Rikšiem, bērīt`…

Ilzes ballītē @Mojo daži klātesošie neapdomīgi izteicās [pontoja?], ka 1.septembrī rīkošot orientēšanos pilsētvidē. Sīkākas informācijas, izņemot to, ka 17:30 pulksteņos kaujas gatavībā ir jābūt pie Doma baznīcas, tajā brīdī nebija.

Avantūra jau tāpēc ir avantūra, lai tajā mestos ar galvu iekšā un nodarītu visu kā nākas, t.i. smuki! Līdz pat 1.septembra rītam man īstenas pārliecības par piedalīšanos gan nebija, lai gan kipinja un Saulenīte mani savā komandā bija ieskaitījušas. Ar manu piekrišanu, tas gan. Visi apstākļi šoreiz man bija krietni labvēlīgi [paldies visai pasaulei, kas nesadevās rokās un…] un ap 17:10, jeb minūtes divdesmit pirms noteiktā laika, es jau siekalodamies pasoļoju garām bufetei “Gauja”. Šī procedūra man nedaudz lika asiņot sirdij, aknām un aizkuņģa dziedzerim, bet vēlāk es tomēr guvu gandarījumu [lasām tālāk!].

Biju jau pie Saktas puķu tirdziņa, kad Saulenīte telefonā pastāstīja, ka pie Doma “neviena tak nav”, wtf? Jau sašaubījos, vai tik tas nebūs vecais joks ar iepriekš izsludinātu pasākumu, kas nemaz nenotiek, taču strauji turpināju iepriekš uzņemto kursu uz vecpilsētas sirdi. Precīzos laikos biju klāt, pa ceļam novērojis daudz satrauktu un apjukušu skolnieku, kas laikam bija pārsteigti par to, ka arī šodien var nopirkt dziru, kā arī ne mazāk apjukušus pašvaldības policistus, kuri svētsvinīgi patrulēja, ar savu nopietno stāju liekot saprast, ka nekādus jandāliņus un algogola lietošanu viņi nepieļaus.

Bedre pie Doma pamazām pildījās ar redzētiem [Ilze, Mārtiņš, Helsa, Kate utt.] un neredzētiem cilvēkiem, savukārt mana komanda 2/3 sastāvā jau lēnām morāli brieda nezināmajam. Apsveicināšanās, nosaukuma izdomāšana 2 sekundēs [Vecpilsētas bebri], reģistrēšanās un škiršanās no simboliskajiem 3x50santīmiem par orgu pūlēm, un bijām gatavi startam.

No pārējiem sākumā tika izolēti komandu kapteiņi [mums kipinja, jo viņa izskatījās visskarbākā], kas saņēma pirmos izdales materiālus. Lai dabūtu orientēšanās karti, mums vispirms bija jātmin bilžu mīkla. Ja nelasa noteikumus, bet vienkārši min [“ai, šito es zinu kā jādara”, (c) kipinja], nemaz tik slikti nesanāk, un atrisinājums [“Visi ceļi ved uz frančiem”] tiek iesniegts kā vieniem no pirmajiem.

Dabūjuši karti, skrienam no bedres prom, bet vēl īsti nesaprotam, ar ko sākt. Pamazām rodas apjausma, ka pirmie foto kontrolpunkti ir turpat, aizsniedzami ar roku. Pastumjam laipni malā pie 510.galdiņa sēdošos un veicam foto uzņēmumus. Tālāk jau notiek zigzagošana pa vecpilsētu, kuras laikā mēs vairāk, vai mazāk veiksmīgi [ātri] atrodam to, ko mums jāatrod. Brīžiem neko daudz nesteidzamies [bet veltīgi], brīžiem skriešus no punkta līdz punktam, pie reizes maskējoties, lai konkurentiem neatšifrētu atrasto kontrolpunktu atrašanās vietu, pamazām apceļojam zināmās un mazāk zināmās vietas. Konstatējam arī pa kādam feilerim kartē, taču apraksts mūs glābj un atrodam arī to, ko orgiem kartē aizmirsies iezīmēt.

Īsāk sakot, pasākums pēc formāta “Lūzumpunkts Light” ar dažiem papilduzdevumiem: nofotografēties ar ugunsdzēsēju [pagrūti], pie strūklakas [īzi], ar krāsainām croq čībām, par katras krāsas pāri saņemot papildus punktus [maybe], un noteiktā laika koridorā iegādāt algogolisko dzērienu un nofotkāt, kā tas tiek ņemts iekšā [ieplānojam].

Pamazām, palēnām esam kaut ko jau salasījuši, nofotografējoties pie strūklakas, bet atmetot cerību meklēt krāsainas čības un ugunsdzēsējus, tomēr laiks nepielūdzami skrien uz priekšu. Atrodam jokainas metāliskas šūpoļu paliekas pie Bastejkalna, bet augšā kalnā nekāpjam, jo ir taču 19:11 un līdz dzeršanas papilduzdevuma beigām atlikušas 9 minūtes, doh… Skrienam uz tuvāko iestādījumu, tātad, Nabaklab. Tur aiz bāra letes strādā mazliet bremzēti zaķi, jo pēc “mums vajag kaut ko mazu un ātri”, tiek  vairākkārt pārprasīts, ko vajag, vai alus derēs, kādu no trim aliem mums vajag, kādu tilpumu mums vajag, un vai tiešām mums uz trijiem pietiks ar vienu [WTF?!]. Laimīgi tomēr tiekam pie mazā brengulīša [es taču teicu, ka būs gandarījums par “Gauju”!], kurš nočūkst sakarsušajā iekšā, kā ūdens šalts uz nokaitētiem pirts akmeņiem.

Esam gatavi turpināt distanci [vispār jau derētu vēl pāris aliņi…], pariņķojam ap Pulvertoni un Jēkaba kazarmām, bet laiks nepielūdzami iet uz beigām. 20minūtēs vēl daudz kas būtu jāatrod, lai pēc tam kontrollaikā, t.i. līdz 20:00, paspētu finišēt frančos. Pēc manas iniciatīvas pilnīgi bezjēdzīgi vēl apmeklējam Lielo Kristapu Daugavas krastā, jo tur neko neatrodam. Nepalīdz arī palīdzība no malas pāraugušu pirmklasnieku un pirmklasnieču bara izskatā, kas īsās bikšelēs un bantēm matos bildējas uz Rīgas pils fona. Laiks ir nauda, nē nav gan, tāpēc vēl noskrienam gar “Ezīti miglā” un vēl pāris objektiem un drīz vien esam pie frančiem, kur pašā sākumā jau neveiksmīgi mēģinājām sazīmēt pāris fotopunktus. Te redzam arī citus, mazāk aizelsušos dalībniekus [laikam čītojuši, vai arī nekur tālu nav gājuši], bet pašus orgus gan nē. Sākam pētīt karti, līdz noskaidrojam, ka finiša punkts tomēr iezīmēts nedaudz tālāk – vasaras dārzā “Egle”. Tur tad atrodam gaidītāju rindu, kas izkārtojušies uz finiša reģistrāciju. viss, skrējiens beidzies, ceram, ka nav pārāk slikti. Visas mūsu uzņemtās bildes un veiktie papilduzdevumi tiek akceptēti. Pie rezultātu paziņošanas uzzinām, ka 14 komandu konkurencē esam tikuši pie 4.vietas, par 5, 8 un 18 punktiem atpaliekot no pašiem labākajiem. Tiešām labs rezultāts. Ja vien būtu veicies atrast vēl arī tos kontrolpunktus, kurus apvidū nesazīmējām…

Pēc pasākuma balle nesekoja, tāpēc ar nelielu izklupienu caur grāmatu veikalu-bufeti-lasītavu “Pie Humberta“, devos mājās. Nākošajā dienā gan komandas biedrenes sūdzējās par sāpēm muskuļos un noberztajos kāju pirkstos, taču mirīt nost, par laimi, neviena negrasījās un tas jau ir pozitīvi. Varbūt kādreiz vēl uzskrienam?

Pievienoju dažas mazāk nepiedienīgas bildes [autors Saulenīte] –

Laiskojamies pie līstoša ūdens

Patiesībā mēs smaidām. No sirds

Atradām arī dundurus, kuri precas

Lai konkurenti neredzētu, mēs maskējamies

"meklējamies" pie `frančiem`