Pozitīvais

Viss sākās ar…protams, gribēšanu. Neba jau tā, ka kāds mākslinieks mani būtu īpaši ieinteresējis doties uz “Positivus” festivālu Salacgrīvā, bet notikums pats par sevi. Jo vismaz hedlaineris Muse dzīvajā jau bija iepriekš izbaudīts. Pagājušogad sanāca vien pirmās dienas vakarā nobraukt garām tautas masām, kas devās baudīt Salacgrīvā notiekošos labumus. Tā kā līdz šim minētais pasākums dažādu iemeslu dēļ gāja secen, biju nolēmis, ka tas nu ir jālabo.

Te arī priecīga sakritība 9 dienas pirms festivāla, kad Pēteris piedāvājās izlīdzēt ar divdienu ielūgumu, kuru par cienīgu cenu arī ieguvu dažas dienas vēlāk. Atlika vien pakot somas un doties ceļā. Īsti vēl nebija skaidrības, kas notiks ar Latvijas vasaru – viņa beigsies kā parasti tas notiek, vai arī turpināsies. Šīs neskaidrības dēļ nācās paņemt līdzi pāris liekas drēbju kārtas “ja nu kas”. Vēl telts, guļamie, ēdamie un dzeramie. Nu tā diezgan fundamentāli. Ar rezervīti.

Iepriekš pieteicies līdzbraucējs gan atteica savu dalību pasākumā, bet tā kā starp paziņām bija citi gribētāji, tad sarunāju, ka dosimies kopā ar Kickmonu [Kristu] un Anemoni [Aneti]. Vienīgais, kas man par to draudēja – plānotās dzīvošanas teltī vietā iespēja padzīvoties Salacgrīvas skolā rezervētā “istabā”. Tas, protams, nebija nemaz tas ļaunākais, kas ar mani varēja notikt. Par pārējo gan es neko nezināju, bet tas mani pārsteidza nedaudz vēlāk…

Lai 16.jūlijā nenīktu kilometriem garās rindās uz nokaitētās šosejas, jo saule mūs kārtīgi lutināja ar siltumu, biju nolēmis atprasīties no darba agrāk, lai startētu no Rīgas vēlākais plkst.12:00. Tomēr, kā jau tas parasti notiek, nekas plānoti nenotiek. Izrādījās, ka citiem arī ir jāstrādā un agrāk kā plkst.14:00 Anemons no darba prom netiek. Tāda nu ir dzīve, sarunājām tikšanos centrā plkst.15:00 un tad, sametuši skuķu “rokassomiņas” bagāžniekā, kurā dikti daudz brīvas vietas vairs nepalika, sākām ceļojumu. Par laimi, tas vēl nebija pats sliktākais izbraukšanas laiks, jo Salacgrīvā nonācām bez sarežģījumiem. Pavisam neliels sastrēgums bija izveidojies pie iebrauktuves autostāvvietā, bet tas mūs neinteresēja. Sākumā bija jātiek skaidrībā ar dzīvesvietu. Nometām mašīnu ceļmalā, paskaidrojot apsargam, ka mēs te “nedaudz nokārtosim darīšanas skolā”. Viņš pret to neiebilda. Un tad sākās… Skolas biznesa plāns saistībā ar festivāla norisi , kā redzams,  bija jau izstrādāts iepriekšējos gados  – “večerom deņgi, utrom stuļja”. Istabas, jeb klases, kas bija rezervētas iepriekš, bija paredzētas 10 cilvēkiem. Mēs bijām ieradušies trijatā, bet maksa tika pieprasīta par visiem 10, kaut arī nebija pārliecības, ka visi ieradīsies. Spraigu pārrunu rezultātā Kickmons panāca kompromisu – maksājam par sevi, bet pārējo vēlāk, kad ieradīsies citi. Tad man kļuva skaidrs, ka man tur būs jādzīvojas…tikai un  vienīgi ar skuķiem. OMG! Bet nu štrunts par to, gan jau kaut kā izdzīvošu, man sarežģījumu šajā jomā nav.

Dabūjām atslēgas no klases trešajā stāvā [kas tomēr bija labāk, nekā aktu zāle, ar kuru mums piedraudēja nemaksāšanas gadījumā]. Kamēr skuķi kravājās un iekārtojās sarunājam, ka uzreiz dodamies uz Salacgrīvas centru – iekarot pārtikas veikalu un aplaupīt bankomātu. Mērfijs nesnauž un bankomāts ar Anemoni izspēlē joku – naudu nedošu, labāk restartēšos. Tomēr otrs bankomāts izrādās mazliet žēlīgāks un pie naudas dāmas tiek. Seko pārtikas veikala apciemojums, kuram festivāls droši vien ir “pļaujas laiks”, kas dod uzreiz mēneša apgrozījuma normu. Iegūstam gan ēdamo, gan dzeramo un braucam atpakaļ. Izsēdinu biedrenes pie skolas un, kamēr vēl “neiet vaļā”, nolemju apvienot lietderīgo ar patīkamo – aizbraukt līdz Ainažiem un nolasīt dažus tur parādījušos ģeoslēpņus. Tā teikt, lai brauciens nav pa tukšo.

Pirmais slēpnis tiek sameklēts uz vecā dzelzceļa tilta, kas tagad vairs nav nekāds dzelzceļa tilts un ir smuki rekonstruēts braucamtilts.

Pamieloju acis ar skaisto skatu no augstā tilta, nokārtoju darāmo, un dodos tālāk uz nākamo objektu – kājnieku tiltu pār Salacu. Arī te viss notiek ātri un bez aizķeršanās.

Plānā vēl viens tilts, kas atrodas pa upi uz augšu. Piebraucu, bet tur tilta galā VW Transportieris ar atvērtām durvīm, un no tā gaudo smeldzīga krievu “blatnaja muzika”, bet uz tilta divi slavjaņe ar badapātagām baida zivis. Es atkal daru savu darāmo, kaut gan izskatās, ka lai ar manu augumu tikt klāt slēpņa vietai ir vajadzīgi vēl vismaz…200cm. Man to šoreiz nav, tāpēc dodos atpakaļ uz Salacgrīvu. Taktiskais piegājies attaisnojas – no Rīgas puses milzumgara rinda uz autostāvvietu, bet mani no Ainažu puses nekas netraucē un es uzreiz tieku palaists stāvvietas iebrauktuvē. Parkings jau ir piesists pilns ar braucamrīkiem, telšu pilsētiņa arī uzblīdusi ne pa jokam. Labi, ka man te jāšķiras tikai no 2 latiem. Dzīvošana skolā kopumā pat izmaksā lētāk par telšu pilsētiņu – oficiāli prasa Ls1,80 par diennakti un vēl izsniedz katrai dienai dušas talonu. Virsnormas dušas maksā vienu latu par reizi.

Paņemu no mašīnas savas mantas un transportēju tās uz skolu. Dāmas kaut kur pazudušas, esmu klasē viens pats. Kaut ko es tomēr aizmirsu paņemt no mašīnas, tāpēc gāju vēlreiz un stāvvietā satiku un papļāpāju ar Ilzi un Austru. Pēc atgriešanās devos festivāla teritorijā, kur satiku savas ceļabiedrenes. Tālāk jau notiek aktivitātes riņķī un apkārt. Nemitīga cilvēku pārvietošanās no vienas skatuves/objekta pie cita un mēs darām to pašu. Pēc desmitiem vakarā aizklīstam arī līdz pludmalei, kur skuķi testē ūdens temperatūru, taču peldēties gan neiet.

Kādā starplaikā atgriežamies arī skolā, kur jau ir parādījušās pārējās dvēseles, kas ir “viegli” izbrīnītas, ka es arī te dzīvoju… Tomēr esam savstarpēji draudzīgi noskaņoti.

Vēlāk atkal atgriežamies teritorijā, taču visu notiekošo atreferēt nemaz nav vajadzības. Divos vārdos – viss notiek. Pie tam patiešām visi apmeklētāji ir ļoti pozitīvi, smaidīgi, vairāk vai mazāk iesiluši. Nu tāds čill, ka prieks. Mums ir daudz staigāšanas, pazaudēšanās, atrašanās, jauki satikti cilvēki un balllīīītē!!! Pirmā festivāla diena, ja pārāk atmiņa neviļ, beidzās pēc 4 rītā… Ja es teiktu, ka nebiju nemaz saguris, tā nebūtu taisnība. Tomēr bija ārkārtīgi forši. Vismaz līdz brīdim, kad atkal skolā sākās administrācijas terors, lai iegūtu sūri grūti ieplānotos budžeta līdzekļus. Kaut kādā veidā skuķi bargo kundzi apvārdoja, iedodot arī daļu prasītās naudas, un mēs varējām turpināt dzīvot apartamentos. Ak, jā, sūdīgākais visā šajā stāstā izrādījās tas, ka klasē bija tikai viena elektrības rozete…un tā pati nestrādāja. Vienīgā iespēja pabarot telefonus un lietot fēnus un citas uzpariktes bija gaitenī, kur rozete atradās 2m augstumā. Laikam jau skolēni un elektrība ir divas galīgi nesavienojamas lietas…

Tā nu mēs mazliet noguruši sabirām uz klases grīdas un devāmies sapņu valstībā. Gulēju ļoti slikti. Ne jau tāpēc, ka jaunkundzes man kādā veidā traucētu, bet tāpēc, ka bija neciešami karsti. Un ap plkst.10 rītā, kad saule nenogurstoši blieza karstumu logos, gulēt vairs nebija iespējams vispār. Sajūta, nedaudz pakustoties, bija kā pirtī. Pie visa tā, ka galvgalī bija atvērts logs.

Naktī skuķu armija bija papildinājusies līdz kādām 7 vienībām, kuras lēni mostoties konstatēja, ka viņas šeit nav vienīgās. Laikam jau es neizskatījos pārāk draudīgs, tāpēc arī sarunas un iepriekšējās nakts atreferējumi man par godu netika cenzēti. Viena īpaši kolorīta persona, kurai naktī bija pazudusi [nē, ne jau nevainība] somiņa, uzvedās diezgan skaļi, paužot savu neapmierinātību ar dzīvi, taču beigās viss nokārtojās – somiņa atradās. Cik saprotu, mīļotās zandales gan naktī aizgāja pa skuju taku… Bet kuram gan negadās.

Pēc brokastu medībām, kad karstums jau kļuva neciešams, nolēmām doties mērcēties jūrā. Tikai tad es uzzināju, ko nozīmē Salacgrīvas pludmale un jūra. Krasts šeit vienkārši, atvainojiet, sūkā. Kājas neskaitāmas reizes tika atdauzītas un noberztas pret akmeņiem, bet dziļumu, kas ļautu ūdenim sniegties vismaz pāri viduklim, mēs tā arī nesasniedzām. Piedevām saņēmām aizrādījumu no “pludmales patruļas”, ka tiksim izraidīti no teritorijas, ja līdīsim aiz bojām. Nācās vien sēdēt ūdenī turpat pie krasta. Kaut kā jau atveldzējāmies un diena varēja sākties.

Dienas turpinājumā atkal jau spietošana pa teritoriju, lai visu kaut ko redzētu un dzirdētu. Pa starpai vēl aizstaigāju līdz Salacgrīvas molam, lai atrastu arī tur esošo ģeokastīti.

Tur satiku Ivss_xx un ElīnuPr., kopīgi pasirojām pa pārtikas veikalu un tad atkal atgriezāmies notikumu epicentrā. Kaut kā tika sagaidīts arī vakars, kad notika lielais lielkoncerts ar Šķēru Māsām un Muse noslēgumā. Nebija jau nekādas vainas – skaļi un koši. Pēc koncerta sekoja vēl visādas izdarības, kas beigu galā noveda pie ILY telts, kur tanzmusik grieza Toms Grēviņš. Te atkal satiku Ilzi un Austru, mazliet vēlāk uzzīmējās arī Mātagēns un Gatēns, kuri laikam tuvējā mežā bija ēduši kaut kādas sēnes, jo svinēja dzīvi kā negudri. Sastapti tika vēl vairāki cilvēki un jandāliņš pie foršās mūzikas gāja vaļā arvien trakāk un trakāk. Tā, pavisam nemanot, pienāca rīts un lielā dancāšana noslēdzās ar pamatīgu kopkori, dziedot Queen “Bohemian Rhapsody”. Pulkstens jau nosita piecus un Grēviņš kā muka, tā aizmuka. Visiem dikti gribējās ballēties vēl, bet nu organizatori un brašā apsardze bija pilnīgi citās domās un nepārprotami uzstājīgi rekomendēja mums pamest teritoriju. Tā kā alternatīvu vairs nebija, kopā ar Kickmonu un Anemoni devāmies uz skolu. Laikam jau aizmigu minūtes laikā, tā vismaz šķiet.

Svētdienas rītā pamodos neticami agri – pusdesmitos. Pie tam ar sajūtu, ka nekas taču iepriekš nav darīts. Dāmas gan bija nolēmušas gulēt “līdz skaistums atgriežas”. Tāpēc klusītēm izlavījos laukā, nomazgāju seju un gāju paskatīties, kas notiek apkārtnē. Teritorijā aktīvi notika atkritumu savākšanas un demontāžas darbi,

bet pie jūras [tās pašas seklās un akmeņainās] bija tik karsti, ka īsti nebija ko elpot. Vēlāk gan ielīdu ūdenī, lai kaut nedaudz atvēsinātos, kas arī izdevās.

Kad atgriezos, nometnē jau bija manāmas pirmās dzīvības pazīmes – daži skuķi bija ieņēmuši vertikālu stāvokli, vai bija tuvu tam. Papļāpājām niekus, pastāstīju, ka skolas ēstuvē nekā ēdama šodien vairs nav, par ko īpaši priecīgs neviens nebija.

Lai ērtāk būtu izvākties un doties prom, no mašīnu no stāvvietas pārdzinu pie skolas. Beidzot ap pusdienlaiku izdevās līdzbraucējas mobilizēt ceļam, un mums pievienojās arī Liene. Atceļā vienīgais plāns bija piestāt kādā benjtankā, kur varētu iegūt kaut ko pārtikas vienībām līdzīgu, tomēr tas nepiepildījās – vienīgajā barotavā bija tik liela rinda, ka tika nolemts ceļu turpināt, iztiekot bez ēšanas. Tā, pēc pāris nesteidzīgām stundām ceļā, esam Rīgā, kur izkrāmējamies un šķiramies. Festivāls ir beidzies, lai dzīvo festivāls! Tas patiešām bija pozitīvs pasākums ar pozitīviem cilvēkiem visapkārt. Varbūt nākošreiz atkal doties? Ļoti iespējams…

Bildēts ar smilšainu kreisās kājas kedu, tāpēc tā kvalitāte, nu tāda…