Par kūkām un mežiem

Patiesībā viss sākās jau sestdien. Un pirms tam pastkastītē bija iebirusi nevainīga informācija, ka 27.februārī no plkst.19 Līvēns atradīsies MĀJĀS un tur būs dabūjams kaut kas garšīgs. Kāpēc tieši tā? Nu tāpēc, ka uz vārda dienām jau neaicina…

Mums pirms gada līdzīgā kārtā “bez uzaicinājuma” izvērtās diezgan jauka pasēdēšana pie Līvas zupas katla. Vakar nopirku pāris erotiskas dāvanas un lakstus, un devos ciemā. Iekšā tikšanai, kā jau ierasts, bija nepieciešams ieskatīties slepenajā attēlā, jo ārdurvīs iebūvētais tehnikas brīnums vārdiskām komandām neklausa [un tie, kuriem redze nav noregulēta vajadzīgajā asumā, pie kūkām netiek!]. Tiktāl viss bija labi un ar dzīvokļa durvīm kļūdīties būtu grūti, jau ārpusē dzirdamās kņadas dēļ. Nē, pavisam traki jau vēl nebija. Tā bija vēlāk…

Daļa viesu jau bija sabiruši istabā, kurā galds vai lūza no visādiem cietā un šķidrā agregātstāvoklī esošiem labumiem. Tos tad nu arī konsumējām un bīdījām tekstus. Vēlāk viesu pulks palielinājās vēl par dažām vienībām, un atbilstoši patērētā sīvā sniegtajai kondīcijai, sākām runāt mazliet skaļāk. Drīz pienāca brīdis, kad daļa viesu devās prom, bet jautrība tāpēc nemazinājās. Un drīz jau tā sāka “sist Vilni”. Gāja vaļā iznešanās ar savulaik iebrukumā Norvēģijā trofejās iegūtā plašu atskaņotāja demonstrāciju, skaļu dancāšanu pa grīdu [lai kaimiņiem nenāk miegs] un pamatīgu izsmiešanos līdz vēderkrampjiem. Tjigrai bija vairāki iemesli papildināt mazā melnā blociņa saturu, kas, iespējams,  rezultēsies ierakstā “Strīpainajos nedarbos“. Lai neaizmirstu: Līva mūs cienāja ar Filadelfijas siera kūku. Nezinu, kas tas ir, bet garšīgi.

Vispār jau man vajadzēja paredzēt, ka aizbraukt ciemos uz dažām stundām, var nozīmēt tikai to, ka pasākums “nedaudz” ievilksies. Kad arī paši izturīgākie sāka pagurt, pulkstenis jau sita piecus. Līva nosvaidīja mūs ar palagiem un pavēlēja iet gulēt, jo “desmitos tak jābrauc skatīties kamanu suņus”.

Ne nu piecēlāmies desmitos, ne kā. Atvēru smagos plakstiņus laikam pēc vienpadsmitiem. Tā kā viss garšīgais bija apēsts un naktī ledusskapis tapa dūšīgi sargāts, lai netiktu iznīcināts pēdējais palikušais tur noslēptais rasols, brokastis tika atliktas uz vēlāku laiku. Visi pieci palikušie rumpīši sarausās braucamrīkos un devāmies baudīt rīta kafijas un maizītēs sastumtos cīsiņus Statoil benjtankā.

Plāns jāpilda, tāpēc uzņēmām kursu uz Baldoni, kur jau otro dienu norisinās “LKSSF ziemas kauss 2010”, lai ko arī tas briesmīgais apzīmējums nozīmētu. Sasniedzām Riekstukalnu un sākām meklēt, kur tad te kas notiek. Kad noskaidrojām pareizo virzienu, tad jau drīz vien arī atradām pasākuma norises vietu. Parkojāmies gan interesanti, ar diviem piegājieniem, taču vienalga varējām piebraukt vēl tuvāk. Bet laiks bija pietiekami labs, lai pašļūkātu nelielu gabaliņu arī ar kājām.

Ilgā gulēšana gan mums nedaudz iezāģēja, jo no sacensībām dabūjām redzēt vien pēdējo disciplīnu – suņu sprintu mazu, ar svaru piekrautu ragaviņu vilkšanā. Sīksuņiem 150m distancē bija jāvelk 20kg suņu barības maiss, pāraugušajiem suņiem – tas pats plus vēl ragavās ielikta piecu litru tilpuma pudele ar ūdeni. Redzējām dažādus suņus: bīglus, Aļaskas malamutus, Sibīrijas haskijus un ko tik vēl ne. [mans nav uz suņiem, tāpēc visus nemaz nezinu vārdos nosaukt] Ipaši skaisti jau bija visi tie burvīgie zilacainie haskiji.

Jā, un vēl tur bija viens suns, kurš izpelnījās mūsu ievērību ar to, ka ātri skrēja un pats bija asinsdesas krāsā. Palūkojām apbalvošanas pasākumu un tad devāmies prom.

Bet, ja jau diena ir iesākusies salīdzinoši labi, tad jau tai tā ir jāturpinās. Un tā es mājās netiku. Vismaz ne šobrīd. Jo noteikti bija jāaizbrauc un jāievērtē slavenie Baldones mežu ceļi, jeb CDT Lapsas šūpulis. Pusceļā mēs konstatējām, ka dabā pastāv brīnumi, un daļa “specifiskās rases” šeit ir ierīkojusi savu ceļu – tā teikt, My Way:

Nekādas fotomontāžas, tas viss ir reāls [neskatoties uz to, miljons.com administrators uzskatīja, ka viņu saturam bilde nav piemērota]. Šajā mazajā pieturvietā Pēteris man iedalīja līdzbraucēju, lai viņam nebūtu tik sasodīti grūti braukt pa dziļo sniegu un man nebūtu jārunājas tikai ar sevi. Tad nu arī sākam kaplēt apkārtnes mežus pa ceļiem, kur var un kur arī īsti nevar iebraukt. Viss ir skaisti – burvīgi slīd un sniegs šķīst pa gaisu. Izbraucam diezgan lielus līkumus, līdz secinu, ka zāģēšana pa sniegu ir radījusi nepieciešamību papildināt degvielas krājumus. Ko vajag, to vajag. Dodamies laukā no meža uz tuvāko lielceļu, kur…benja neplānoti arī izbeidzas. Bet esam stipri vīri, kas neraud, jo līdz Ķegumam ir nieka 5km, kurus es lepni aizbraucu “saitītē” aiz Pētera zaļā Forestera.

Ķegumā uztankojamies un veicam sen-jau-nav-nekas-ēsts procedūru. Lietā tiek likts arī cītīgi glabātais rasols, kā arī vecmāmiņas kūka. Paēduši, padzēruši nolemjam, ka jābrauc atkal mežā. Bet šoreiz daudz lietderīgāk – virzienā uz Jūrmalu. Domāts, darīts. Neliels pārbrauciens pa asfalta lielceļiem, pēc kura mums abās mašīnās rodas viena un tā pati doma: nu cik tad var, un kad beidzot būs normāls bezceļš? Nost no lielceļa Līva izmantoja izdevību pabraukt ar Tjigras ekskluzīvajām ragaviņām šņorē aiz mašīnas. Nebija jau nemaz tik slikti, ja neskaita tās pāris peļķes, pēc kurām tā vieta, kur mugura zaudē savu famīliju, palika nedaudz slapja.

Bezceļu drīz vien arī atrodam. Lai nebrauktu ar līkumu, nolemjam šķērsot kaut kādu pļavu, kur reiz šoziem kāds ir braucis. Ar traktoru. Tos 300m mēs tomēr pievārējām. Pagāja tikai nieka divas stundas. Bet patiesībā tas bija jautri. Stūmām, šūpojām, rakām, kritām, stropējām un mazliet arī braucām. Taču izbraucām. Tālāk jau Līva mūs ienavigēja Kalnciema meža masīvā, kur es tikai braucu astē, īsti nesaprotot, kurā debespusē mēs attiecīgajā brīdī atrodamies.

Šis brauciena posms beidzās bez ķibelēm un drīz vien jau iestūrējām Jūrmalā, kurā iebraucot-es-nekad-nemaksāju-principā. Otrās dienas noslēgumā vēl tikām pie siltām un glaunām vakariņām [jeb izēdām Elīnas māju tukšu]. Ar to tad arī Līvas vārdadiena bija nosvinēta un devāmies katrs uz savām mājām. Paldies Līvai par kūkām, Pēterim par izklaides maršrutu, Tjigrai par joku stāstiem un ragaviņām, Elīnai – par kompāniju un vakariņām.

Suņu bildes pagaidām skatiet šeit un šeit