Pasēdējām

Jau savlaicīgi ierados norunātajā vietā fotoklubā “Siena”, nobučoju durvju kliņķi, jo neviena nebija un devos īsināt laiku mašīnā, klausoties muzīk. Biju savācis turpat pilnu bagāžas nodalījumu ar dažādām mantām, cerībā tās šodien notirgot. Nu vismaz daļu.

Drīz mani atrada Wanags, kas teica, ka šovs var sākties. Izkrāmējām mašīnas saturu, tāpat kā Ilze savietoju visu uz un pie galda un sākām gaidīt. Kļuva garlaicīgi. Pirmā stunda bez apmeklētājiem. Norakstījām to uz vēlajiem gulētājiem. Vismaz mums bija ieradies vēl viens pārdevējs. Lai galīgi nesanīktu, tika ierosināts paglāstīt telpās stāvošo pokera galdu. Es, kā līdz šim spēlējis pokeru tikai pret mākslīgo intelektu, pieteicos par mācekli. Pamazām arī sāku saprast noteikumus.

Plastmasa ir plastmasa, tāpēc spēlei tika piedots azarts, bankā liekot dažas pārdošanai paredzētās mantas. Īpašu uzmanību izpelnījās smaržas “Sweet 16” un zaļa ādas pleca soma. Tā spēlējām, kamēr apmeklētāji nāca un gāja, bet viņu pirkšanas azarts bija krietni mazāks par mūsu spēlēšanas azartu.

Kādā no pauzēm tirdzniecības vietu atrada arī Baltapoga, kura kādai dāvanai izvēlējās vienu no vismazākajām mantām, kāda vien bija atrodama – micro SD karti. Vismaz labi, ka oriģinālajā konteinerā, būs tagad iespēja izlikt mikro ģeoslēpni…

prece ir...

Var teikt, tirgus īpaši negāja… Toties spēlētāju pulks vēlāk jau gandrīz divkāršojās. Zaļā soma bija kļuvusi par ikonu un atsevišķu spēlētāju pielūgsmes objektu. Tāpēc spēle izvērtās jo asāka. Diemžēl, atsevišķi neveiksmīgi raundi un pieredzes trūkums beigu beigās noveda pie tā, ka izkritu no tālākās cīņas par balvām. Pēc oficiāli izsludinātā tirdziņa laika beigām spēle vēl turpinājās, kamēr pie galda bija palikuši divi finālisti. Manā rīcībā šobrīd nav informācijas, vai Wanags uzvarēja un tika pie kārotās zaļās somas un pārējās piekabes, kas nāca tai līdzi, bet ceru, ka tā arī bija… Štrunts par tirdziņu, vismaz prieks par jaunapgūtu spēli. Tagad tikai jātrenējas…