Irbe Lines II

Pamodos plkst.5:45 no rīta. Vispār jau man liekas, ka ar šo es pārspēju pats sevi. Bet varbūt arī nē. Lai vai kā, arī blakus teltīs es jau sadzirdēju murmināšanu, kas liecināja, ka arī pārējiem bijis veselīgs miegs. Laukā vēl nedaudz smidzināja lietus, bet pavisam maz. Ne tik priecīga bija sajūta par vēju laukā, jo tas bija pamatīgs un telts ļodzījās ne pa jokam. Sešos jau visi apkārt uzdrošinājās sākt runāt skaļi. Mūsu laivu braucienos tik agra nometnes gatavība celties ir kaut kas nepieredzēts.

Lienam laukā no migām un sākam domāt par brokastu gatavošanu un nometnes novākšanu. Lietus ap pusseptiņiem jau ir pilnībā mitējies un mākoņi arī sāk izklīst. Tā kā piens mums nav paņēmies līdz un tuvumā govis arī neganās, tad brokastīs būs askētiskā auzu pārslu biezputra uz ūdens bāzes. Vēl tikai jāsakur ugunskurs, jo malka pēc lietus ir kļuvusi, maigi izsakoties, mitra.

* – Iedod sērkociņus, iešu dedzināt. – Pag, pag, mums vajag iekurt. Dedzināt es pats māku! [Cipa – Ega, Ginčas jaunākais dēls]

Viss notiek rekordātrumā – ugunskuru pierunāju degt, uzvāru biezputru, visi paēdam, aši novācam teltis, sametam mantas laivās, kas vēl tiek papildus uzpumpētas. Apraksts liecina, ka līdz tiltam pār Irbi ir jānobrauc kādi 27 km, tad vēl pieci līdz jūrai. Normāli tas ir divu dienu brauciens, ar ko mēs arī esam rēķinājušies. Uzdevums ir tikt vismaz līdz tiltam un tad jau redzēsim, ko darīt tālāk.

Plkst.7:55 es kā pirmais ielaižos upē. Lai veiktu laika un attālumu mērījumus, ieslēdzu līdzpaņemto GPS verķi. Te sākotnēji augsto krastu dēļ vēju nemaz nejūt. Lai arī upe šķiet pavisam rāma un pat lēna, bez īpašas piepūles airējot, pirmo kilometru pieveicu 12 minūtēs. Laika apstākļi strauji sāk uzlaboties un drīz vien jau pa mākoņu spraugām paspīd arī saules stari.

Šobrīd lēnām airēju, bet pārējos braucējus vēl ne redz, ne arī dzird. Esmu nonācis vienā no Irbes taisnajiem gabaliem un vējš pūš tieši mugurā tā, ka varu pat nemaz neairēt, jo tāpat diezgan ātri iet uz priekšu. Priecē, ka visapkārt ir civilizācijas nesačakarēta daba un, izņemot putnu klaigāšanu, neko citu vairs nedzird.

Plkst.8:25 , 2,0km – pie līkuma labajā krastā pamanu laivotāju nometni. Izskatās, ka tikko modušies, un iznākuši krastā. Samājamies un braucu tālāk, kur pēc 300m upes otrā krastā redzama vēl viena laivotāju grupas nometne. šie izskatās, ka vēl guļ. Tikai kāds agri modies puika staigā gar krastu.

Plkst.8:35, 2,7km – pamanu pirmos sekotājus. Tie ir Cipa ar Nāriņu, kurus es sagaidu pie 3 km atzīmes. Tuvojas arī Ginča ar savu bandu.

Plkst.8:55, pirmā stunda uz ūdens, veikti 3,8km. Priekš pūšļiem braucam diezgan labā tempā. Līdz šim pāris vietās redzējām vecus pāļus upē, kas liecina, ka savulaik te ir bijuši vēl divi tilti un intensīvāka satiksme. Parādās arī pirmās augstās krasta kāpas. Garām laivai, ķēzoties upē, pirmoreiz palido mazais dibenu šūpojošais putns [man nav ne jausmas, kāds ir šī brīnuma latīniskais nosaukums]. Bet mēs tik peldam, uzairējam, pludinamies pa vējam un pļāpājam par visādiem niekiem.

Plkst.9:05, 4,2km peldam garām kādas krastā esošas krievu armijas būvētas būdas paliekām. Upē ir zaru sanesums un šajos zaros kaut kādā veidā nokļuvusi un skalojas liela lopiņa maita [alnis?], kas viegli smako[labu apetīti!]. Apsveram iespēju paņemt kauliņus buljonam, bet Nāriņa ideju neatbalsta…

Plkst.9:40, 6,1km – vējš jau tiktāl izklīdinājis mākoņus, ka mēs varam sākt sauļot savas kuslās miesas. To arī nekavējamies darīt.

Plkst.9:55, 7,2km – divas stundas uz ūdens. Labi ejam! Trīssimt metrus tālāk mūsu skaistā braukšana negaidīti beidzas. Ne jau tā, ka pavisam, bet jāstāj malā gan, jo šķērsām pāri upei nogūlusies milzīga priede. Ātri pārnesam visu savu saimniecību 50m uz priekšu, bet vēl upē nelaižamies. Un tad mums tiek dāvāts dievīgs dabas skats. Aptuveni 150m uz leju pa upi ieraugām krastā briežu māti, kas lēni iekāpj ūdenī un tramīgi veras apkārt. Mūs jau viņš droši vien neredz un arī sajust nevar, jo esam pretvēja pusē [bildē redzams tikai punktiņš, jo ar teleponu labi jau nesabildēsi].

Briedene brīdi pastāv ūdeni un tad lēnām dodas pāri upei. Tikusi pāri dziļākajai vietai, tā apstājas un skatās atpakaļ. Tūlīt arī krastā parādās mazais briedēns, kurš seko savai mātei, kamēr abi lēnām krastā. Noskatījušies dabas izrādi, kāpjam laivās un turpinām ceļu. Te gan es aizkavējos un nokļūstu iedzinēja lomā, jo apmēram kilometru nobraucu, nevienu no draugiem tā arī neieraudzījis.

Plkst.11:05, 11km – priekšā redzams aizsprosts un upes līkums. Lai būtu pārliecināti, ko darīt tālāk, piestājam krastā un ejam izlūkot situāciju. Izrādās, ka nav tik traki, jo traucējošie koki ir nedaudz apzāģēti un iespējams tikt garām, neizceļoties no ūdens. Vēl pēc desmit minūtēm esam veikuši 600m distanci un atrodamies pie kādas laivotāju apmetnes vietas, taču pašu laivotāju gan te nav.

Pēc nepilnas stundas nonākam vietā, kur apmēram 300m gar krastu ir atsegtas augstas kāpas. Arī šeit kreisajā krastā ir apmetnes vieta un spriežam, ka atrodamies netālu no Miķeļtorņa.

Kamēr pārējie aizbrauc tālāk, pie 13,6km atzīmes es veicu misiju – aizeju un mežā izlieku ģeoslēpni, par godu mūsu braucienam un šai skaistajai vietai. Plkst.12:35 es turpinu ceļu, bet pārējie tikmēr jau aizairējušies krietni tālu. Lai viņu ātrāk sadzītu rokā man diezgan intensīvi jāairē, ko es arī daru vairāk kā pusstundu. Kārtējo reizi palīdz vējš, kas lielāko upes daļu, neskatoties uz līkumiem, pūš mugurā un ātri dzen laivu uz priekšu.

Plkst.13:00, 17,6km – beidzot redzu savus biedrus. Plkst.13:35, 20km – piecas stundas uz ūdens [ar laika korekciju], tiešām ejam labā tempā. Vēl pēc puskilometra piestājam krastā, lai ieturētu pusdienas. Tiek sagatavotas maizītes un malkoti dzērieni.

Atkal pļāpājam un smejam par visu kaut ko. Drīz vien garām brauc pirmie laivotāji ar kanoe. Izskatās saguruši un apstiprina, ka iepriekšējais vakars esot bijis smags…

Pēc 35minūšu atpūtas turpinām braucienu un jau sākam apspriest tālākās rīcības plānu. Tā kā esam nenogurstoši atairējušies jaut tik tālu, ka drīz būsim pie lielceļa un tilta pāri upei, tiek nolemts, ka mierīgi varam turpināt braukt tālāk uz leju līdz pašai jūrai.

Plkst.14:45 sasniedzam tiltu, GPS rāda atzīmi 22km [kas ir mazāk, nekā tūrisma aprakstos. Interesanti, kurš kļūdās?] Zem tilta kāds grafiti meistars uzbliezis Užavas alus reklāmu. Jā, auksts alus tagad noderētu gan…

Plkst 15:15, 24,0km – traģisks brīdis. Viskijs beidzās. Mēs ar Cipu par šo faktu nedaudz saskumām, tāpēc nolēmām mazliet uzairēt. Pēc 500m sasniedzam arī slaveno gājēju tiltu pie Lielirbes. Apdzīvotība, par kuras esamību liecina tikai nosaukums. Reāli dabā divas mājas trijās rindās. Krastā pie būdiņas kaut ko darbojas kāda meitene. Seko mēģinājums uzsākt amizieri, bet vējš ātri vien aizpūš laivu tālāk un nekāda ilgāka saruna mums nesanāk. Upe ir kļuvusi plata un lēna, bet tas pūtējs mums ļoti labi palīdz tikt uz priekšu.

Plkst.16:10, 27,2km – esam sasnieguši Irbes upes grīvu. Atrēķinot stāvvietās pavadīto laiku, visu distanci esam pieveikusi ~7stundās un 40minūtēs. Tas apraksts mums pilnīgi noteikti ir melojis…

Neskatoties uz to, ka te vējš pūš vēl niknāk, esam priecīgi par paveikto un skrienam pāri pludmales strēlei uz jūru. Mēs ar Cipu nometam visas drēbes un ļaujamies Baltijas jūras viļņiem. Viļņi ir tādi, ka jau netālu no krasta gāž no stutēm, bet ūdens gan ir nežēlīgi auksts. Vai vismaz tā šķiet mūsu saulē sakarsušajiem ķermeņiem. Tāpēc pelde nav diez cik ilga. Ūdeni nomēģina arī Nauris, Ginčas vecākais dēls. Arī viņš ilgi neiztur.

Tā kā finišā esam ieradušies krietni par agru, tiek nolemts, ka pārcelsimies uz otru krastu un ietaupīto laiku pavadīsim čilojot krastā līdz svētdienas rītam, jo jāsteidzas mums vairāk nekur nav. Pārbraukuši pāri upei, uzreiz ieraugām labiekārtotu atpūtas vietu, kur arī nolemjam apmesties. Laivas krastā, ceļam teltis un domājam par gardām vakariņām. Lai nebūtu lieka stresa, Cipa un Ginča dodas lielceļa virzienā, lai tur aizstopētu līdz Irbenei, kur atstātas mašīnas un pārdzītu tā jau šodien līdz apmetnes vietai. Mēs palikušie tikmēr sagādājam malku ugunskuram un tad pārējo laiku kā nu kurš laiskojamies – kas guļ pludmalē, kas staigā apkārt… Aizstaigāju gar krastu līdz pārējām apmetnēm un pie vienas no tām uz kraujas ieraugu…normālu dīvānu, kurā sēdēt un vērot, piemēram, saulrietu.

Vēl veicu izrakumus Irbes “stāvkrastā”, kur atrodu “pterodaktila galvaskausu”.

Braši stopētāji atgriežas tikai plkst.20:05 un viņiem ir vesels stāsts par to, kā viņi veica savu varoņdarbu. Tikuši līdz Lielirbei [atcerieties – tikai nosaukums], viņi aplauzās pirmoreiz, jo iespējas dabūt kādu braucamrīku bija apaļa nulle. Kad viņi lēnām aizgājuši atlikušo ceļa daļu līdz lielceļam P124, laime joprojām īpaši nesmaidīja. Tās dažas mašīnas, kas apmēram ik pēc 20minūtēm brauca vajadzīgajā virzienā, ij nedomāja apstāties. Laikam jau te nav pieņemts uzņemt pasažierus. Jo te taču ir nekurienes rietumu gals. Šķērsojuši Irbes upes tiltu, viņos iestājusies bezcerība, jo skatam pavēries pilnīgi taisns šosejas posms vairāku kilometru garumā. Kad jau bija nostaigāti 12km un stopēšana nav nesusi rezultātus, Ginča aizgājis mežā, bet Cipa beidzot ticis pie braucamā, kas viņu uzņēmis [ar trīs meičām, olalā!]. Ginča kādu vecu vīru nostopēja mazliet vēlāk. Bet ar to stāsts vēl nebeidzas. Cipa nonāca Irbenē, tika pie savas mašīnas un brauca atpakaļ meklēt Ginču. A Ginčas ta nav! Zvana – telefons neatbild.

Beidzot, kad izdevies sazvanīt noskaidrojās, ka…Ginča atrodas netālu no Ventspils. Ne viņš, ne arī vecais lāga vīrs nav zinājis Irbenes krustojuma atrašanās vietu un tik braukuši tālāk.  Telefonsaruna bijusi apmēram šāda: – Tu ko? Lohs?! – Nē, lāga vīrs… [pārklausījies jautājumu atbildēja Ginča]. Beidzās viss laimīgi un abi nonāca atpakaļ mūsu nometnē, kad mēs jau sākām vārīt makaronus vakariņām.

* – Vāries taču, maita! – Nūūū, vajag taču ar labu, mums pēc tam tas būs jāēd. – Vāries ar labu, maita!!! [Zais – Nāriņa – Zais]

Pie vakariņu galda izstāstījuši katram par saviem piedzīvojumiem, kā arī pa pāris anekdotēm, un noskaidrojuši, ka ukraiņu valodā seksuālo maniaku dēvē par “zlideņ pisļavij”, mūs pārņem nogurums. Tāpēc sagaidām saulrietu un pusvienpadsmitos raušamies iekšā savās telšu migās.

P.S. atvainojiet par foto kvalitāti – bildēts ar slapju airi…