Pastāsts

Tātad neliels pastāsts par to, kādu kino skatījos pagājušajā naktī. Protama lieta, ka visu nemaz neatceros, bet vismaz noslēgums bija pietiekami graujošs, lai paliktu atmiņā. “Speciālisti” stāsta, ka izstāstīts sapnis nepiepildās. Šis tiešām nebija tik labs, lai ļautu viņam piepildīties…

Tā nu mēs gājām pārgājienā kopā ar Līvu un Pēteri. Pārgājiens norisinājās pa kaut kādiem drausmīgi aizaugušiem mežiem Kurlandes dienvidos. Es pat pieļauju, ka tā nebija pirmā diena, kuru mēs gājām, līdz iznācām pie dzelzceļa. Mums līdzi bija nesaprotami daudz somu – ne tikai tādas uz muguras liekamās, bet arī rokās vēl pa pāris nesamajām sporta somām. Kas tur bija iekšā, labāk neprasiet, jo es, ak vai, nezinu. Murgs nebija pilnībā kontrolējams, tāpēc tur parādās dažas visai neloģiskas lietas un vietas. Sava nezinu-cik-ilgā-pārgājiena noslēdzošo posmu veicām gar dzelzceļu. Spīdēja saule, bet karsti nemaz nebija, kas mani pārsteidz, bet varbūt arī nē, jo istabā , kurā guļu, vairs nav Taškenta ar +28 celsijiem.

Tobrīd mūs uztrauca tikai tas, kā gan varētu pēc iespējas ātrāk atrast staciju, lai varētu braukt tālāk ar vilcienu. Es nemāku teikt, kur bija “tālāk”, taču tas noteikti nebija uz Alsungu, jo kā mēs konstatējām pirms pāris nedēļām [nomodā, ofkōrs], tur bānītis ir dižnomontēts jau tālajos septiņdesmitajos, vai kaut kā tā. Laikam jau gluži lōģiski, ka gar sliežu malu mēs reiz būtu atraduši kaut kādu staciju, kur pasažieriem ļauts iekāpt vilcienā. Un otrādi. Laikam tik pat lōģiki, ka mūsu atrastā stacija saucās “Liepāja”. Nejautājiet kā es to zinu. Es to vienkārši jutu ar muguras smadzenēm. Nu labi, lasīt jau es arī protu. Pat miegā.

Nonācām uz perōna, kur arī tika izveidota pagaidu bāze, saliktas smagās [kā izrādās] somas. Nez no kurienes mums mantu klāsts papildinājās ar plastmasas kasti uz riteņiem. Pēc formas tā atgādināja miskastes konteineru, bet tā nebija. No perona stacijā, kas nesaprotamā veidā bija ultramoderns veidojums, varēja nobraukt [!] ar eskalatoru, kāds tas ir, piemēram,  t/c “Domina”. Gar eskalatora malām bija stikla siena, stacijas grīda izlikta ar balta marmora flīzēm utml. glaunumi. Nav jau Ventspils pokazuhas, bet tomēr. Domāju, ka mēs devāmies pirkt biļetes, tomēr pilnīgi drošs par to neesmu. Tik pat labi,  pirkšanas objekts varēja būt kāds bamslis ar alu. Mazliet jau kaltēja. It kā bez iemesla. Kas vēl zīmīgi, ka stacija atradās nevis pilsētā, bet vienkārši kaut kādā mežmalā. Bet nosaukumā es nekļūdījos.

Man laikam apnika iet, vai arī mēs jau bij;ām visu nopirkuši, kad gāju atpakaļ uz peronu. Tikai tagad es apjautu, ka neviens jau mūsu bagāžu nesargā. Promejot par mantu atstāšanu nekāda strjoma nebija. Es jau iepriekš zināju, ka tas nav labi. Nebija arī. Daļa somu bija pazudušas, atlikušās bija atvērtas un tajās kaut kas meklēts. Uz perona mētājās mūsu apģērba gabali un vēl citi nieki. Sākām pārbaudīt, kā mums trūkst. Tā kā es gulēju un šis viss nebija pa īstam, tad es mazajā blociņā nepierakstīju visu, kas pazudis. Perona galā, kas no mums atradās labi, ja 20m attālumā [lōģiski, vai ne?] atradās baltu ķieģeļu būve, kas drīzāk atgādināja izdemolētu un laika zoba apgrauztu padomju armijas garāžu bez durvīm, mēs atradām savas pazudušās somas. Te es konkrēti piefiksēju, ka nosperts ir Līvas smukais makbuks [Līva, piedod! Tāpēc jau stāstu sapni, lai tas nekad nepiepildītos]. Kāpēc mums viņš bija vajadzīgs pārgājienā pa mežiem, to laikam zina tikai retais sapņu tulkotājs… Kaut kādu melnu datoru mēs atradām iepriekš minētajā mūsu plastmasas konteinerā uz riteņiem. Tas arī bija mūsējais. Iebāzts starp drēbēm, laikam tāpēc nebija atrasts. Sapakojām mantas un pat neraudājām par zudumiem.  Ļaundarus arī nemeklējām. Jo nebija jau ko. cik atceros, tad nekur nevienu cilvēku tā arī nesatikām. Tas tā savādi.

Vilcienu nesagaidījām. Es pamodos…

Tāds bija mans murgs. Un ko naktī skatāties jūs?