Pavasara airi

Rosība saistībā ar Lieldienās gaidāmo laivošanu sākās jau dažas dienas pirms plānotās izklaides. Saņēmis instrukcijas, devos pēc kastes ar ekipējumu, kuru pēc tam nogādāju Pētera “bāzē”. Tālāk atlika gatavoties individuāli, t.i. sagādāt laivu un pārējās nepieciešamās lietas.

Par laivu ir īpašs stāsts. Patiesībā jau man viņa ir. Tikai šajā gadījumā pagājušajā sezonā bija aizdota draugam, kas to glabāja pie sevis. Draugs divas dienas iepriekš tika sazvanīts, bet bija nevaļīgs. Dienu pirms brauciena…viņš vairs nebija sazvanāms. Bet viss beidzās labi un pa apkārtceļiem savu laivu tomēr atguvu. Atlika to tikai pārbaudīt. Sestdienas vakarā uzpumpēju un noskaidroju, ka sānos ir mazs, bet nelāgs caurums. Ķēros pie lāpīšanas, kas izrādījās veiksmīga.

No rīta pamodos plkst.6:45 no uzstājīgas modinātāja džinkstēšanas. Līdzi ņemamās drēbes, cimdi, šķēres, šņore un citi nieki jau bija salikti kaudzē, vēl bija jāsaveido karstmaizītes. Kad viss bija gatavs un sabāzts somā un maisos, devos uz Rīgas lielpilsētu. Tur uzņēmu līdzbraucēju Elīnu. Pārējos airētājus Līvu, Gatēnu un Mārtinēnu tikmēr gatavojās salasīt Pēteris. Paklausot praktisko latviešu ieteikumam, veikalā vēl iegādājāmies dzeltenos saimniecības gumijas cimdus, kurus pavilkt zem parastajiem cimdiem, lai airējot nesaltu rokas.

Visi satikāmies Juglas Statoilā, kur daļu mantu pārlikām manā braucamrīkā, kas bija daudz tukšāks. No kurienes taisnā ceļā braucām uz starta vietu – Billi pie Amatas. Šeit jau bija izvietojušies vairākas airētāju grupas, kā arī vienkārši skatītāji, kas nosaluši mīņājās uz gājēju tiltiņa.

Nosaluši tāpēc, ka īpaši silts nebija. Protams, priecēja fakts, ka šodien vismaz nelīst. Bet +4 un ledaini auksts ūdens ir diezgan jau braukt pa upi “rosinoša” kombinācija… Taču tas mūs nebiedēja, jo Pēteris pirms divām dienām citā kompānijā šo braucienu jau bija veicis. Un mēs jau arī neesam nīkuļi.

Velkam laukā un pumpējam laivas, ieģērbjamies hidrotērpos, jakās un glābšanas vestēs. Kad viss nepieciešamais sagatavots, jāpārvieto vismaz vienu mašīnu uz finiša vietu – stāvvietu pie pēdējā auto tilta pār Amatu. Kopā ar Pēteri aizbraucam turp un mums paveicas. Uzreiz izdodas noķert vienu mašīnu, kas grasās doties uz Billi. Tas nozīmē, ka varam atstāt šeit abus braucamos.

Abi vīri, kas ieradušies pavērot laivotājus un paši arī tā kā grasās nolaisties pa upi, mūs aizvizina atpakaļ pie pārējiem. Ne telefonu, ne fotoaparātu mums vairāk nav, tāpēc arī tālākais brauciens ar vizuāliem materiāliem izdaiļots nebūs. Pirms brauciena sākuma pie mums paciemojas arī Edupuika, kas ar velosipēdu apbraukā tuvējo apkārtni.

Tad nu ievelkam elpu un lecam laivās. Pēteris, Līva, Mārtinēns un Gatēns airē nomātajā četrvietīgā Bush, bet es ar Elīnu t.s. trīsvietīgajā Turist3 laivā. Straume ir strauja, taču pagaidām vēl ne tik neganta. Palēnām pierodam un iepraktizējamies stūrēšanā. Izskatās, ka nav nemaz tik briesmīgi. Drīz vien jau esam pie Kārļu HES, kur jākāpj laukā, ja vien nevēlamies samalties kotletēs. Slūžas ir daļēji atvērtas un ūdens pa tām gāžas ar neiedomājamu spēku spēku un ievērojamu dārdoņu. Papriecājušies par šo skatu, nesam laivas tālāk līdz vietai, kur atkal var turpināt braukt pa upi. Pirmā braucienu uzsāk Pētera ekipāža, tad mēs un tad seko vēl viena laiva, kuras braucēji mūs palaida pa priekšu.

Un no šī brīža sākas īstie piedzīvojumi, kas turpmākās desmit minūtes neliek smaidīt. Upe pēc aizsprosta ir daudz ātrāka un ir jāuzmanās, lai neiebrauktu tur, kur nevajag iebraukt. Tomēr mūsu acu priekšā kādus simts metrus tālāk notiek tas, kas mainīja visus šī brauciena plānus un kas iesākumā nemaz tik traģiski neizskatījās. Kā palēninātā filmā redzējām, kā Pētera laiva paslīd zem pāris upei no krasta puses pārkārušies kokiem, sagriežas sāniski pret straumi…un apgāžas. Šķita, kas nekas traģisks nav noticis, bet tad pamanām, ka tikai viens no braucējiem ir pie apgāztās laivas, kuru nes pa straumi. Pārējie peld izkaisīti kur nu kurais. Skaidrs, ka regulēt savu peldēšanas virzienu mutuļojošajā Amatā, kas izskatās pēc kafijas ar pienu, nav iespējams. Pēteris ar Mārtiņu ir tuvu kopā, Gatis pie laivas, bet Līvu straume nes atstatu no pārējiem.

Gatis jau ir tālu, Pēteris ar Mārtiņu pieķeras pie kaut kādiem krastā augošiem kokiem, tāpēc mēs airējam tuvāk Līvai, jo viņa jau ir nogurusi cīnīties ar straumi. Vienā no upes līkumiem beidzot viņu noķeram, bet arī te ir problēma. Līvai jāturas pie laivas un jāpaliek ūdenī, jo ievilkt laivā viņu nevaram. Katrs ar vienu roku turam Līvu, ar otru mēģinām ieturēt daudz maz jēdzīgu trajektoriju un skatāmies, kur varētu piestāt krastā. Tas ilgāku laiku neizdodas, jo nevaram normāli pastūrēt, arī krastā augošie krūmāji, kad tiem pieķeramies, tiek tikpat ātri izrauti no rokām. Tikai ar kādu trešo piegājienu izdodas apstāties, jo laiva atduras pret upē iekritušu koku. Tas gan ir bīstami, tāpēc visu laiku jāseko līdzi straumei un laivas stāvoklim. Vismaz Līva tiek krastā un dodas tālāk, lai kaut kur satiktu pārējos. Gati jau sen vairs neredzam. Tā kā Pētera laivai apgāžoties, bija zuduši arī viņu airi, šeit arī mēs varējām vienu savējo pazaudēt, taču par laimi pirms starta es tos biju tālredzīgi piesējis pie laivas.

Pie mums piestāj arī tie laivotāji, kas aiz Kārļu HES palaida mūs garām. Kad viņi brauc prom, straume uznes viņu laivu virsū mūsējai un tikai ar grūtībām spējam noturēt laivu, lai tā neapgāztos. Toties tagad tā ir līdz pusei pilna ar aukstu ūdeni. Elīna smeļ ūdeni ar plaukstām, es mēģinu kaut ko darīt ar airi, lai dabūtu ūdeni laukā. Vismaz pusi izsmeļam un nolemjam, ka jādodas tālāk. Šeit mēs krastā tāpat vairs nevaram tikt.

Drīz pabraucam zem Kārļu tilta, Līva jau ir šeit, bet mēs airējam tālāk. Vēl pēc neilga laika sasniedzam zivjaudzētavu un nu jau cītīgi lūkojam pēc sarkanā karoga krastā, kas signalizē par tuvošanos draudīgajai un bēdīgi slavenajai eglei, kas aizsķērsojusi Amatu visā tās platumā. Karogu ieraugām vēl pirms esam pietuvojušies upes līkumam. Tā kā mūsu nejaušie ceļabiedri jau ir piestājuši krastā, mēģinām to pašu darīt arī mēs. Taču tas nav tik vienkārši, jo upe šeit ir strauja, bet gumijas laiva tik viegli nemanevrē. Tā nu atduramies krasta koku pudurī. Laiva nedaudz sagriežas un atkal jau tiek piesmelta. Papildus tam iekrīt upē viens no airiem, kas ir pamanījies atsieties no šņores. Airi Elīna noķer, laivu izdabūjam krastā un izlejam no tās upes saturu. Uzrodas skatītāji, kas saka, ka varot braukt vēl tālāk, bet “ja nemākat stūrēt, tad labāk nevajag”. Īsti nesaprotam, kas ar to domāts, un vai briesmas ir tik lielas, tāpēc ejam līdz “eglei” pa krastu. Tur jau ir vesela laivotāju nometne, kurā satiekam arī Gati. Viņš ir galīgi nosalis, bet priecīgs – nosargājis laivu un atguvis divus airus. Pēc kāda laika kājām ierodas arī pārējā trijotne. Kopā apspriežam notikušā negadījuma iespaidus. Izrādās upe Mārtiņam peldes laikā vēl arī atņēmusi treniņbikses. Labi, ka tikai tās… Ar gardu muti tiek notiesāts mūsu laivā palikušais un upē izmazgātais snikers.

Pie mums piebrauc arī Edupuika un mēs noturam apspriedi par tālāko rīcību. Ir skaidrs, ka Pētera komandai ar diviem airiem ir par maz, lai turpinātu ceļu. Tas ir pārāk riskanti, jo viņu laiva ir smagāka un grūtāk vadāma. Tāpēc nolemjam, ka mēs ar Elīnu laivojam līdz finišam, bet pārējie ar Edupuikas palīdzību tiek pie viena no mūsu transporta līdzekļiem. Mēs atvadāmies un sarunājam tikties stāvlaukumā.

Brauciens jau tādēļ nekļūst garlaicīgāks, jo par jautrību kārtējo reizi parūpējas daba. Upe brīžiem trako, bet brīžiem ļauj nedaudz atpūsties, līdz nonākam pie Zvārtes ieža. Te ir pilns krasts ar skatītājiem un arī jautra braukšana, jo krāces ir diezgan garā posmā. Protams, ka daļa no pusmetru augstajiem viļņiem piezemējas laivā. Atkal esam slapji un mērcējam kājas. Pēdējais process ir pats neinteresantākais, jo kājas drīz vien sāk salt. Pabraukuši garām iezim, stājamies malā, jo ir jāizlej ūdeni no laivas un nedaudz jāsasildās. Kad tas ir izdarīts, lecam atpakaļ bangās.

Atkal jau straujas krāces mijās ar mierīgākiem posmiem, un tad jau mēs pamazām jūtam tuvojamies pēdējās šausmas – Lustūzi. No tālienes ieraugot upes trakošanu pie klints, un atceroties agrākos piedzīvojumus šajā pašā vietā, paliek mazliet neomulīgi. Tomēr te bremzes pielietot nevar un ir jādomā ļoti ātri. Kad esam kādus trīsdesmi metrus no 90 grādu līkuma pie klints, kāds no augšas nebalsī kliedz: “Airē! Airē!” To, ka jāairē, es pats saprotu. Pirms līkuma tas arī sparīgi tiek darīts, bet laivu spītīgi nes tieši klintī. Citu variantu nav – izvēlos mazāko ļaunumu un iztaisnoju laivu ar purngalu pret klinti. Tā arī viņā ietriecamies, bet diezgan maigi, izdodas pagriezties un attālināties no klints ar atstraumi. Taču mums vēl jātiek garām nākamajai ūdens bedrei, kas seko aiz pirmās klints. Arī to izdodas apbraukt un nu jau atliek tikai krāčains posms, kas ir zināma atslodze pēc nelielā Lustūža stresa.

Pēc taisnā gabala ar krācēm jau redzam stāvlaukumu un ar dažiem airu vēzieniem nonākam atstraumē un izkāpjam krastā. Pie Lustūža trešo reizi piesmēlām laivu, taču ne tik daudz, lai nevarētu nobraukt atlikušo posmu. Un piestāt krastā jau tāpat nebija kur.

Finišā ar Elīnu esam ieradušies pirmie, Pētera mašīnas vēl nav. Liekam laivu žāvēties un žāvējam arī sevi – beidzot varam uzvilkt sausas drēbes. Un tas ir tik patīkami. Klāt ir arī mūsu pārējā brigāde un mēs beidzot rīkojam pusdienas, pie reizes apspriežot kā nu mums ir gājis. Lai arī tikai daļēji, bet pasākums ir izdevies. Žēl tikai zudušās mantības, bet neko jau vairs nepadarīsi…

Kad paēdam un apžāvējamies, esam gatavi doties mājupceļā. Taču tāds neliels nemiers vēl ir iekšā. Lai nemiers kļūtu par mieru, nolemjam apciemot Ādažu poligonu, braucot pa Murjāņu – Iļķenes ceļu. Šis ceļa posms nav nemaz tik slikts, vietām pat saķeram pa kādam dublītim. Pie Iļķenes noturam apspriedi par maršrutu un braucam uz poligona tālāko galu, garām Uikas ezeriem. Un te pie Lieluikas, kur ceļu šķērso Cimeļupe, mums ir pirmais pārsteigums. Kad biju šeit 31.martā, ceļš bija braucams. Tagad te izskatījās šādi:

Ūdens gāžas pāri tam, kas palicis pāri no ceļa. Lai palīdzētu dabai, tiek nedaudz pastrādāts ar darbarīkiem.

Lai kādam negadītos ķibele, tiek sameistarota atstarojošā aizsargbarjera.

Kad upe ir “paplašināta” pa apkārtceļu dodamies tālāk. Drīz arī nonākam krustcelēs, kur pēdējo dienu laikā ir uzradies ārkārtīgi daudz ūdens, kā pirms piecām dienām nebija. Pēteris, ieraudzījis vienu plančku, nolemj, ka jātestē snorkelis. Man gan šķiet, ka tur braukt nevajadzētu, bet…ir jau par vēlu. Viss notiek tik ātri, ka nepaspēju noķert labākos kadrus. Jāsaka, ka dziļākajā vietā ūdens bija krietni virs riteņu arkām un skaņa no mašīnas – ka tā tūlīt noslāps. Taču izbrauca.

Es šausminājos malā, pārējie šausminājušies Pētera mašīnā, jo kādu brīdi ūdens gāzies pāri priekšējam stiklam un jumtam un neko no iekšpuses neesot varējuši redzēt. Ekstrēms brauciens!

Nolēmu parādīt arī pārējās labās vietiņas, kur parasti pavasaros var paslīcināt transportlīdzekļus. Tāpat šķērsojām dažus mazāk ievērojamus ūdens šķēršļus, līdz nonācām pie galvenā. Secinājums – tur braukt nevajag.

Kam nevajag, bet kam vajag. Kamēr strīdējāmies un mērījām peļķes dziļumu, Pēteris jau bija izlēmis, ka fotosesijai būs būt! Tāpēc atlika vien atkāpties un sagatavot bildējamo aparātu. Kas no tā iznāca, varat redzēt turpmākajos attēlos.

Pēc šīs atrakcijas ieskatījāmies motortelpā un secinājām, ka tur viss ir svaigi izmazgāts un tīrs.

Lai gan šoreiz mūsu satraukums nebija tik liels, kāds tomēr bija pamanījies turpat ceļmalā…nu jūs sapratīsiet.

Bet varbūt tas arī nebija neviens no mums, taču par to vēsture klusē. Lai nu kā, ūdens procedūras pabaudījām vēl arī atceļā un tad jau pa lielceļu uz Rīgu. Kamēr Pēteris aizveda mājās Gatēnu, mēs ar Elīnu pa taisno braucām uz Campo bāzi, kur bija jānodod atlikušais inventārs. Piebraucot Pēterim, Līvai un Mārtinēnam, redzēju viņu jocīgās grimases. Izvilkuši mani no mašīnas, viņi bakstīja ar pirkstu mašīnas priekšgalā: “A kur tad numurs?” Bāc! Tiešām, numurzīmes nav. Tā kā piefiksēju, ka uzsākot izbraukšanu no slapjā meža, viņa vēl bija, pieļāvu domu, ka ir norauta kādā no peļķēm. Neko darīt, būs jāmeklē.

Kad inventārs bija nodots un visi braucēji aizvadīti uz mājām, devos atpakaļ uz mežu. Tā kā jau bija satumsis, neko ieraudzīt vairs nevarēju. Nolēmu, ka atgriezīšos nākamajā dienā, un devos mājās, jo beidzot pēc saspringtās airēšanas parādījās sāpes plecos. Kopā ar tām arī aizmigu.