilnīši sākumā pat nekvalificējas par krācēm. Ko gan mēs gaidījām? Nu jā, gaidījām plezīra braucienu. Izbraucam zem viena tilta, otrā, trešā un secinam, ka Ērgļos uz katru iedzīvotāju ir pa tiltam. Vai arī vairāk. Laivā sprēgā joki, jo neko citu jau bez airēšanas nevar darīt. Nekurināsim jau ugunskuru, lai tas sprēgātu.

Pēc apmēram 15minūšu “sapringtas” airēšanas tālumā pamanām krastā sēdošu makšķernieku. Tas katrā ziņā ir iemesls pacilāt arī šo tēmu.

Kad esam pavisam tuvu, Pēteris makšķerniekam uzdod neiztrūkstošo jautājumu: “Kā tad ir ar vēdzelēm?” Uz ko makšķernieks noburkšķ, ka esot jau gan, neaizmirstot indīgi piebilst, ka vislabāk esot pēc tam, kad mēs pabraucam garām. Ar to viņš uzprasās uz nākamo jautājumu: “Varbūt mums nobraukt garām vēl vienu reizi?” Atbilde skan draudīgi: “Pamēģiniet…” Mēs jau varētu, ja vien nebūtu dikti jāsteidzas, un savus draudus jau tāpat vēdzeļu bende nespētu izpildīt, jo mēs bijām upē, bet viņš ar saviem knapajiem zābakiem krastā.

Atstājam īgņu ar visu viņa bada pātagu un dodamies tālāk. Reizēm pa ceļam pagadās kāds akmeņaināks sēklis un tad uz brīdi laivot ir interesanti. Citādi – diezgan vienmuļi, it sevišķi, kad iebraucam kādā bezstraumes posmā un vēl vējš pamanās mums ņirdzot pūst sejā. Tad nekas neatliek kā atskrūvēt blašķīti un paskatīties, kas tur labs iekšā. Izkāpjam arī krastā, jo šad tad nepieciešamas atrisināt arī tekošos jautājumus. Neiztiek arī bez fizikas eksperimentiem, lai pārliecinātos, ka akmeņi ūdenī grimst, bet pagales nē. Te arī garām pabrauc citi laivotāji, kurus pēc tam satiekam vēl vairākas reizes.

Vispār jau braukšana laivā pa upi nav tikai veselīga atpūta un derīga izklaide, bet savā ziņā arī pamācoša padarīšana. Tā mēs novērojām vairākus pīlēm līdzīgus priekšmetus, izdarījām secinājumus par ūdens līmeni Ogres upē pavasarī, noskaidrojām, ka ledus laikmets vēl nav beidzies, jo ļoti daudz ledus gabali ir nomaskējušies par krastu, vai arī par betona pārsedzēm un joprojām mierīgi vada savas dienas saules staros. Pārdomājam iespēju kādu ledus gabalu izmantot kokteilim. Tikai mums var sanākt sīvais ar ledu vien, jo savādāk jājauc klāt upes ūdeni, bet tādu kokteili laikam jau neviens negrib pat par brīvu. Tad jau labāk to etiķi…

Bez tam ārkārtīgi vērtīgi bija uzzināt patiesību par Janu. Tagad mēs pilnīgi noteikti zinām, ka viņa nejoko.

Drīz pēc plkst.13:00 nospriežam, ka atkal vajadzētu piestāt krastā. smuki krasti un tā kaut kā. Pie reizes ir arī jāsāk iznīcināt līdzpaņemto pārtiku, jo cik tads ilgi to smagumu vadāsim līdzi. Pusdienās ietilpst ne vien ēšanas, bet arī runāšanas process. Nozīmīgākais dialogs, kuru vērts pieminēt: – “Te ir karbonādes un citi labumi no vecmuteres jubilejas”; – “No vecmuteres jubilejas jau ne to vien var atvest…”; – “Jā, arī gonoreju…”

Pēc pusdienām esam gatavi turpināt airējājienu, jo tagad ir kalorijas un spēks kaulos un Ogre līdz ceļiem. Dažos upes posmos tiešā nozīmē. Paretam gadās arī kāda interesantāka peizāža, taču pamatā krastos bez pavasara palu sanestām dražām un atkritumiem nekā nav. Ir tikai vēl bebru nedarbi, tāpēc, lai viņi nesagrauztu mūsu laivu, Pēteris dažkārt iebliež tā stiprāk ar airi pa ūdeni. Lai tās vēdzeles arī dzird, ka braucam…

Kad braukšana kļūst garlaicīga uz brīdi apsīkst arī sarunas, līdz tiek rasts jauns aktuālais temats. Tad, kad esam pievārējuši jau lielāko braucamā posma daļu, mums ir jāsāk meklēt noslēpumaino ģeoslēpni, kurš izlikts pirms trīs gadiem, bet tā arī līdz šim neviens viņu nav atradis. tikai tāpēc, ka toreiz vienīgās piefiksētās koordinātes izrādījās pilnīgi nepareizas. To arī ir jāmāk…

Saspringti vērojam kreiso krastu, jo slēpnis atrodas drupās, kas ir kreisajā krastā pirms upes līkuma pa labi. Jāatzīst, ka ļoti konkrēti norādīta vieta. Pirmā vieta, kur piestājam, izrādās nederīga. Savukārt nākamā, kas jau ir diezgan tuvu finišam, ir īstā. Lecam laukā no laivas un dodamies eksplorēt ēkas drupas, lai varbūt tur kaut ko arī atrastu.

Pēterim tomēr ir laimīgā kreisā roka un kādā sienas spraugā viņš burciņu uztausta. Jā, viesu grāmata joprojām neskarta un bez neviena ieraksta. Tad nu ņemam un ieķēpājam tur savus vārdus. Atrasts nav zagts. šoreiz tiek piefiksētas arī pareizās koordinātes un uztaisam spoilerbildi, lai nākamajiem meklētājiem drupas nebūt pilnībā jānojauc…

Labi, ka tagad mēs zinām, ka ši nav vis Kaupo pils, kā sākotnēji bija domāts, bet gan pilnīgi oficiālas Švehnmejera dzirnavas, lai kas viņš arī nebūtu bijis [šito lai man piedod visi viņa pēcteči un radinieki].

Vēl daži dezmiti airu vēzienu un mēs jau esam nonākuši līdz aizsprostam pirms Vecogres HES. Mazliet pastaigājamies, lai izlocītu kājas un atkal laižamies upē, lai nobrauktu pēdējos dažus simtus metru līdz pašam HESam, kur mūsu braucien beidzas. Vēl tikai izbrišanās pa dubļiem, lai iznestu laivu krastā, kur ir mašīna. Laivošana ar visām pieturām ilgusi aptuveni piecas stundas. Krastā sastopam vēl dažus laivotājus, bet daļa airē pa upi vēl tālāk. Mums šodienai pietiek, uzēdam to, kas palicis un kravājam mantas mašīnā, lai dotos uz Ērgļiem pēc otra transportlīdzekļa. Vēl tikai aizstāigājam līdz otrā krastā esošajam ģeoslēpnim un tad pasmejamies par kamikadzi, kas šaubīgā paskata trošu tiltu forsē ar motorolleri.

Brauciena beigu daļā reizei mazliet uzlija, taču tas nebija tik traucējoši. Kad bijām jau beiguši airēt, pie Vecogres HES uzlija nedaudz stiprāk, bet tas mums vairs nespēja kaitēt. Ērgļos sadalījām “īpašumus” pa mašīnām un bijām gatavi doties Rīgas virzienā, pa ceļam atrodot vēl kādu no ģeoslēpņiem.

Tuvākais ģeoslēpnis ir tā saucamajā Velna klēpī. Ko tas nozīmē, uzzinājām, tikai ierodoties uz vietas,  pieveikuši 4km pa pielijušu un slidenu zemes ceļu un pēc tam vēl 400m kājām. Tā ir neliela un skaista upīte meža gravā. Kāpēc to sauc par Velna klēpi, to gan nezinu.

Liene pirmā atrada slēpņa konteineru, savukārt Pēterim bija uzdevums ar labi zināmo nosaukumu “vel mani vēl”. Kamēr mēs ar Lieni bildējām action, tikmēr Pēteris ar Ukasu veica varoņdarbu un nogādāja akmeni tur, kur tam patiesībā ir jābūt, lai ģeologiem, pētot upē esošos tumšos akmeņu, būtu ko nenobrīnīties par vienu tādu gaišu. Nepadomājiet ko sliktu, tā bija tikai vides sakārtošanas akcija, nekas vairāk.

Kad darbiņš bija padarīts, devāmies uz mašīnām, bet lietus sāka līt arvien stiprāk. Nopriecājāmies, ka tāds laikapstāklis mūs nepārsteidza uz upes. Tad ar esošo sīvā daudzumu mēs noteikti nebūtu varējuši sasildīties.

Nākamā un pēdējā pieturvieta bija ģeoslēpnis “Kino milži” Ķeipenē pie attiecīgajām personām veidotajām mākslas instalācijām. šeit mūs vairāk par pašu slēpni pārsteidza karalaukam līdzīgā apkārtne, kas lieliski iederētos vecajā labajā filmā ‘Stalkers” – laukumā netālu no dzelzceļa bija vairākas nodedzinātas mašīnas, kuras vēl viegli kūpēja.Varētu domāt, ka te plosījies Čaks Noriss, vai vismaz A-komanda, bet laikam tomēr tā nav. Diemžēl. Nospriedām, ka nodedzinātas ne jau huligāniskos nolūkos, bet gan, lai nebūtu jādemontē salonu, paneli un citas plastmasīgas lietas un ne tikai. Tātad slinkuma un metāllūžņu dēļ.

Skats sirreāli baiss, klātienē diezgan smirdīgi, bet fotogrāfijās izskatās pat skaisti.

Ar to arī mūsu šodienas piedzīvojumi beidzās, ja neskaita to nabaga meža lopiņu, kas mežā pārskrēja pāri ceļam, taču lielus draudus satiksmei neradīja.

Dažas bildes aizņēmos no Ukasa [Pentax K-x], pārējās manas [DMC-FZ-50 & iTelefons – lai neviens nepārmestu to slikto kvalitāti].