Stulbā apņemšanās

Vakardien pēc darba, spītējot pilsētā valdošajai svelmei, iebraucu centrā, lai nedaudz pakavētu laiku “Pie Humberta”. Pasākums ar galveno personāžu piedalīšanos no nelielas pasēdēšanas ievilkās nedaudz ilgākā pasēdēšanā, un izstādei atnesto bilžu baudīšanā, taču skābekļa līdz ar to vairāk nekļuva. Rīga bija izelpota gandrīz tukša, tāpēc vajadzēja mukt no tās laukā.

Tā sēžot un plāpājot, es pats sev izdomāju apņemšanos, jeb citiem vārdiem, saderēju pats ar sevi. Un derību priekšmets bija – ja līdz brīdim, kamēr es aizbraukšu mājās un atkal sagatavošos izbraukšanai, jaunajos Viļķenes un Svētupes ģeoslēpņos neviens vēl nebūs pabijis, es došos turp. Tā teikt, pierunāju sevi uz ģeotūri.

Kamēr es nokļuvu mājās un pavakariņoju, man godīgi sakot, nekur vairs nemaz negribējās braukt. Ja nu vienīgi līdz tuvākajam ezeram, kur iekrist un mērcēties, mērcēties, mērcēties… Bet stulbā apņemšanās ir jāpilda, lai es būtu godīgs vismaz pret sevi. Te gan uzreiz jābilst, ka ārā bija nedaudz vēsāks, nekā istabā un tas bija papildu motivators. Tā nu darbojos ar visādiem niekiem līdz pat plkst.1:30, bet ieskatījies geocaching.com atradēju ierakstus pie slēpņiem tā arī neieraudzīju. Ja nav, tad jau būs vien jābrauc.  Pildspalva, lukturis, GPS un telefons kabatā un uz priekšu.

Pie debesīm bija savilkušies mākoņi, tāpēc pat bija tumšs, bet varžu koncertu ezerā pie mājas bija nomainījusi aktīva sienāžu sisināšana. Tomēr tie, iznākot laukā, kā pēc komandas apklusa, it kā gaidot, kādu dziesmu es viņiem likšu priekšā. Nē, mīlīši, man ir kas cits padomā.

Pirmā apdzīvotība, uz kuru ved mans ceļš ir Vidriži. Vēl kādus 5km tālāk atrodas Aģes dižozols. Vidrižos viss ir tumšs un kluss, tāpat arī Medņu mājās, caur kurām man jādodas uz ozolu, lai atrastu ģeoslēpni. Suņu nav un tas priecē. Neviens tevi neaprej un arī neskrien virsū [kā gadījies dažiem citiem slēpņotājiem]. Pļavās ļoti skaļi uzvedas griezes, kas savu griežamo dziesmu turpina, nomainot viena otru. Sanāk, ka tā tarkšķēšana notiek gandrīz bez pārtraukuma. Bet mani tas netraucē. Pa rasas pilno zāli dodos 350m līdz ozolam, kur ātri atrodu arī kastīti. Laukā joprojām nav auksti, tāpēc fiziskās aktivitātes pavada sviedru izdalīšanās, kas savukārt uzreiz pievilina odus. Mazie kroplīši dzeļ tā, it kā nekad savā mazajā dzīvītē nebūtu baroti. Noslaktēju vienu bariņu un dodos atpakaļ. Lauka vidū mani sabaida skaļa skaņa un pēc tam dzīvnieka soļu troksnis. Tumsā vaininieku tā arī nepamanu, taču rukšķēšana liek nojaust, kas tas tāds bija.

Nākamā pietura  – Limbaži. Tās kā šī, salīdzinājumā ar Vidrižiem, ir lielpilsēta, te saskaitu trīs braucošas mašīnas, trīs gājējus un n dzērājus, kas skaļi sarunājas kādas mājas otrajā stāvā. Man ballīte ir pie Baumaņu Kārļa pieminekļa, kur es visādi cenšos atrast…žurkas asti. Lai gan man ir nojauta, kas tas varētu būt, tomēr nepamet sajūta, ka es kaut ko neesmu pamanījis. Tā nu es staigāju uz riņķi un taustos, bet nekā – slēpņa nav. Kā zināms, Mērfijs nesnauž, un slēpni es atrodu pēdējā no vietām, kuru pārbaudu. Šoreiz iztiku bez žurkas astes palīdzības. Dažus simtus metru tālāk atrodas bijusī Limbažu filca fabrika, kas nu ir pamesta un vecajos korpusos nedzīvo filcs, bet gan vējš un Limbažu kaķi. Uzkāpju uz ēkas jumta, jo man tur vajag, un pēc tam izpildos vēl vienā interesantā veidā, izmantojot tur augošos bērzus. Slēpņa kastīte rokā, bet atkal jau ir karsti. Pulksteņlaiks tuvojas četriem, tāpēc kļūst arvien gaišāks.

Dodos tālāk uz Viļķeni. Nezinu šī vietvārda izcelsmi, bet man tas vienmēr asociējas ar korķu viļķi. Un vēl es vienmēr spiedzu, kad ieraugu monumentālo ceļa zīmju veidojumu Viļķenes centrā. Yeah, baby, this is Latvia! Šis objekts arī ir ģeoslēpņa vērts, taču tur būtu jāpiedomā, kā noslēpt, jo tepat ir vietējo jauniešu [lasi – mūsu nākotnes] pulcēšanās vieta, tā kā šis objekts tiek “uzmanīts”. Bet ko nu par to. Es dodos uz pirti. Precīzāk būtu teikt, uz ēku, kas reiz bija pirts. Tagad no tās palikušas vairs tikai pirtsdrupas. Izstaigāju telpas, bet īsti nepielec, kur man būtu jāmeklē slēpni. Laikam vainīgs karstums, nedomājas. Kamēr es kāpelēju pa krāsnīm un caurulēm, dzirdu, ka laukā kāds skrāpējas. Izrādās, ka enstuziasti [vai vienkārši,  sētnieki] sanākuši grābt blakus esošajā stadionā nopļauto zāli. Bet mēs viens otram netraucējam. Beidzot man rodas apgaismība un nu tikai atliek atrast pareizo eju. Tas izdodas ar pirmo piegājiemu un slēpnis rokā. Urrā, brauciens tiešām nav bijis veltīgs – esmu pirmatradējs. Tad nu ātri dodos dažus simtus metru tālāk līdz Baumaņu Kārļa dzimtajai vietai, kur atrodas vēl viens viņam veltīts ģeoslēpnis. Tā atrašana nesagādā nekādas grūtības.

Tagad atlicis vēl pēdējais slēpnis, kuru biju plānojis apmeklēt. Līdz tam jābrauc nepilni 20km Salacgrīvas virzienā. Grantētais ceļš put kā tādi milti, mašīnas neredz, un saule jau ir sagatavojusies savam rīta iznācienam, lai turpinātu cepšanas darbus. Aiz kāda līkuma parādās sešu kājāmgājēju grupiņa, no kuras viens cilvēks ar nepārprotamu žestu parāda, ka tālāk uz ceļa ir policija. Tā kā braucu godīgi un nesteidzos, man nav par ko uztraukties.  “U meņa vsje dokumenti v porjadke!” [(c) Mirtante] Pēc apmēram 2km ieraugu ekipāžu ar bākugunīm, taču izskatās, ka viņi ir vairāk aizņemti ar savām rūpēm un es viņus nespēju ieinteresēt – kāds braucējs nav ticis galā ar straujo Zemes griešanos,  nedaudz pazigzagojis un slaidi iebraucis ceļmalas grāvī esošajos krūmos. Pat nepaspēju saskatīt, kas tur ir par mašīnu, kad esmu jau garām. Drīz nonāku arī pie tilta pār Svētupi. Jau slēpņa apraksts manī nerosināja īpaši pozitīvas ekspektācijas par slēpni, taču tagad uz vietas… Zem tilta, kur jābūt slēpnim, izskatās, ka būtu bradājusi vesela armija. Vietas, kur kaut ko salīdzinoši lielu noslēpt, nav daudz. Vienā krastā nav, pārceļos uz otru krastu. Bet šeit atrodu tikai tukšu metāla kārbu [kas domājams, ir slēpņa konteineris] un, ak vai, ģeomonētas iepakojuma plēvīti. Izskatās, ka gados jaunais slēpņotājs, kas izlicis slēpni, nav pacenties to pienācīgi nomaskēt un, iespējams, izstāstījis par slēpni visiem apkārtnes pokemoniem, tādēļ slēpnis arī ticis izpostīts. Visvairāk žēl “Sprīdīša” ģeomonētu, kuras ceļojumā šis bija tikai otrais slēpnis… Skumji. Nofotografēju pierādījumus – šoreiz ierakstīšu atradumu ar fotologu, lai par slēpņa savešanu kārtībā vēlāk domā pats izlicējs.

Ar šādu darvas karoti medus mucā dodos mājup. Pa ceļam vēl piestāju pie sava Minhauzena slēpņa, kur veicu nelielu tā apkopi un pēc kāda laika esmu mājās. Atrasti 6 slēpņi, kas mazai tūrei nav nemaz tik slikti. Pa ceļam šausmīgi mācās virsū miegs, tāpēc braucu lēni un uzmanīgi. Mājās bija plāns pusstundiņu pagulēt un tad caur ezeru doties uz darbu. Plāns gandrīz izdevās… Nogulēju divas stundas un ezeru tā arī neredzēju. Bet tas jau nekas, nekur līdz vakaram viņš nezudīs.