Publicēja: zais | 07.03.2010.

Ledus gūstā

“Dēls, nepeldi uz Zaķusalu, tur dabūsi galu…”

Un to nu man šodien nekādi nevajadzēja. Laukā friša dieniņa, kā reizi radīta, lai izpildītos vakardienas nerealizētais plāns par došanos uz Mangaļsalu. Nekādā gadījumā tas nav saistīts ar butēm un šprotēm, gluži vienkārši vajag izmantot iespēju, kamēr mums vēl ir sāļais ledus.

Teiksiet, nu un tad? Bet lūk, mums ir uzdevums! Mangaļsalā jūras līcī “dzīvo” kuģa vraks. Un tur, iespējams, jāmeklē kastīte. Tad nu ziemas aizsegā tas varētu būt sausāk, nekā citos gadalaikos. Tā vismaz likās. Bet, kad lielas, var arī sasist ceļgalus… Taču par to mums galva nesāpēja. Jo mūsu galvas ir sasistas jau diezgan sen.

Brašie slēpņotāji Irbīts un Edis bija sarunājuši konkrētajā vietā “bultiņu” tieši pusdienlaikā. Es tā kā biju gatavs piebiedroties šai jaukajai kompānijai. No nepieciešamā aprīkojuma bija jāsagādā kāds dēļa gals. Nu tas tā, ja nu gadījumā labs vilnis, lai var pasērfot. Kā tad, noticējāt… Tak, lai drošāk pa plāno ledu rāpot.

Pie saviem dēļiem tā arī netiku, jo “pārskaistā” ziema man ir sagādājusi kaku – dēļu šķūņa durvis ir aizputinātas droši vien līdz maijam, un tēlot dzeni un kalt tās vaļā man nebija ne mazāko medību. Nospļāvos kupenā un braucu savākt Irbīti. Viņam pievienojās arī Zars un viņiem abiem bija pa dēļa galam. Ar to tad arī iztiksim.

Pasākums solījās pavērsties plašumā, jo ierasties solīja arī Prusux. Vienīgi par šo faktu nevarēja būt drošs. Lai nu kā, galapieturā Edis jau bija klāt un drīz pierullēja arī Prusux ar komandu. Tā nu sanāca, ka bijām veseli astoņi rumpīši ar diviem dēļiem, čupu striķiem un apņemšanos tikt līdz galam. Līdz vrakam, tuvu tālumā.

Jautri pļāpājot, devāmies līča virzienā, priecājoties par kuģošanai labvēlīgajiem laika apstākļiem. Edis stāstīja savu sapni, ka redzējis uz šejieni dodamies suni treniņtērpā. Mēs tā kā nenoticējām, bet velti… Drīz vien pludmalē panācām pārīti, kuri tiešām staidzināja sevi un arī kaķa izmēra dvorterjeru vai mittelpodjezderu [man tās šķirnes vienmēr jūk], kurš bija ietērpts…Tieši tā – Adidas treniņtērpā!

Bet nu lai jau tas suns dzīvo savu dzīvi, mums patīk savējā. Devāmies pa ledu tuvāk savam galamērķim, kas draudīgi izslējies ar purngalu pret debesīm baida vietējos ļautiņus jau kopš 1951.gada [uzziņai – dzelzsbetona kuģis “Lady Cotlin” togad vētras laikā avarēja un nogrima]. Neskatoties uz Irbīša demonstratīvi ledū ar dēli izsisto caurumu, drīz vien sveiki, veseli un sausi nonācām galapunktā. Dabas stihija bija pacentusies un vraku apkarinājusi ar ledus rotājumiem. Pie tam mums nepieciešamā ieeja bija aprīkota ar asiem ledus “zobiem”.

Sameistarojis dēļu laipu, pirmais drosmīgais elles vārtu iekarotājs Irbīts arī devās tur iekšā. Izlūkot, vai ir vērts darīt kaut ko tālāk.

Pārējie tikām distancēti noskatījās, kas nu būs. A nekā nebija. Iekšpusē ledus izrādās ir vēl trauslāks, nekā ārpusē. Lai tiktu dziļāk kuģa vēderā, varēja sanākt slapināties, taču tam neviens īsti nebija gatavs. Tāpēc meklējām alternatīvās piekļuves. Taču galu galā tādas neatradās. Visur rokas izrādījās par īsām… Iekarojām arī pašu Himalaju virsotni, vēl pariņķojām apkārt šim dzelzsbetona klucim un tad jau organizēti devāmies uz krastu.

Neskatoties uz to, ka viss nesanāca kā plānots, vismaz pastaiga svaigā gaisā bija izdevusies un pati diena līdz ar to nebija pavadīta, bezjēdzīgi darot neko. Bet mēs vēl atgriezīsimies…


Atbildes

  1. Prikolīgs suns :]]


Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

Kategorijas

%d bloggers like this: