Pēc vairākām izlasītajām pozitīvajām atsauksmēm par 6.augusta uzstāšanos festivālā “Laba Daba 2010” un 9.augusta uzstāšano kafejnīcā “Nekādu problēmu”, prātā iešāvās ideja, ka jāķer mirkli un arī man klātienē jāredz Sanktpēterburgas folkgrupa Otava Yo [oriģinālā – Отава Ё]. Pēdējā iespēja to izdarīt bija šovakar, kad pirms izlidošanas uz Franciju [jau nākošajā rītā], grupai bija paredzēts koncertēt kafejnīcā “Ленинград”. Iepriekš jau sagatavojos un noskatījos youtube.com pieejamos grupas video. Izskatījās ļoti cerīgi.
***
Atraktīvā folkgrupa Otava Yo ir dibināta Sanktpēterburgā [agrāk zināma arī kā Ļeņingrada], kā dalībnieki paši apgalvo, ap 2003.gadu un tas noticis pilnīgi spontāni. Viņi ir pieredzējuši folkmūziķi, kas nopietni darbojušies citu projektu sastāvā. Tomēr tajos viņiem nav bijusi iespēja realizēt tās iespējas, kas šobrīd izpaužas Otava Yo daiļradē – spēlēt dažādas agrākos laikos tautā populāras melodijas un dziesmas tautiskās mūzikas apdarēs, šai lietai pieejot ar krietnu humora devu. Grupas sastāvā ir galvenie dziedoņi Dmitrijs Šihardins un Aleksejs Belkins, ģitāru pavēlnieki Aleksejs Skossirevs, Timurs Sigidins , sitamo instrumentu dievs Pjotrs Sergejevs un vienīgā daiļā dzimuma pārstāve Nataļja Visokih, kura arī dzied un spēlē vijoli. Papildus tam, protams, tiek spēlēti arī citi mūzikas instrumenti.
Pēc tviterī plūstošās informācijas jau ir skaidrs, ka ažiotāža ir sacelta laba. Ļeņingradā īpaši daudz brīvas vietas nav, tāpēc vēlams bija ierasties kādu laiciņu pirms plkst.21:00, t.i. koncerta sākuma. Drošs paliek nedrošs pusceļā vēl ietvītoju jautājumu, lai noskaidrotu kāda ir situācija nosacītajā “Austrumu frontē”. MrSerge atbildēja, ka vietas vēl ir, tikai noteikti nedrīkst vilkt garumā. Kādas ir šīs vietas, to gan neprecizēju. Biju klāt gandrīz laicīgi, jo rezervē palika vēl kādas piecpadsmit minūtes.
Ap Ļeņingradu un iekšpusē spietoja jau ievērojams cilvēku skaits. Telpās gandrīz visi galdi bija pazuduši, par laimi atrodu brīvu vietiņu pie bāra, kas nekavējoši tika rezervēta. Saprotams, ka sakarsušajā ķermenī ielīst arī vēss brengulītis. Drīz parādās arī grupas mūziķi un tauta saspiežas jau tā nelielajā kafejnīcas telpā. Kļūst diezgan šauri. Folkmūzika galīgi nav tas lauciņš, kas mani īpaši saistītu, taču šādā īpatnējā Otava Yo aranžējumā tā izklausās ļoti enerģiski.
Koncertam gatavi
Mūziķi ir ļoti draudzīgi noskaņoti, jo Latvijā ciemojas ne pirmo reizi, pie tam šoreiz dzīvojas te jau veselu nedēļu. Domāju, ka šī ciemošanās grupas dalībnieku veselībā ir radījusi zināmas konsekvences. Koncerta sākums ir ļoti skaļš [telpa taču maza] un dalībniekiem grūtības nesagādā arī dažu latviešu valodas frāžu pielietošana.
Ātri vien iekštelpās kļūst karsti. Un nevis vienkārši karsti, bet ļoti karsti un pazūd arī skābeklis. Pēdējais nu nemaz nav tas labākais, kas var notikt, jo tā jau var sākt ģībt gar zemi. Fasādes logi ir aizsvīduši un klausītājiem nav viegli [gan jau ka mūziķiem arī]. Skan daudzas nezināmas, kā arī vairākas jau zināmas melodijas un dziesmas, ieskaitot “Про Диму и Петю ” un “Жил был у бабушки серенький козлик” un citas.
Dziesmas mijas ar instrumentāliem skaņdarbiem, starp tiem grupas mūziķi stāsta par sevi, piedzīvojumiem un dziesmu tapšanu. Skatītāji lēkā, svilpj, sajūsmā kliedz un dikti svīst. Pēc konsultācijas ar kafejnīcas personālu, jautājumā par lielā loga aptuveno cenu, pavīd ideja, ka vajadzētu samest naudiņas un pašiem ņemt un vienu logu izbliezt, lai telpās ienāktu svaigs gaiss.
Biežie ciemiņi
Ideja gan paliek nerealizēta [un varbūt arī labi, ka tā], jo bieži garām kursējošā pašvaldības policija to varētu pavisam galīgi nesaprast. Lielākā problēma [un tas jau draud ar valsts apvērsumu] ir tā, ka bārā drīz vien tiek slēgti visi alus krāni. Tas tāpēc, ka šajā atmosfērā tehnika vairs netiek galā ar alus dzesēšanu… Tauta operatīvi pāriet uz žigulīti stikla pudelēs. Labi, ka publika ir solīda un pudeles šeit neplīst.
Iela pilna
Koncerta starpbrīdī [kas nāk tieši laikā] visi skatītāji un klausītāji izbirst uz ielas, jo iekšā tiešām vairs nav ar ko elpot. Izrādās, ka ārpusē cilvēku ir bijis ne mazāk kā iekšpusē. Pašvaldības policijas busiņš, kas šovakar īpaši cītīgi patrulē, knapi var izspraukties cauri sasvīdušajam pūlim. Pēc kādu divdesmit minūšu pārtraukuma koncerts var turpināties līdz plkst.23:00, kad skaļi trokšņot bez cenrādī strikti noteiktiem materiāliem ieguldījumiem pašvaldības budžetā vairs nedrīkst [ir jau pieredze tepat Ļeņingradā ar pašvaldības policijas pārtrauktu Roberta Gobziņa uzstāšanos, ka nebūt nebija tā skaļākā]. Koncerts tika noslēgts ar zvērīgi labu Otava Yo versiju dziesmai “Tumša, tumša tā eglīte” [latviešu valodā!]. Lai kā arī nebūtu, visi bija apzinīgi un saprotoši, un koncerta beigās “atkārtot” neprasīja ilgāk par piecām minūtēm…
Dmitrijam garšo
Pēc koncerta mazākā daļa tautas ir aizgājusi, bet pārējie turpina tusēt, tāpēc ir doma palikt te vēl kādu laiku. Vakara vai nakts turpinājumā te plates liks Uldis Rudaks. Kamēr tas vēl nenotiek, tikmēr palikušie burzās uz ielas un telpās, kur tiek salikti atpakaļ galdi un krēsli. Tepat klīst un dzīvi svin arī Otava Yo dalībnieki. Dmitrijs laikam jau no kādas karstasinīgas skatītājas ir ieguvis trofeju sarkana bjustgaļtēra izskatā.
Dmitrijs ar trofeju
Tā kā tiek saņemta ziņa, ka kipinjai mājās ir garlaicīgi, pusstundas laikā viņa tiek teleportēta uz šejieni un nu jau ballīte turpinās trijatā. Pēc kāda brīža mums pievienojas arī MrSerge un nu jau likmes tiek paceltas citā līmenī. Mazliet iekapājam, parunājam par neko un darām vēl visādas labas lietas.
Likmes aug
Ir jautri un vēl uzlecam kādu deju. Nemanot, vienu karafīti nomaina otra un jau ir pagājušas vairākas stundas. MrSerge ierosina doties ekspedīcijā uz netālo ČBK, ko mēs arī realizējam. Tā kā ir vēls vakars, vai arī agrs rīts un nedaudz saguruši esam ne vien mēs, bet arī citi, jo varētu droši apgalvot, ka ČBK notiek nekas. Labi, ja padsmit cilvēku stutē kluba kaktus, bet kādi seši maisās pa deju grīdu. Skan…nu jūs jau paši saprotat, kas te var skanēt. Un publika ir tieši tāda, kādu to te var sagaidīt. Pie tam “nogurusi”…
Pagrozījušies te minūtes divdesmit, dodamies atpakaļ ielās. Mums par brīnumu laukā jau ir krietni gaišs. Ak jā, pulkstens ir jau gandrīz pieci. Piestājam Ļeņingradā, bet nu jau arī te viss pamazām sāk iet uz galu. Man lietošanas periods beidzās jau naktī, jo tomēr tak jāstūrē, tāpēc kārdinājumam vairs neļaujos. Drīz arī dodamies uz mājām atgūt spēkus. Man tie noderēs īpaši, jo nedaudz vēlāk jau paredzēts doties uz tālāko Kurzemes galu, lai īstenotu trīs dienu ģeotūri ar nakšņošanu brīvā dabā. Par to jau atkal ir cits stāsts. Bet šo grupu noteikti rekomendēju klausīšanai un skatīšanai – saņemsiet gandarījuma pilnu priekšnesumu!
*Pirmais attēls no grupas mājaslapas.
JSP
Meža zvēru īpatnības un ne tikai 
Atbildēt