Iesvētīšana: Varžu rāvējs un citi zvēri

Neliels pastāsts par to, kā cilvēkus pievērst “pareizai ticībai”. Joks. Īstenībā par to, kā kipinja [dažkārt atsaucas uz vārdu Zanda] tika aplipināta ar slimību, kuru sauc par geocaching, jeb latviskāk – slēpņošana.

Kipinja pačīkstēja vienreiz, otrreiz un varbūt vēl kādu reizi, ka vēloties redzēt dabā, kā notiek kastīšu meklēšana, un bija skaidrs, ka mierā jau viņa neliksies. Pēc daudziem lūgumiem kipinjai dotais solījums reiz bija jāizpilda un tā nu beidzot sataisījos nelielā ģeotūrē uz Pārdaugavas pusi, lai parādītu, kas tas ir un pievērstu arī viņu šai slēpņošanas sērgai. Sākumā man šķita, ka tā būs bijusi liela kļūda, jo…ar tādiem nagiem jau neviens pa torņiem, krūmiem un nātrēm neslēpņo. Tomēr kļūdījos, jo viss bija tā, kā vajag.

Tāpēc 27.aprīlī tika dota komanda sapucēties “darbam”, lai vakaru veltītu attiecīgajai nodarbei svaigā gaisā. Pirmā ievadlekcija kastīšbūšanā tika iesākta ar došanos uz Bauskas šoseju, kur biju ieplānojis pirmo slēpni “Climb series. Level 1“. Pļāpājot nedaudz aizšāvu garām piebraucamajam ceļam, taču tikai dažus metrus. Laboju kļūmi un tūlīt jau bijām arī pie objekta. Nācās gan nedaudz uzkavēties un “ar interesi pavērot apkārtni”, jo divu iezemiešu garāmgājēju un viņu suņa sejās bija lasāms izbrīns par to, kas gan šajā vietā, kur izņemot vecu ķieģeļu būdu nekā nav, ir tik interesants. Sagaidījuši viņus attālināmies, ķērāmies pie darba. Kipinja prasīja, kur tad jāmeklē? Parādīju uz augšu…un ķēros pielietas – pa nokaltušu koku uzrāpos uz būdas jumta. Uzjautāju, vai tad viņa arī var uzkāpt, vai nevar? Protams, varu, skanēja atbilde un ātri vien augšā bija. Sākām meklēt un tad kipinja atrada vienā no nedaudzajām iespējamām vietām apslēpto kastīti. Pirms to izdarīju es pats. Apsveicami! [Pirmie iespaidi vēlāk tika atspoguļoti geocaching.com lapā šādi: “Mana pirma kaste! Jutos lepna, ka neizgazos izaicinataja priekša un nenovelos 🙂 Tante verotaja ar suni ari nebija škerslis 🙂 Atri un bez traumam kopa ar Zais”] Līdz ar to iesvētības varēja uzskatīt par notikušām. Vēl tikai atlika izbraukt kādu loku pa apkārtni, lai iespaidus papildus nostiprinātu. Kā saka, kal dzelzi, kamēr kāds to nav nospēris…

Devāmies uz Ķekavu, lai tur pabrīnītos par veciem skursteņiem. Īstenībā jau tikai vienu, bet pamatīgu. Biju lasījis, ka tur būs dikti jāsmērējas, tāpēc kipinju atstāju ārpusē, jo tur jautri sāka līņāt lietus, bet pats pa tuneli ielīdu iekšā. Nācās nedaudz padomāt, kur gan slēpnis atrodas, līdz to pustumsā sataustīju. Tā kā necik briesmīgi nenosmērējos, gāju laukā, lai parādītu visas līšanas un kāpelēšanas burvību arī kipinjai. Pie izejas pret betona griestiem pamatīgi apdauzīju galvu, taču tā kā tā bija tikai galva, tad par nopietnu traumu to uzskatīt nevar. Ielīdām iekšpusē vēlreiz, lai paskatītos “ķieģeļu teleskopā”. Diemžēl ārā bija gaišs un zvaigznes tā arī nesaskatījām.

Pēc tam braucām pavērot Daugavas krastu pie Daugmales, kur savulaik kāds iedomājies novietot skulptūru “Važu rāvējs” [nezinu kāpēc, bet vienmēr asociējas ar varžu rāvēju]. Šeit jau biju iepriekš, taču toreiz pa nakti neizdevās slēpni atrast. Daugavas krastā sastapām arī divus ziņkārīgus gulbjus, kuri laikam cerēja, ka viņiem tiks kāds našķis. Kad redzēja, ka mums nekā nav, sāka dusmīgi šņākt. Kipinja dikti baidījās no kāda krastā esoša maisa un visu laiku man mēģināja ieskaidrot, ka tur iekšā noteikti kāds bija. Ar sieviešiem nav jēgas strīdēties, tāpēc labāk neteicu neko. Slēpni atradām ātri un šoreiz iztikām bez traumām.

Tad nogriezāmies Baldones virzienā, sākumā paviesojoties Mežkalnu slēpošanas trasē. Izrādījās, ka ziema ir beigusies un slēpot vairs nevar. Tad jau nekas cits neatlika, kā tikai meklēt ģeoslēpni. Šoreiz ļāvu to darīt kipinjai pašai, ar ko viņa veiksmīgi tika galā, pat neizjaucot visas trases inženiertehniskās konstrukcijas. Vēl paskatījāmies uz Baldones brīvdabas estrādi, kur gan slēpnis nebija, jo kastīte vispār noslēpta tālu otrā ceļa pusē. Protams, ka atradām arī to.

Sekojoši plānā bija iekļauts apmeklēt Aklo ezeru. Šis bija slēpnis, kas iepriekšējās tūrēs man nebija paņemts tikai un vienīgi slinkuma dēļ. Taču šoreiz biju gatavs tos dažus simtus metru pa mežu nostaigāt. Veiksmīgi noparkojos vistuvākajā vietā, tikpat veiksmīgi uzgājām virsū vietai, kur var nepeldot šķērsot grāvi, un devāmies ezera virzienā. Lietus te lija, te nelija. Beidzot atradām arī aprakstā minēto zaru būdu. Nu tikai atlika izdomāt, kur jārok, lai atrastu burku. Kipinja pasteidzās atrast to bez visas rakšanas. Ātri vien devāmies atpakaļ, jo sāka jau krēslot, bet luktura mums tobrīd nebija.

Nākošais apmeklējamais slēpnis ir pie t.s. Dzelzāmura Medību pils. Ceļā uz to atkal apstiprinājās fakts, ka man ar meža dzīvniekiem [un dzīvniekiem vispār] ir īpašas attiecības. Pirms viena krustojuma mašīnai priekšā izskrēja zaķis un lukturu gaismā nocilpoja pa priekšu vairāk kā 100 metrus. Nogriežoties uz ceļa, kas ved pils virzienā, apspriedām redzēto, kā arī stāstīju notikumus ar dzīvniekiem iz vēstures [sadursmes ar mežacūku baru, putniem un suņiem] un gandrīz jau zaudēju modrību. Pēdējā brīdī ar acs kaktiņu pamanīju aizdomīgu kustību ceļa virzienā un veicu ekstrēmo bremzēšanu – pāri ceļam nepilnu 5m attālumā pārskrēja trīs mežacūkas. Likās, ka kārtējā saskriešanās būs neizbēgama, bet izdevās apstāties. Mazliet nomierinājušies braucām tālāk, lai gan tā īsti nobīties nepaspējām, bet vienalga nu jau daudz uzmanīgāk vērojām apkārtni. Līdz Medību pilij nekas vairs mūs nebaidīja, arī slēpnis tika atrasts. Kipinja gan bija neapmierināta ar to, ka norādē teikts, ka jāmeklē sakne, bet pats slēpnis ir zem celma. Izskaidroju, ka tāda nu ir dzīve…

Mežacūku bars mūs vairs nekur negaidīja, tāpēc mierīgi braucām atpakaļ un tad uz Mini zoo netālu no Dzimtmisas. Taču tas jau nebūtu brauciens, ja negadītos vēl kādi piedzīvojumi. Sadzirdēju kādu nelāgu skaņu mašīnas aizmugurē. Aizdomas apstiprinājās – viena no riepām bija kļuvusi galīgi mīksta. Nācās vien stāties malā un veikt riteņa nomaiņu vien pāris kilometrus no slēpņa. Pie zoo piebraucām jau tumsā, labi, ka nebija jāiet nekur teritorijā, lai nebaidītu pašus saimniekus un viņu zvērus. Ātri atradām, kur tas ir noslēpts, ierakstījāmies viesu grāmatā un devāmies prom.

Nezvēri mūs vairs nevajāja un arī kipinjas pirmā ģeotūre līdz ar to bija noslēgusies. Neskatoties uz visiem piedzīvojumiem, bija redzams, ka kipinjai pēc 8 atrastiem slēpņiem tā lieta ir iepatikusies. Un tā arī ir. [Līdz 6.augustam, kad izdarīts šis ieraksts kipinja jau pacentusies daudzviet izbraukāt Latviju un atrast 129 slēpņus, iegūstot arī FTF!].