Vēdera krampji KIT

Kā jau ierasts, reizi pa reizei jāizkustas ārpus maršruta “mājas-darbs-mājas”, tāpēc tika izdomāts trīs punktu plāns: iet uz kino [Cinamonā”Lētā diena”], iet uz “Suņa stundas” koncertu, vai arī apmeklēt Karaliskā improvizācijas teātra [zināms kā KIT] izrādi.

Pakonsultējoties, tika pieņemts lēmums, ka zaļā gaisma tiek dota teijāterim. Atlika vien sagaidīt darba dienas beigas, nopirkt biļetes un aizzziet. Te gan jāuztaisa neliela liriska atkāpe par to biļetēšanas procesu.

Tā kā darbā ir jāstrādā, tad ir pieņemts, ka internātā izklaides lapās nav ko jāskatās. Tieši tāpēc tāds serviss kā “Biļešu paradīze” nav pieejams, bet “Biļešu serviss” ir gan [savādi, vai ne?]. Nu labi, uz KIT biļetes tirgo pēdējais no viņiem, bet tas arī man nav draugs… Ir jau pieredzēti visādi joki ar biļešu iegādi [lasi – neiespējamību iegādāties], kad to ļoti vajag. Tā nu šoreiz konstatēju, ka lapa kaut kādu iemeslu dēļ manus rekvizītus neatpazīst. Līdz ar to par elektronisko iepirkšanos varēja aizmirst. Taisīt jaunu kontu? Nē, tāds hokejs mums nav vajadzīgs. Paskatījos, ka biļetes vēl ir pieejamas un nolēmu, ka nopirkšu tās pēc darba. “Alfā”. Kā tad…

Pēc pieciem vakarā man bija sarunāta vēl viena tikšanās, lai atbrīvotu transportlīdzekli no dažpadsmit klaviatūrām, ko nejauši izdevās salasīt pa dažādiem kaktiem. Taču domāju, ka laika man ir pietiekami, lai izdarītu un paspētu visur. Aizbraucu uz lielveikalu, liekos iekšā, kur jābūt “Biļešu servisa” kasei un…nav. Pārāk jau tos veikalus neinspicēju, lai izsekotu straujajām pārmaiņām. Domāju – varbūt pārcēlies citur. Vietējā uzziņu terminālā noskaidroju, ka muzīkas veikala te vairs nav. Dēm! Lienu internātā paskatīties, kur tad ir tirdzniecības vietas. Hā, tuvākās ir Juglā un Elkor centrā pie VEFa. Nu ko, braukšu uz Elkor, pa ceļam vien sanāk. Ieperos tur pie kases un seko kārtējie brīnumi – biļetes tirgo, bet tikai par skaidrām naudām. O, jooopcik, makā nekā tāda nav. Jāskrien vien pāri stāvvietai otrā Brīvības ielas pusē, kur tuvākais naudas skapis. Tad atkal atpakaļ. Kasiere apkalpo kaut kādu ārzemnieku pāri, aiz viņiem vēl viena tante ar pilnu groziņu visādiem krāmiem. Viss notiek tiiik fakin lēni, ka gribas jau kliegt. Beidzot tomēr pienāk arī mana kārta. Kaut kā izspiežu no sevis, ko man vajag [pēc hokeja spēles apmeklējuma arēnā “Rīga” joprojām nav balss], un konstatēju, ka palikušas  tikai 18 biļetes. Nekas, man pietiks, jo vajag jau tikai divas.

Dabūjis biļetes, aizdodos nodot no rokām rokās maisu ar klavieratūrām, un tad jau esmu brīvs līdz plkst.19:00, kad nekādi sasodītie šķēršļi plāniem vairs netiek likti. Ja vien neskaita to, ka pirmajā stāvvietā, kur novietoju auto, kases automāts ir kļuvis par naudas rijēju automātu, par ko pukojas ne viens vien autobraucējs. Esmu šo joku jau izbaudījis, tāpēc nemaz necenšos viņam iebarot savas kapeikas. Pabraucu mazliet tālāk un atstāju mašīnu blakus ielā. Te kases automāts ir gandrīz ar cilvēcīgu seju – iedod man arī čeku.

Līdz KIT sākumam pasēžu “Kabuki”, papļāpāju ar Elīnu un padzeru karstu sarkano roibuš [rooibos] tēju, taču balss tā arī nesadomā atgriezties. Pēc tējas dzeršanas dodamies pāri ielai uz K.Suni, kur zāle jau ir pilna skatītāju. Drīz sākas arī improvizācijas teātra izrādīšanās ar gaišiem un arī melniem jokiem, skatītāju iesaistīšanu un visām citām izdarībām. Visu darbību vada Andris Rupais, bet uz skatuves izdarības realizē Jānis Skutelis, Gustavs Butelis [viņš arī Gustavo] un Arvis Dejotājs.

Vispār jau mazliet bija grūti, jo tad, kad kaut ko skaļāk jāpasaka, Andris Rupais sakāmo var arī nesadzirdēt pat no ceturtās rindas. Kā mierinājums tiek paziņots, ka 4. un 5.rindai šodien ir imunitāte un uz skatuves no tām neviens netiks aicināts. Šodien neko tādu nemaz arī negribētu. Spēlēti tiek praktiski visi tradicionāli populārie skeči: surdotulkojums, sinhronā pasaka, režisori, marionetes, zvaniņš skan, tikai jautājumi, trīs lapiņas u.c. Dažs izdodas mazāk veiksmīgi, taču lielākā daļa ir tādi, ka ir riktīgi smieklīgi. Un nevis vienkārši smieklīgi, bet ir pilnīgi jālokās nost un drīz vien jau sāk līdz krampjiem sāpēt vēdera muskuļi.

Pilnā apmērā KIT skatījos pirmo reizi, taču dažādos citos pasākumos atsevišķi tikuši redzēti ļoti daudz reizes. Vispār jau diezgan patika, jo nekad nav tāda iespaida, ka esi jau to visu redzējis. Jā, uzstādījums ir viens un tas pats, taču iedomātie tēli un situācijas, kas tiek izspēlētas ir atbilstoši skatītāju ieteikumiem, tāpēc nekas neatkārtojas. Tāpēc jau tiem, kas nav redzējuši, saturu pat daļēji atstāstīt nav nozīmes, jo otrreiz jūs to tāpat neredzēsiet. Neapšaubāmi labākais no trio bija J.Skutelis, kuram galva, šķiet, ir pārbāzta ar visādām replikām un nerātnībām. Arī Gustavo nebija slikts, bet viņam ar Arvi Dziedātāju dažbrīd pietrūka sakāmā. Ne tā, ka ļoti, bet mazliet. Taču kaut kad jau atkal aiziešu, jo pēc tādas veselīgas izsmiešanās ir patīkams nogurums un labs miegs.

Nelielam ieskatam KIT uzstāšanās 31.03.2009.

Informācija par KIT ir atrodama šeit un arī Facebook.