Irbe Lines. Epilogs

Šoreiz pamodos plkst.6:00. jau neizlienot no telts bija skaidrs, ka laukā pūš. Jūra, lai arī krietni tālāk, bangoja un krāca. Kad pamodos otrreiz, sajutu baigo stīvumu visos locekļos. Nevar saprast, vai nu no airēšanas, vai kāda cita iemesla dēļ. Gribēju jau lekt no telts laukā, bet varēja dzirdēt kā pa telti sitas lietus.

Tā arī vairāk neaizmiegot novārtījos pa matraci līdz apmēram astoņiem rītā, kad sadzirdēju, ka kāds vēl raušas laukā no telts. Rīta pastaigā izgāja Ginča, nu tad jau man arī jālien laukā, jo lietus jau grasījās beigties. Un to viņš darīja vēl vismaz stundu… Drīz pamodās arī pārējie biedrīši un sākām gatavot brokastis – putra, jogurts, kafija, maizītes ar ievārījumu. Īsāk sakot, diezgan grezni. Jo mums jau vairs nebija ko taupīt – tāpat drīz vien brauksim mājās.

Sēdējām pie galda, taču kāds ļaundaris iemeta ugunskurā vairs nevajadzīgos vienreiz lietojamos traukus un nu visi melnie dūmi sāka nākt mums tieši virsū. Pamukām no galda kā tādi tarakāni. Laiks jau beidzot bija arī sākt novākt nometni un sākt bakstīt mantas atpakaļ mašīnās. Radās iespaids, ka mantu nav palicis ne par kripatiņu mazāk, bet drīzāk otrādi. Plkst.11:00 esam gatavi startēt, vēl tikai tiek uztaisīta brauciena fināla kopbilde.

Tā kā jau iepriekš mūsu sarunās tika skarta slēpņošanas tēma, nācās draugiem novadīt īso kursu šajā nodarbē. Izrādījās, ka Ginčas vecākais dēls arī ir slēpņotājs. Ak, tu, mazā pasaulīt! Tad jau pie reizes, lai nav nevienam garlaicīgi, pārejam no teorijas pie prakses un es rādu ceļu uz slēpni “A Boat in The Woods”, kuru ziemā nesekmīgi meklējām kopā ar CDT. šoreiz tas padevās bez cīņas.

Nākamais apskates objekts mūsu nelielajā ekskursijā bija gājēju trošu tilts pār Irbi. Tas gan visiem varen labi patika. Vēlāk, apskatījuši Ginčas un Cipas iepriekšējās dienas “nolemtības ceļu” Irbenes virzienā, apgriežamies un dodamies uz Mazirbi. Te viņiem ierādu gan laivu kapsētu, gan arī zināmo tornīti krastmalā. Tornīti gandrīz visi arī uzkāpjam un pat negantais pūtējs mūs nenopūš nost. Bet tā jocīgi augšā kļūst gan…

Lai arī sākumā bija doma atceļā doties caur Kolku, pārdomājam un izvēlamies taisnāko ceļu caur Dundagu. Līdz ar to es atkal vedu visus ekskursijā, šoreiz uz Šlīteres bāku. Atrodu tur iepriekš zudušo ģeoslēpni un mums vēl palaimējas, ka par nieka 50 santīmiemtiekam iekšā bākā. No augšējā stāva paveras tiešām krāšņs skats visapkārt. Nākamā pietura tiek veikta Dundagā, kur ceļmalas kafejnīcā ēdam pusdienas. Sanāk lēti (Ls5 par soļanku, karbonādi ar karpeļiem un dzērienu) un niknas porcijas. tikai jāgaida gan kādu pusstundu…

Pēc pusdienām atvadamies no Ginčas komandas, jo tālāk braucam atsevišķi, un plkst.15:00 braucam Rigas virzienā. Ceļā mūs izklaidē estrādes mākslinieks Armands ar savām ritmiskajām rīmēm. Plkst.16:40 esam Rīgā, mazliet noguruši, bet apmierināti par labi pavadītajām brīvdienām. Mana mašīna ir vietā, riteņus arī neviens nav noskrūvējis, un tas priecē.