Nefiltrētais

Šoreiz par pasākumu, kas vairāk saistīts ar dažādiem apģērba gabaliem, apaviem un karekļiem. Vairāk tā kā skuķīgs pasākums, lai gan tur bija solītas izklaides arī nopietniem vīriem. Tātad, vintāžs. Visā savā krāšņumā. Pilnā nosaukumā Nefiltrētais Vintage festivāls. Tikai nepārprotiet – neesmu nekāds dižais veco lietu eksperts vai piekritējs. Bet neesmu arī kategoriski pret. Arī man mājās var atrast jocīga paskata kurpes, saulesbrilles u.c. lietas.

Tā nopietni runājot, pirms kāda laika man nemaz nebija nodoma sestdien doties uz Spīķeriem. Taču pasākuma nosaukums man kaut kādā noteiktā gramatiskā veidā asociējās ar latviešu nacionālo padzērienu, kas nav šņabis. Jo kas gan vēl pasaulē varētu būt pieejams nefiltrēts? [jautājums, saprotams, ir retorisks un uz to komentāros nav jāatbild] Un bija arī vēl viens interesants iemesls, kāpēc turp doties. Tas izvirzījās vadībā pār alu ar 1:0, un tā galvā dzima plāns. Jo neba jau mājās sēdēt rokas klēpī salikušam, kad pavasaris klauvē pie pakšiem. Taču nu pāriesim pie lietas.

Ievēlos Rīgā agrā pēcpusdienā, no sākuma inspicējot Centrālās dzelzceļa stacijas tuneli, kurš savu interjeru [kas tas vispār par vārdu? Iekšā dzīvojošs terjers, pfff] nav mainījis kopš tūkstoš deviņi simti astoņdesmit sausā gada. Un ož tajā tunelī tā, it kā tur kāds būtu nomirījis un tapis aizbāzts aiz apmetuma un noflīzēts. Pilnīgi noteikti. Nebūtu tur gājis, ja man nevajadzētu.

Otrais progresa solis, pirms doties uz Spīķeru Dirty Deal, pilnīgi noteikti bija Centrāltirgus apmeklējums. Pēdējā laikā tajā CT daļā, kurā tirgo apģērbiem un apaviem līdzīgus priekšmetus, kā arī laipni un izpalīdzīgi svešie onkuļi skaita mantru “spirķik-vodka-sigareti”, ir nācies pabūt ar regularitāti viena reize gadā. Jā, atzīstos, ka esmu atsvešinājies no darbaļaužu masām un nezinu vairs vienkāršās tautas vajadzības. Tādas kā dermantīna kurpes ar plastmasas zolēm un samta treniņtērpi. Labi, par pēdējo samuldējos – tādu tirgū nemaz nav. Vispār jau bēdīgs skats, kuru laiku pa laikam jāapskata, lai saprastu, ka jādara viss, lai tā dzīvot nevajadzētu. Tas jums, biedri, nav vintāžu kustināt…

Sō, beidzis tik šarmanto ekskursiju uz nesenajiem deviņdesmitajiem, neatļautā vietā šķērsoju Maskavas ielu [vainīgs…], lai nonāktu Spīķeros. Apejot ap stūri mani sagaidīja pirmais pārsteigums. Tas bija kāds skumja paskata golfiņš, kas laikam gan netiecās būt festivāla instalācija, taču kvalificējās “gaismas nesējos tautai”, jo uz tā haubes rotājās Pats Rainis. Laikam jau viņam bija apnicis tingeltangels deguna priekšā Esplanādē un bija kaut kāda cerība, ka varēs šeit mierīgi pastāvēt un mainīties… Taču nekā – bija atrāvies par savu brīvdomāšanu dzelteno lapeli. Attieksme pret kultūru mūsu valstī ir skarba. Cieti!

Pastāvēja...

Taču tālāk jau skatu priecēja vintāžfesta apmeklētāju pulciņš, kas bija iznākuši no telpām pavasarīgajā gaisā paelpot svaigus dūmus. Blakus ieejai stāvēja arī divi tēli, kas automātiski tika identificēti kā KIT darbojošās personas. Tas liecināja, ka te būs ko darīt, pat ja nebūs ko darīt. Ārā smaržoja pēc pavasara, cigaretēm un ceptām desām, kuras uzņēmīgi ļaudis turpat termiski apstrādāja, tā teikt, neatejot no virsbūves.

Auto, kas "cepī"

Paspraucies garām jaunkundzēm sasarkušiem vaigiem, tiku iekštelpās. Spriežot pēc norādēm, varēju doties kā pa labi, tā arī pa kreisi, neriskējot pārvērsties par kazlēnu vai kādu citu mošķi. Gāju pa kreisi, vadoties pēc skaņas. Šajā zālē omulīgi intīmā pustumsā uz skatuves skanēja Initas Āboliņas [zināju, ka viņai ir kaut kāda saistība ar šlāgermuzīk, tā arī sagūglēju] vadīts akordeons. To vīrieti, kas mocīja vijoli gan neatpazinu. Kamēr es te tā iekārtojos, vai zinies, lai baudītu augsto mākslu, man klāt pienesa lielu paplāti un gandrīz vardarbīgi uzspieda pieņemt pārtikas ziedojumu. Laikam jau izskatījos kādu brīdi neēdis, kas pilnīgi noteikti varēja būt taisnība. Mūzikas pavadījumā notiesājis [t.i. tā kā apēdis] grauzdiņus, sieru un vistas rezerves daļas, devos uz otrā stāva vintāža džungļiem.

Uz nefiltrēto

Diezgan laba izvēle bija neierasties no paša rīta, kad apmeklētāju bijis krietni vairāk, jo tāpat jau bija diezgan šauri un prasījās papildināt skābekļa limitu. Lielākoties nācās novērot dažādas lietas, kas vairāk noderētu ne man, bet tam otram dzimumam. Kaut gan tas neliedza staigāt un skatīties, kas un kā te vispār notiek. Un tāds novērotājs es nebiju viens. Aizdomīgi likās, ka te visur sabāzti zaķi. Šeit es domāju zaķi, nevis “zaķi”. Vai tas būtu saistīts ar virsū nākošajām Lieldienām, kad visi par katru cenu centīsies atstāt zaķus bez olām, vai kā citādi? Tā arī nenoskaidroju. Otrajā stāvā ar kaut ko garām melnām ausīm līdzīgu uz galvas staigāja arī pati pasākuma organizatore Agnese.

One and one more zai

Vispār jau publika bija ļoti raiba. Tikpat raiba, kā drēbes, kas atrodamas uz pakaramajiem. Tā viņi tur nāca un gāja visu laiku. Izpētīju sortimentu, bet tā nekas arī īsti neuzrunāja. Drīz izspraucos arī līdz līdz tālākajiem abu telpu stūriem, līdz ieraudzīju to, ko man vajag. Izvēlējos savu dzīvnieku no Rudu galdiņa, bet tad izrādījās, ka šis ir gandrīz studentu pasākums un man te neklājas vicināties ar lielā nomināla naudaszīmēm. Nav jau nekāda Mozambika. Zvērs tika noglabāts, lai neaizbēg, un es devos veikt naudas mīšanu [nejaukt šo ar citu darbību ar tādu pašu nosaukumu]. Tas bija gana bēdīgi uzzināt, ka tirgotāji man nespēj palīdzēt un arī abos pirmā stāva bāros arīdzan ir šī pati zituācija. Galvā pavīdēja doma, vai tik nav jāiet lekt Daugavā, tomēr no pilnīga negoda izglāba netālu esošais “Latvijas Balzāma” veikals, kur ar piķi nav problēmu. Ā, pirms šī nelielā sarežģījuma atrisināšanas, paspēju vēl noskatīties arī daļu no KIT uzstāšanās.

Atceļā pie Dirty Deal durvīm sanāca saruna ar KIT improvizatoru, kas iedeva apdrukātu kartona rimbulīti, ar kuru aizgāju un slaidi norēķinājos bārā par kausu nefiltrēta Cēsu alus. Te nu beidzot manai intuīcijai par pasākuma nosaukuma saistību ar konkrēto dzērienu iestājās slapjš apstiprinājums.

Vēss un gards

Tikai nepadomājiet, ka es te rauju vaļā trīsrocīgi, atļāvos tikai vienu mazo kausiņu. Kā nekā man vēl bija jābūt pie pilna prāta un saprašanas, lai sēstos pie apaļā priekšmeta. Apslapinājis lūpas, devos vēlreiz pie Rudu pēc zvēra un tur satiku arī Kni. Jaukiņi pačalojām un tad es izdomāju, ka vēl taču nav būts Kalnciema kvartālā, kur šodien arī notiek brīvdabas pasākums. Pārdislocējos uz Daugavas otru krastu, taču mazliet par vēlu. Gruzīnu multenes jau bija beiguši rādīt un arī tirgotāji jau taisījās uz promiešanu. Laime nelaimē, jo nejauši satiku savu kaimiņu – lauksaimnieku, un tā manās rokās nonāca garda mājas desa. Ne jau tā, ka būtu ražota no samaltas mājas, bet mazajām, čaklajām rociņām darināta mājas apstākļos.

Šeit viss bija beidzies, bet līdz vakaram vēl tālu. Tāpēc sagadījās, ka nokļuvu atpakaļ Spīķeros. Satiku arī slaveno veco mediju eksperti Zani, kura ieradās vintāža medībās. Bez tam vēl arī Liene acumirklīgi man nocēla  smalkās cacu kurpes. Nācās iztikt bez vakarkleitas pirkšanas… Neskatoties uz šo bēdu, vēl mazliet pagrozījos tautās un uztaisīju dažas miglu bildes. Ņemiet par labu!

Un tie, kuri neatnāca – paši vainīgi.

This slideshow requires JavaScript.

Te arī mazs videō ar K.I.T. performanci: