Briseles kāposti

Pirms dažām dienām sēdēju darbā, nevienu neaiztiku, te pēkšņi – bah! Labi, varbūt tik skaļi  arī nebija, bet fakts uz sejas. Pēc ilgāka klusuma perioda, kas joprojām ir saistīts ar visas cilvēces [vai vismaz tās patērētājsabiedrības daļas] nīsto krīzi, šefs nolēma, ka man jādodas uz importa zemi. Komandierējumā.

Nekāda diženā ekzōtika, tepat vien uz mūsu sadraudzības pilsētu [vai varbūt var atļauties teikt – jauno “Maskavu”] – Briseli. Pasēdēt mītingā, uzrakstīt konspektu, paēst vietējos kāpostus utt. Tā civīli, pastradaķ un padišaķ. Cik nu to ir iespējams samiksēt, ieplanējot tur uz vienu dienu. Short visit.

Attiecīgā tekstā pieminētā “draudzīgās” flāmu-valoņu valstiņas gā-pilsēta man nav nekāds jaunatklājums. Ir nācies tur pabūt vairākkārt, pie reizes izmantojot iespēju, iepazīt arī malējākos nostūrus, kuros runā dajebkādos dialektos, tikai ne valsts valodās. Šai reizei neko tik jestru neplānoju, jo aprēķināju, ka brīvā laika būs labi, ja pāris stundas. Viss ceļojuma planierungs notiek mērkaķa ātrumā – piektdien tiek nolemts, pirmdien jau rīkojos ar travel dokumentiem, bet otrdien jābūt koordinātēs un arī atpakaļ.

Mazliet notiek mišungs ar gaisa lainera biļetēm, jo jāņem esot lētākās, taču kā reizi sanāk pusceļš business klasē. Nākas skaidroties, ka par braucienu maksās Briseles onkuļi un tantes, tāpēc viņi, neskatoties uz cenu, var nesaprast proletariāta vēlmi šādi šikot. Kamēr strīdos ar kolēģi, tikmēr šaubīgo biļešu vairs nav. Tā nu tieku pie “tautas klases” biļešu komplekta. Nekāda dižā krāmēšanās man nav nepieciešama, jo līdz ņemu tikai mazu somiņu, kurā ielikt pildspalvu, blociņu, nektarīnu [pārtika tāda] un GPS verķi. Visādam gadījumam.

Svēti solos, ka pirmdienas vakarā aiziešu gulēt laicīgi, lai varētu no rīta piecelties, pirms septembris ir beidzies…tfu…tas ir, pirms ļotene ir aizbraukusi bez manis. Bija reiz man tāds gadījums Briselē, bet tas jau ir cits stāsts… Aizeju gulēt. Gandrīz laicīgi, 23:30. Tas jau nekas, ka jāceļas pusčetros no rīta. Salieku n+1 modinātājzvanus, cerībā, ka palīdzēs. Nu vēl jau iepriekš tika sarunāts, ka Saulenīte mani aizvizinās no Rīdziņas līdz lidostai. Jo autobusi tad vēl guļ saldu miegu, bet taksis…[te ir atkal stāsts par proletariāta tiesībām].

Pamostos laicīgi, piespiežu sevi arī pabrokastot, kas 4 no rīta nav viegls uzdevums. Savācu mantiņas un rullēju uz lielpilsētu, kur centrā atstāju mašīnu. Viss norit pēc plāna, 5:35 jau esmu pie tirgus un gaidu tālāko transportu. Tikmēr pie manis pienāk, nē, es pat teiktu – ar vēju tiek piepūsts kāds jūtami aizsvinējies tēls, kurš krieviski mēģina uzsākt dialogu, prasot, vai viņam esot jābrauc pāri tiltam. Apliecinu, ka droši vien, ka tā jādara gan. Seko nākamais ģeniālais jautājums – ar ko gan viņš varētu tikt pāri tiltam? Tā kā piebrauc Saulenīte, man vairs īsti nav laika risināt tik eksistenciālus jautājumus, tāpēc savu jauno draugu, kura sejā ir skaidri [bet ne gluži “skaidrā”] rakstīts LOST, atstāju sabtransa pieturā. Ceru, ka viņš atrada savu tiltu un netika parauts gaisā citplanētiešu eksperimentiem.

Pļāpājot ar Saulenīti, ātri vien aizteleportējos līdz lidostai [par to liels paldies!], kur veicu iečekošanos. Kā attiecībā uz lidmašīnu, tā arī foursquare. Tie, kas nezina, kas tas ir, neko dzīvē nav zaudējuši un var mierīgu sirdi lasīt tālāk. Elektroniskās reģistrēšanās aparāts man iedala vietas karti, kurā nav redzams, uz kuru geitu man būtu jādodas. Labi, ka Ainārs nepaspēja uzbūvēt lidostas termināli septiņreiz lielāku, tāpēc šī nu nav nekāda problēma. Laika vēl ir pietiekami, slēdzu vien iekšā GPS un dodos pačamdīt tuvējās eglītes, kur nesen ir parādījies ģeoslēpnis. Savu atkarību piecu minūšu laikā esmu apmierinājis un dodos terminālī iekšā.

Drošības kontrole ir ātra un šoreiz nekādus muļķīgus jautājumus, tipa “a kas TAS īr?” neviens neuzdod. Vispār jau esmu ārzemēm sagatavojies labi. Man kabatā ir veseli 20 eiro in cash, tāpēc es jūtu, ka varu pilnīgi visu. Nereāli laba sajūta. Tik vien kā tā ekonomiskā klase…

Mazliet pagarlaikojos, kamēr tiekam lidmašīnā, bet tā jau viss notiek raiti. Līdz brīdim, kad stjuardesa-po-imeņi-Žanna, nē, laikam tomēr bija Agija, pieprasa atsprādzēšanos. Lidmašīnā vēl tiekot uzpildīta degviela. Labi, ka neaizmirsa, savādāk taču mēs varējām palikt kaut kur gaisā… Te satieku arī savu kolēģi, taču viņa sēž tālāk kā rokas stiepiena attālumā un mūsu komunikācija ir ierobežota. Paceļamies ar kādu 20 minūšu nokavēšanos. Tagad var nedaudz pagulēt, jo ārā redzēt nav ko.

Paceļamies un aizlaižamies

Briselē ir bieza migla, kas gan netraucē nosēsties ar pirmo piegājienu. Ir 8:30 no rīta. Ejam uz bagāžas zāli, jo kolēģei tur jāpaņem divas somas. Viņa ir ieradusies uz 3 dienām un vēl ved kaut ko draugiem. Mērfijs nesnauž un aplauž manu finansiālo neatkarību pie autobusa biļešu automāta. Tikai monētas, lūdzu. Ar savām maksājumu kartēm vari iet taisni. Nu nebūšu lepns, pērku dārgāk pie šofera [3€ vs. 5€]. Varu atļauties. Pārdesmit minūtēs aizkratāmies līdz Šūmanītim un ejam pāri ielai uz lielo bildingu. Labirinti, feiskontrole, caurlaižu formalitātes, lifts un vuaļā – esam mīting rūmā. Pēc pusstundas ies vaļā.

Te viss ir svinīgi

Ļer, ļer, ļer un jau 11:15 man vairs nav ko darīt. Kolēģe paliek, bet es dodos ielās. Man ir 6 stundas laika, tāpēc jādodas kastēt. Sāku ar Šūmaņa laukuma apkārtni un tad virzienā uz Eiropas Parlamentu.

Mūsu `daudz gudrākais parlaments`

Galīgi neveicas – visur klīst cilvēki, tāpēc izpausties baigi nevar, jo slēpņi ir diezgan atklātās vietās, bez iespējām vienam nemanīti paņemt. aizdodos līdz Dabas muzejam, bet arī tur cilvēki traucē. Vismaz atrodu free wifi, tāpēc var mazliet paspaidīt savu gudrtelefonu. Kad tas apnīk, eju atpakaļ, cerībā, ka varēs tomēr mēģināt. Nekā nebija.

Dabas muzejs

Lai netērētu laiku, paplašinu meklēšanas lauku. Veiksme tomēr uzsmaida un iekš to Felix Happark tieku pie pirmās kastītes, jo tā ir krūmos. Precīzāk, kokam pie saknēm. Atstāju kastē arī līdzatvesto ģeomonētu, kuru pie sevis biju iemarinējis divus mēnešus. Lai ceļo tālāk.

Parkā sasveicinājos ar vietēja rakstura pīlēm

Kad šis darbiņš padarīts un nektarīns apēdies, izmēģinu laimi pie kaut kādiem zvaniem. Kamēr staigāju apkārt, tos glātsīdams, atvelkas bars ar vietējiem “ai-man-nav-ko-darīt-es-te-patusēšu” un man aktivitātes nākas pārtraukt.

Zvani. Debesu.

Vienu joku saistībā ar šiem zvaniem gan nesapratu – kas bija domāts ar vārdiem “boone hujusce”, un vai tas ir smieklīgi?

...

Drīz esmu nonācis līdz Parc du Cinquantenaire. Te citi pastaigājas, skrien, bet man ir savs slepens bizness.

Arka

Nesekmīgi nobakstos gar celmu, kurā būtu jābūt slēpnim. Saprotu, ka nav mana diena un jādodas vien pilsētas centra virzienā. Lai kā arī gribētos atkal aiziet uz Kara muzeju, šodien tam nav laika.

Pa ceļam paskatos datu bāzē un, protams, tikko meklētais slēpnis nemaz nav aktīvs. Vai tik nebija jāizlasa apraksts, pirms sāc meklēt? Neatrodu slēpni arī Parc de Bruxelles un pie Cinematēkas. Tas mani vairs nepārsteidz. Kaut arī tagad ir skaidrs, ka būtu atradis abus, ja vien kārtīgi izlasītu aprakstus. Neveicas arī pie Mūzikas muzeja, vecpilsētā pie čurpuikas utt. Ceļā un pie Mūzikas muzeja vismaz ir ko novērot un iemūžināt megapikseļos.

Tie nav pažarnieki, bet Military Police

Ceļa zīme brīdina - meksikāņu kvartāls?

Pie vecpilsētas kāds Javier Marin, lai kas viņš arī būtu, stabu galos saspraudis krāsainus zirgus ar jātniekiem. Par jātniekiem nezinu, bet zirgiem visas “detaļas” ir atainotas korekti.

Māksla

Mierinājums visam tāds, ka nedaudz vēlāk vismaz atrodu vēl vienu nano izmēra slēpni pie kādas baznīcas. Brauciens no slēpņošanas viedokļa ir totāls dizāsters. Ja skatās tā globāli, viss vēl būs labojams novembra sākumā.

Knipucītiņumiņītiņimais pintiķipinītis

Staigāšanai atvēlētais laiks tuvojas noslēgumam, tāpēc veicu patruļgājienu līdz “Niagāras ūdenskritumam” [atkal meklēt traucē garāmgājēji], un tad pa šopingstrītu, pēc kā pārvietojos uz Centrālstaciju.

Tante ir īsta, pārējais - faņera

Skaidrs, ka metro+autobuss būs dārgāk, nekā just vilciens. Un tā nieka 20 minūtēs jau esmu atpakaļ lidostā. Līdz reisam ir pusotra stunda. Un te nu sākās… Elektroniski iečekoties, protams, nevar, jo tas taču ir AirBaltic, sasperjods. Atrodu arī savu chek-in rindu, kura, šķiet, šajā pusgadsimtā nebeigsies. Tā paiet 40 minūtes, bet vēl taču drošības kontrole un tur rindas ir vienmēr. Ātrā solītī nonāku tur, kur pavadu vēl turpmākās 25 minūtes. Ņemot vērā to, ka iekāpšana izbeidzas 15 minūtes pirms izlidošanas, klausos paziņojumus, vai jau netieku pasludināts par pazudušu. Tomēr nav gan. Pie kartē norādītā A58 geita nonāku 15 minūtes pirms noteiktā izlidošanas laika. Bet te nekāda AirBaltic nemaz nav. Pētu displeju, kā tad, pārcelts uz A61. Aši turp, bet…te nu es varu atslābt. Reiss atlikts uz stundu un piecām minūtēm.

Saprotams, ka arī tajā laikā mēs neizlidojām. Kārtējā uzpildīšanās un esam gaisā pusotru stundu pēc grafika. Tas nozīmē, ka Rīgā 0:20. Plānotais brauciens ar autobusu ir svītrojams. Pie termināla gan noķeru lidostas ekspresi, taču tas, padzirdējis, ka man nav rezervēta vieta, sāk īdēt, ka viņš jau noslēdzis kasi un neviens jau tik vēlu parasti par naudu nebrauc utt. Kas man atliek? Braukt ar taksi vai arī pabļaut tviterī. Izvēlos opciju nr.2 un drīz vien man palīgā steidz Pēteris un Līva, kuri nejauši gadījušies tuvumā. Viņi mani aizvizina līdz centram un tālāk jau es saviem spēkiem nokļūstu dzereuņā. Un tos kāpostus es tā arī neredzēju…

P.S.Kameru bija slinkums ņemt līdzi, tāpēc arī bildes nekādas…