БАЙKĀLS 2011

Pirms pāris gadiem Pēteris ieģenerēja [un nevis deģenerēja] vairākas idejas par to, ka labi būtu atkal kaut kur aizbraukt. Faktiski jau arī man, tāpat kā Pēterim, vēlme atkārtot kaut ko līdzīgu Baltijas jūras apbraukšanai nebija pametusi kopš brīža, kad bija zudusi mutē iepriekšējā brauciena garša. Pēteris ar Līvu šajā starplaikā gan vēl paspēja pagaršot Marokas smiltis, bet tas jau ir cits stāsts. 

Sapņošanas un nokļūšanas iespēju izpētes rezultātā bija izveidojies neliels saraksts ar iespējamiem ceļojuma galapunktiem.  Neliels tāpēc, ka pieejamie brīvlaiki nav bezgalīgi, ja vien neesi bezdarbnieks, un viss jau tik dārgs… Tāpēc Pēterim padomā bija pāris ziemeļnieciski varianti, kurus tagad nenosaukšu, jo tie tāpat var piepildīties un es jau nedošu jums iespēju tos nošpikot.

Kad kļuva skaidrs, ka daži maršruti neiet krastā, domājot par citu globusa [šoreiz ne-Latvijas] izpētes galamērķi, radās ideja par to, “kāpēc gan tā nevarētu būt Krievija?” Varbūt īstenība viss notika mazliet savādāk, bet manā interpretācijā tas sanāk šādi. Un, ja jau Krievija [мать*], tad kāpēc ne Baikāls. Vieta atrodas pietiekami tālu, mums nezināma, kā arī mazapdzīvota un līdz ar to cilvēka rosības mazāk skarta [lasi – nesabojāta].

Tika apzināti iespējamie upuri – braucēji – un sekoja viņu apstrāde. Pārējās sagatavošanās darbības notika fona režīmā un par tām daudz nav ko stāstīt. Galvenās sagatavošanās procesa sastāvdaļas – ar ko braukt un kas ceļā jāredz. Ar pirmo uzdevumu katrs no potenciālajiem pirmā numura pilotiem cīnījās, kā nu prot. Arnis [McEnroy] bija ieguvis ķetnās mazliet kustamo īpašumu ar nosaukumu UAZ, savukārt Pēteris tika pie cienījamu vecumu sasnieguša Land Rover 109. Abi transportlīdzekļi gan nebija īpaši dzīvotspējīgi un uz sitiena gan jau ka nespētu Latviju pamest, kur nu vēl aizvest mūs līdz taigai.

Iestājoties siltākam laikam, 2010.gada 26.maijā notika viena potenciālo gribētāju kopsapulce, kurā tika pieņemti vismaz divi nozīmīgi lēmumi: 1. cirkam būs būt un 2. jābrauc ap 2011.gada Jāņiem. Bija doma pie reizes aplaistīt jauniegādāto Land Rover, taču šajā pasākumā tas īsti nesanāca. Vismaz pacepām gaļas izstrādājumus un apslacījām lūpas ar kādu alu. Tas tā – uz izdošanos.

Gāja laiks un īpaši aktīva rosība klātienē vairs nenotika. Pamazām savācās informācijas druskas internetos un noskaidrojās  aiz-, pie- un at-braukšanas apstākļi, kā arī cita vairāk vai mazāk noderīga informācija plānotās ekspedīcijas norisei un detalizēta maršruta sastādīšanai.

Klusuma periods pārtrūkst līdz ar 2011.gada sākumu. Dažādu apstākļu dēļ no braukt gribētāju skaita pašatskaitījās vairāki cilvēki, kā rezultātā visi braucēji nu jau varēja sarūmēties divos braucamrīkos. Laimīgas [cerams] apstākļu sagadīšanās rezultātā Pēteris tika pie interesantākas autotehnikas Iveco, kas vienlaicīgi nozīmēja jaunas rūpes un cerības, ka pārvietošanās varētu būt krietni ērtāka [plašāka]  par Land Rover piedāvāto komfortu [tā trūkumu].

Pirms dažām dienām, 7.martā, beidzot kļuva pieejama arī ekspedīcijas oficiālā mājas lapa baikals.lv. Tajā izvietota pamatinformācija par mūsu komandu, kā arī informācija par pirmajiem atbalstītājiem. Ņemot vērā apstākli, ka ekspedīcijas sagatavošana un norise lielā mērā ir atkarīga no dalībnieku pašu līdzekļiem, potenciālo atbalstītāju jautājums joprojām ir aktuāls. Jo visu jau atļauties nevaram, taču netīkojam arī pēc maksimāla komforta 5* viesnīcās. Ne jau tāpēc, ka ceļā tādu visdrīzāk nav. Citādi jau tas nebūtu piedzīvojums un ekspedīcija. Tāda ekskursija vien. Bet par atbalstītāju būšanu jūs tāpat drīz vien uzzināsiet, neskriešu notikumiem pa priekšu.

2011.gada 9.martā notika dalībnieku un atbalstītāju kopsapulce, kurā mums bija iespēja beidzot ieraudzīt dalībniekus vienkopus, kā arī iepazīties ar reģiona karti lielākos mērogos.

Karte

Tā tumšā svītra uz kartes nav mūsu maršruts, tā norāda uz Krievijas robežošanos ar vēl aizdomīgākiem valstiskiem veidojumiem, no tikšanās ar kuriem šoreiz mēs izvēlamies izvairīties. Sapulcē apspriedām būtiskās lietas no rubrikām “a ko mēs vispār ēdīsim”, “plūstošo izdevumu sadale”, “ko tad, ja netiekam atpakaļ” utml. Līva, kā detalizēta maršruta izstrādātājs, prezentēja pārvietošanās grafiku. Pirmo reizi dabā [vismaz es] ieraudzījām un aptaustījām uzlīmes ar  pasākuma logo. Ir smuki!

Arnis ar hronometru pārbauda grafiku

Gudru un arī ne tik gudru sarunu rezultātā vienojāmies par turpmāko darbību, lai nodrošinātu, ka braucienā vismaz no nepieciešamā ekipējuma mums nekā netrūkst. Jo ir pierādīts, ka cilvēks var gulēt arī mašīnā un ēst gandrīz tikai roltonus. Ar odiem vai bez. Bet domkrats, prīmuss* un lukturis noder vienmēr.

Intelektuālu ceļotāju klubiņš

Tas, ka šobrīd transporta vienības ir tapšanas kondīcijā jau ir labi. Pārējo jāpaspēj sagādāt līdz izbraukšanai, kas notiks jūnija vidū. Kā sapulcē vērtīgi secināts – līdz izbraukšanai jau atlikušas vairs tikai četras algas…[par šo bija nelielas domstarpības, jo pāris cilvēki uzstāja, ka tikai divas]. Maršrutu izpētījām, aptuvenos braukšanas termiņus starpposmiem noteicām. Kļuvis arī nedaudz skaidrāks, kādos sastāvos pārvietojamies [daži ekspedīcijas dalībnieki atpakaļceļā no autobraucējiem pārtop par lidotājiem].

Nu tad tā!

Kā jau noprotams, man ir ticis ekspedīcijas hronista [nejaukt ar hrōniķi] pienākums. Darbs ir grūts un atbildīgs [tāpēc ievingrinu roku jau tagad], jo hronistam vienmēr visur jābūt klāt un visu nozīmīgo informāciju smalkā rokrakstā jāpieraksta violetajā kladītē. Un pats grūtākais uzdevums ir pēc tam to visu ietērpt daudz maz lasāmā prōzas gabalā. Ja tas jums šķiet nieks, tad neesat to darījuši… Ceru, ka man tas izdosies un visiem [vismaz divdesmit šī bloga lasītājiem] būs interesanti iepazīties ar tālajās importa zemēs pieredzēto.

Ikvienam būs iespēja tikties ar ekspedīcijas dalībniekiem un aptaustīt eksotiskos mehāniskos transportlīdzekļus kā pirms, tā arī pēc brauciena [gan jau abos gadījumos to skaits neatšķirsies], par ko tiks paziņots atsevišķi.

Sekojiet informācijai baikals.lv, @baikals, afišām ielās, reklāmām radio, TV un internetā, un jūs visu uzzināsiet pirmie!

——

* – māte (krievu val.)

* – savu uzticamību un remontspēju ceļojumos kā labākais ir pierādījis ar benzīnu darbināms prīmuss. Īpaši, ja ražots Krievijā.