Reiz bija…

Ir 3.maija rīts un esmu laicīgi modies, lai saveidotu sev brokastis. Izskatās, ka laukā šodien bliezīs saule un līdz ar to no gaisa tiks padots siltums. Neko daudz vairāk jau nevajag. Ir diena, kad ar nelielu pārtraukumu pēc iepriekšējā jubilejas ģeopasākuma notiks kārtējais ģeoevents, jeb slēpņotāju salidojums ar izklaidēm brīvā dabā uz velobraucamrīkiem.

Pasākuma kodētais nosaukums ir “Reiz nebija GEO…” Tas liek domāt, ka organizatori ir padomājuši, kā izdaiļot mūsu dzīvi krāsās, lai mēs ilgi un dikti atcerētos tos laikus, kad par satelītnavigācijas ierīcēm varējām tikai sapņot, vai lasīt Reja Bredberija, Aizeka Azimova, vai Staņislava Lema  grāmatās. Tatad, laikus, kad bija…tikai kartes. Un saldējums “Zīlīte”.

Pasākuma nosacījumi dalībniekiem ir vienkārši – jāņem līdzi simboliska naudas summa, velosipēds un adata. Adata parastā. Ja ar pirmo un pēdējo elementu nekādu problēmu nav, tad ar velosipēdu ir švakāk. Gluži vienkārši – man tāda nav. Taču “iznomāju” uz visu dienu. Par Ls1. Gadās arī tā.

Tā nu esmu pilnā kaujas gatavībā, visas akumulatoru baterijas uzlādētas, varu doties ceļā. Ritenim riepas neuzpumpēju, bet ceru, ka būs labi tāpat. Ierodos “Alfas” stāvlaukumā kādas desmit minūtes līdz noteiktajiem plkst.12:00. Garām viens pēc otra pašaujas slēpņotāji uz velosipēdiem. Daļa zināmu, daļa nepazīstamu. Izlādēju no bagāžas nodalījuma sarkano kumeliņu un minos tiem nopakaļ.

Tikšanās vietā Šmerļa mežā priekšā jau ir liels pulciņš ar braukt gribētājiem. Zinot, ka vēlmi piedalīties izteikuši vairāk kā 70 dalībnieki, spriežu, ka mežs šodien būs biezi apmeklēts. Iestājos rindā, samaksāju dalības maksu un iegūstu trīs A4 formāta lapas. Uz vienas sarkani rimbuļi, uz otras Šmerļa-Biķernieku pārskata karte, otrā lapas pusē daudz teksta, un uz trešās lapas – ak tu mī un žē – tā paša rajončika karte…tikai 1902.gada izpildījumā. Eh, vajadzēja jau to nojaust. Raimis tā jokojies jau ir arī iepriekš, dzenājot mūs eventā pa Pārdaugavu.

Tagad tik jāsāk domāt, ko darīt ar to visu bagāžu. Velku laukā no mugursomas adatu, mērlenti un GPS verķi. Nomaļus no visiem Helsa kaut ko rēķina, tāpēc eju piebiedroties. Štukojam, kas un kā jādara, lai no 10 pirmajiem dotajiem kontrolpunktiem kartē izfiltrētu vienu īsto, kur jāatrodas norādēm par turpmāko ceļu.

Tas notiek tā – ir dots azimuts un attālums līdz kontrolpunktam. Tas no sākuma jāprojicē uz baltās lapas ar rimbuļiem. Kad atbilstība atrasta, lapu liekam uz antīkās kartes un vajadzīgā aplīša centrā duram ar adatu caurumu. Tālāk skatāmies, kur uz kartes jāmeklē kontrolpunktu un, ja galīgi neko nesaprotam, pielietojam moderno kartes fragmentu [te gan jāmin, ka jaunajai un vecajai kartei ir pilnīgi atšķirīgi mērogi – lielākai jautrībai].

Mērām un projicējam un viens kontrolpunkts tā kā sanāk. Labi, lecam zirgos un minamies [komandu tā kā esam izveidojuši]. Iebraucam Biķernieku mežā, aptuveni gandrīz tur, kur it kā kaut kam jābūt. A nekā. Tas mazliet skumdina. Līdz brīdim, kad mūsu virzienā sparīgi minas Mr.Udajs_16. Tātad, laikam jau domu gājiens mums bijis pareizs…

Udajs saka, ka neesam īstajā krustojumā – jābrauc 200m tālāk. Nu darām tā, kā fāters saka. Tomēr īstajā krustojumā arī nekā nav. Noteiktajā 3,5 līdz 4m augstumā priedēs ir tikai meža kvartālu plāksnītes. Arī divi citi slēpņotāji, kas piebrauc, brīdi meklē ar mums, bet tad aizbrauc. Lai! Izdomājamies gan šā, gan tā, bet nekas nesanāk. Tad dzimst ideja par kvartāla numuru izmantošanu. Vienas plāksnītes 4 kvartālu numuru pēdējo divu skaitļu summa veido skaitli 56 [kas ir šeit meklētais kontrolpunkts]. Otras plāksnītes skaitļu summa veido skaitli 27. Ir arī tāds kontrolpunkts kartē. Visu atsevišķo ciparu summa ir 24 – arī tas ir izmantojams. Nezinām, ko īsti jāmeklē, tāpēc vadāmies pēc mūsu loģiskajiem secinājumiem un pārliecības. Un braucam tālāk uz 27.kontrolpunktu. Taču norādē minētā 3m augstā betona staba te nav. Līdz ar to mūsu teorija pamazām zaudē loģisko pamatu. Toties mēs ceļmalā atrodam mehānisko modinātājpulksteni. To kā trofeju ņemam sev līdzi, jo gluži labs un pat tikšķ.

Neatraduši neko norādēm līdzīgu, bīdām pedāļus uz nākamo tuvāko kontrolpunktu nr. 28. Tā teikt, bez dzelžainas loģikas, bet ar argumentāciju, ka tur jau nu kaut kam ir jābūt. Nonākam ceļa un stigas krustojumā. Pamazām mēģinām piemeklēt iespējamo norādi, jo nav jau skaidrs, kurš kontrolpunkts pēc kārtas šis ir no visiem 15. Un tad arī mūsu ciemā pamazām uzaust gaisma. Garāmbraucošais kolēģis pastāsta, ka meklē 10.kontrolpunktu [kas it kā ir pavisam citā nostūrī]. Kad jautājam, kā viņš zina, ka jāmeklē to, skan atbilde – bet taču uz kontrolpunktiem ir uzrakstīts nākošais secīgais kontrolpunkts. Tā, viena skola rokā.

Tūlīt pierullē arī cits bariņš, kas ieradušies nolūkā atrast to pašu 28.kontrolpunktu. Ar interesi iesaistāmies un beidzot augstu priedē ieraugām kontrolpunkta atzīmi ar norādi. Jippī! Jo lielāka sajūsma mūsos valda, kad secinām, ka šis… ir jau 12.kontrolpunkts pēc kārtas un līdz ar to mēs patiesībā esam ļoti tuvu finišam. Tātad reizēm arī nepareiza sākotnējā taktika attaisnojas.

Tālākā meklēšana jau iet kā pa sviestu – tiek atrasts ozols, putnu dzīvoklis un visbeidzot, arī skārda plāksne Biķernieku autotrasē. Uz tās svinīgs uzraksts, ka finišs atrodas, pagriežoties atpakaļ un dodoties augšā pa kreisi esošajā “kalnu grēdā”. Ar to “pa kreisi” gan nedaudz sanāk misēklis, jo nav jau zināms, kurā pusē jābūt degunam, kad to nosaka. Tomēr lielā barā vieglāk un pēc pāris minūtēm esam īstajā vietā, kur ieplakā ir distances finišs.

Viss ir labi, kas labi beidzas, no mīšanās pat neesam noguruši. Traumas nav piedzīvotas, tikai nezināmā vietā un nezināmos apstākļos Helsai pazudis velospidometrs… Vēlāk gan pameklējam to pie pēdējā kontrolpunkta, taču bez sekmēm. Pēc finiša notiek burziņš, iepazīšanās, tradicionālā ierakstīšanās viesu grāmatās, maizīšu un gurķu ēšana, kā arī pļāpāšana.

Kad nu tas ir paveikts, laiks doties pa mājām. Palīdzu aizgādāties mājās Helsai, jo tik tālu mīt pedāļus vairs nebūtu prātīgi, un atpakaļceļā izmantoju izdevību un paviesojos Beberbeķu dabas parkā, kur zem celma slēpjas kāda kastīte. Pēc tam mierīgi varu doties uz mājām un drīz vien arī man pa logu palodzēm sāk bungot lietus lāses. Bet diena un pasākums tika aizvadīti pa sauso, kas arī ir liels ieguvums. Tagad tik jāgaida nākošos līdzīga rakstura pasākumus!

Mūsu trijotne nedaudz vairāk kā 3 stundās veica 9,4km distanci [kas ir daudz mazāk, nekā citiem], maršruta “pēdas” everytrail.com

Visas finiša bildes picasaweb