Irbe Lines I

Pirms nedēļas man piezvanīja Cipa un ieminējās, ka nebūtu slikti, ja mēs atjaunotu iepriekšējo gadu tradīciju un vismaz vienu reizi gadā vecajā barā saorganizētos laivu nobraucienam pa kādu no upēm. Tādas lietas divreiz jau nav jāsaka, tāpēc uzreiz piekrītu, ka tā tam būs būt. Braucienam tiek rezervēta nedēļas nogale no 11. līdz 13.jūnijam. Vēl tikai jāvienojas par personālsastāvu. Pamazām kļūst skaidrs, ka brauksim trīs ekipāžās – bez manis vēl Cipa ar sievu Nāriņu un Ginča ar saviem trim puikām. Ginčas sieva viņu šoreiz vienkārši uzmeta, sakot, ka nebrauks, ja mēs grasāmies mērcēties upē trīs dienas. Doh…

Bet ne jau tāpēc mēs raudāsim – mazāk pieskatītāju, vairāk brīvības. Tā nu iepriekšējā vakarā esmu jau savācis visu, ko vien var savākt līdzņemšanai, neaizmirstot pašu galveno – laivu. Ak, jā, vai es jau teicu, ka mūsu izvēle krita uz Irbes upi? Tas tāpēc, ka mēs pa viņu vēl nekad nebijām braukuši un tā atrodas pietiekami tālu no civilizācijas, lai tur viss būtu smuki.

Tātad, piektdienas rītā, salādējis visas grabažas mašīnā, dodos uz darbu virpot. Pēc darba, kas kā jau vienmēr piektdienās mēdz ievilkties, bija jāpaspēj vēl iepirkt trūkstošo pārtiku. Jo nekad jau nekas netiek nopirkts laicīgi… Steidzos uz veikalu, telefoniski brīdinot draugus, ka kavēšos un Sarkandaugavas Statoilā piecos nevarēšu būt. Apsprieduši situāciju, vienojamies, ka tiekamies pie Cipas mājas Alekša ielā, kur arī varēšu uz brīvdienām atstāt savu pepelacu. Vēl ceļā vismaz desmit minūtes mani iepriecina Sarkandaugavas dzelzceļa pārbrauktuve, kurai pilnīgi noteikti šeit un tagad vajadzēja “aizvērties”. Tomēr beidzot es tieku tai pāri un braucu pa ierasto maršrutu uz Alekša ielu un – wtf? – pa ielu man pretī gāžas ūdens un tā ir nosprostota. Jābrauc apkārt no otras puses. Tur viss darbojas un es satieku arī Cipu ar Nāriņu. Novietoju mašīnu un sāku izkraušanas darbus. Te arī pilnīgi nejauši garām brauc Līvas sencis – samājamies sveicienam. Drīz vien kļūst skaidrs, ka turpinot tādā pašā garā, Cipas mazā mašīnīte būs pilna ar mantām, bet man nāksies visu ceļu skriet tai blakus. Tas ir tā kā neforši. Telefonējam Ginčam, ka mums vajag vairāk kravas telpas. Kad viņš atbrauc, daļu somu saspraužam viņa mašīnas bagāžniekā.

Ufff, šķiet viss, plkst.18:00 beidzot startējam. Lai nu kā arī nebūtu, bet šovakar auksti nav – termometrs mūs informē, ka aiz borta ir +29*C. Laikam vasara… Rīgas centrs viss vienā strēgonī, taču kaut kā tiekam cauri un beidzot nonākam uz Jūrmalas šosejas. Tālāk jau iet bez aizķeršanās. Kaut kur līdz Spicei vēl novērojām Ginčas automašīnu, taču tad tā no mūsu redzes loka pazuda. Sazinājāmies ar viņu, kad bijām tikuši līdz Kūdrai. Gints izdomāja mums spraust kaut kādus batonus ausīs, ka viņš jau esot pie Tukuma utt. Nenoticējām… Sarunājam, ka piestājam un tiekamies Pūrē pie galvenā veikala mazliet izlocīt kājas.

*Pa ceļam: – Uzliec citu diskiņu. – A kur maģiskais vārdiņš? – Ātri! [Cipa – Nāriņa – Cipa]

Pūrē apciemojam ceļmalas universālveikalu, jo es neesmu iegādājies tomātus un kādam vajag vēl kaut kādus niekus. Te man mēģina iesmērēt negatavus tomātus pa nenormālie Ls 1,22 kilogramā, pret ko es kategoriski protestēju, nopērkot čipšu paku. Arī to man iesmērēja laikam cauru, jo atlika mums turpināt braucienu, kā viņa jau bija tukša.

*Pa ceļam: – Līdz pagriezienam vēl 12km. – Nav tik daudz. Kādi 10. – Tos divus jau mēs nobraucām, kamēr runājām… [Nāriņa – Zais – Nāriņa]

Pie Ventspils nogriežamies uz ceļa P124, kas ved uz Kolku un turpinām doties Irbenes virzienā, kur paredzēts sākt braucienu pa upi. Tikai tagad pamanu, ka termometrs vēsta par laukā esošiem +15*C. Diezgan liels kontrasts, salīdzinājumā ar Rīgā pieredzēto. Jācer, ka nenosalsim.

Plkst.20:40 beidzot esam klāt. Bāzējamies Irbes upes krastā netālu no Irbenes lokatora. Sākām pumpēt laivas un būvēt nometni un tad sajutām lauku labumus. Jeb pareizāk būtu teikt – viņi sajuta mūs. Maksimāli daudz odu un knišļu, kas līda pie katras neaizsargātās ķermeņa daļas. Labi, ka biju paņēmis līdz pretmoskītu kreklu, kas mani, salīdzinājumā ar pārējiem, paglāba no asinssūcējiem vairāk. Ginča ar Cipu devās uz lokatoru, lai atstātu tur mašīnas, mēs palikušie savukārt organizējām ugunskuru un sākām gatavot vakariņas.

Čaļi atgriezās un stāstīja savus piedzīvojumus ar jocīgo radara sardzi, kura par “pakalpojumu” pieskatīt mašīnas paprasījusi no katra pa 2 latiem. Esot vēl bijis dialogs, kura gaitā viņa nenogurstoši teikusi: “Puiši, jūs klausieties!” Uz jautājumu, vai tad viņa šitā vienlaicīgi biļetes tirgo un arī signālus no kosmosa uztver, sardze gan esot samulsusi un kautrīgi atbildējusi, ka “nē, nu mēs jau tā visu nevaram”.

Tikmēr jau bija gatava dienišķā zupa un pēc saulrieta arī lidoņu skaits bija kļuvis nedaudz mazāks. Bet koda jo nikni tāpat. Ginčam bija samisējies ar ceļojuma trauku sagādi un līdzi bija paņēmušās vien dažas vienreiz lietojamās plastmasas bļodiņas un glāzītes. Mēs jau nekavējāmies viņu par to nedaudz izsmiet, jo pašiem līdzi bija metāla bļodas un kārtīgas krūzes. Taču pārbaudījumi dzīvē ir vajadzīgi un saviem puikām ginča piekodināja: “Puikas, ēdiet un domājiet par to, ka mums šos traukus vēl vajadzēs pāris dienas…” Pusstundu pirms pusnakts sanācām pie ugunskura un pieaugušie vīrieši izlaka maziņo sīvo, lai dzīve būtu kaut nedaudz jautrāka. Pasēdējām līdz plkst 0:20, kad sāka smidzināt lietus, kas pamazām kļuva arvien stiprāks. Tā bija zīme, ka jādodas pie miera. Mazliet skumji jau palika, domājot, ka mūs rīt sagaida slapjais brauciens, bet atkāpties neviens negrasījās.