Ziemas prieki

Vispār jau šodien pavisam nebija plānots vārtīties pa sniegu. Tas ir, it kā jau bija, tikai tālāk uz ziemeļiem. Taču visādi sniegputeņi visus atkal pārsteidza nesagatavotus, tad brauciens tālēs zilajās atkrita.

Vienīgā laika pavadīšanas alternatīva bija ģeoevents, jeb slēpņotāju tusiņš ar kodēto nosaukumu “Spēle “Ziemas prieki””. Diemžēl, dažādu apstākļu rezultātā paliku bez komandas un mērot ceļu uz Bumbukalniņu, kur bija paredzēts pasākuma starts, devos cēlā vienatnē. It kā nopietni, it kā pa jokam, aprakstā bija norādīts, ka uz pasākumu jāņem līdzi:

• 1 pāris sēpes (vienalga kādas);
• 1 pāris slidas (vienalga kādas);
• kāds šļūcamrīks (kaut kas, kas labi slīd pa sniegu);
• lāpsta;
• spainītis ar smiltīm;
• 6 burkāni;
• rezerves drēbju kārta (cimdi, zeķes, bikses utt.);
• pārtikas un termosu krājumi;
• labs garastāvoklis un smaids;
• pirtslietas, ja plānots vakarā iet pirtī.

Zinot vecos jokus ar līdzņemamo lietu sarakstiem, savācu tikai pusi no sarakstā uzrādītā. Ja nu kaut kas gluži būs vajadzīgs, organizatori solīja to sagādāt. Uz to arī paļāvos. Pārtika gan tika sagatavota un alus iegādāts, tā teikt, lai meža biezoknī nenomirītu badā.

Piebraucu notikuma vietai neilgi pirms noteiktā starta kontrollaika beigām. Kādas 20minūtes vēl bija atlikušas. Dalībnieku un to automašīnu izrādījās daudz un par parkošanos īsti nebija padomāts. Tādēļ vienkārši tika nosprostota piebraucamā ceļa vienīgā lietojamā josla. Starta vietā satiku daudzus jo daudzus pazīstamos, arī tos, kas bija atbraukuši vienkārši paskatīties uz visu to ambrāžu no malas [piem., Pēteris un Līva].

Instruktāžas sākums veiksmīgi bija nokavēts, tāpēc man tika veltītas individuālās apmācības, kā iznesties distancē, lai paveicot sešus uzdevumus iegūtu finiša koordinātes, kur tad arī notiks pasākuma otrā daļa. Pirmais uzdevums pagadījās ar augstāko grūtības pakāpi – trīs reizes no Bumbukalniņa bija jānobrauc ar ragutiņām, nu tādām “Čuks un Geks” [senāki cilvēki varētu zināt, kas tas ir]. Īsāk sakot, divas slēpes un beņķīts un vēl trešā slēpe, kas stūrējama. Tikai tās ragutiņas bija gana daudz pieredzējušas savā dzīvē…Braucu no kalna un stūrē, vai nestūrē, bet braucamais dodas lejā pa sev vien zināmu trajektoriju aizvien pieaugošā ātrumā. Tā kā neesmu pieradis pilotēt nepilotējamus kosmosa kuģus, pirmajā nobraucienā nedaudz iedūros ar ģīmi sniegā. Bet diena ir bezgala jauka, saule bliež, tāpēc tas nerada nekādas nepatīkamas izjūtas. Pēc trešā nobrauciena nopelnu lapiņu ar papildpunkta koordinātēm. Jādodas mežā un jāatrod pie koka piesietās lentītes ar norādēm par to, kas mani sagaida nākotnē.

Nākamais tiesnešu punkts, kur veicams atbildīgais uzdevums nr.2, izrādās vien pāris simtus metru tālāk. Brienu pa citu atstātajām pēdām līdz ceļiem dziļajā sniegā, līdz nonāku klajumā. Te jau daudzas komandas cīnās ar sniegu. Vairākās vietās rēgojas sniegavīru pulciņi, sniegā sazīmēti geocaching logo, pogas utt. Beidzot arī tiek paskaidrots, kas saskaņā ar metamā kauliņa izlozi būs jādara [top skaidrs, kamdēļ vajadzīgi burkāni un smiltis…]. Metu kauliņu un lūdzos dieviņiem, lai tik nebūtu jāceļ sniegavīrus, jo sniegs nelīp it nemaz. Uzmetu pieci un noelšos…tomēr man palaimējas ar vieglākās pakāpes uzdevumu – sniegā jāuzzīmē pieci logo un jāuztaisa pieci enģelīši. Tas gan nav tik traki, bet tā kā esmu viens, tad zināms laiks uzdevuma izpildē paiet. Pēc zīmēšanas beigām ar smiltīm iezīmēju logo kontūras un varu doties uz papildpunktu. No starta jau satraukti dalībnieki zvana tiesnesim, ka mani dikti vajag. Jo no tiem, kas pirmos uzdevumus izpildījuši, neviens netiek pa ceļu laukā, lai brauktu tālāk. Ceļš taču nosprostots.

Iegūstu nākamā tiesnešu punkta koordinātes [jādodas uz Kleistiem] un brienu uz mašīnu. Atbrīvoju pārējiem braucējiem ceļu un virzos uz nākamo uzdevumu. Kas tur būs jādara, nav ne jausmas. Netālu no nākamā punkta pamanu trīs kājniekus, kas izskatās pēc pasākuma dalībniekiem. Taču, tikai strauji pašāvies garām atpazīstu, ka tie ir Ginta, Pēcis un Baltapoga. Atstāju mašīnu pie kapiņiem un kāpju kalnā. Atkal spēles ar metamo kauliņu un nu man divreiz jānošļūc ar aizdomīga paskata piepūšamu bļodu pa improvizētu “bobsleja trasi”. Tas nebūt nav viegli, jo tas draņķis ne velna negrib slīdēt pirmās divas trases trešdaļas. Beidzot kaut kā nobraucu gan, bet paliek diezgan karsti. Kad uzdevums izpildīts, klāt ir arī uz ceļa sastaptā trijotne. Man nu ir jānoklausās lekcija par parkošanos, braukšanas, apšļakstīšanas u.c. grēkiem. Kamēr viņi šļūc, tikmēr es aizstaigāju pēc nākamajām koordinātēm. Atgriežoties mani pusceļā pārtver konkurentu komandas pārstāve Baltapoga un, es nebaidos šī vārda, brutāli iemin sniegā, piespiežot viņus aizvest atpakaļ līdz Bumbukalniņam, kur viņi atstājuši savu braucamrīku. Mani jau ilgi nav jāpierunā, tāpēc braucam ar`. Šobrīd jau ceļš ir brīvs un var piebraukt pie paša stāvlaukuma. Kad ceļabiedri izsēdināti, jādodas uz Imantu, kur izpildāms nākamais uzdevums. Tomēr tik vienkārši tas nemaz nenotiek. Pusceļā līdz šosejai ceļā sastopu Subaru Imprezu, kas laikam atbraukusi pafrēzēt meža ceļus. Braucējs, labu gribēdams, grasījās palaist mani garām, iebraucot ceļmalas kupenā. Ar to arī visa bravūra beidzās, jo riteņi griežas, bet mašīna vairs nekust ne no vietas. Tūlīt jau klāt ir arī Pēcis ar komandu – viņi atkal netiek laukā uz lielceļa. Pamēģinājām Imprezu pastumt, taču bezcerīgi. Nācās likt lietā velkamo striķi un Impreza tika no kupenas izvilkta viens un divi. Nu jau varējām turpināt savu ceļu netraucēti.

Imantas mežā dotais uzdevums izrādījās pats vieglākais, jo šeit bija jānopiko tiesneša norādīto priedi. No attāluma jātrāpa noteiktā vietā. Tas ātri tika paveikts, sekoja kārtējais papildpunkts un iegūtā norāde liecināja, ka jādodas uz Brīvkalniem un Beberbeķu ezeru. Ko vajag, to vajag. Braucu turp, Beberbeķu – Brīvkalnu ceļa līkumi ekselenti slīd. Braucu ar vējiņu, tāpēc nedaudz šķērsām iznākot no viena līkuma, krietni sabaidu kādu blondīni pie Lexus džipa stūres. Viņa izvēlējās apstāties ceļmalā, pagaidot, kamēr aizbraucu garām…

Netālu no Beberbeķu ezera jau atkal komandu tusiņš, vieni nāk, citi iet. Esot jāņem līdzi slidas. Hmm, labi, pierunājāt. Tās man ir līdzi. Brienu uz ezeru, bet tur atkal metamais kauliņš un papildus izvēles iespēja. Tātad, vai nu jāskrien ar vai bez slidām pa improvizēto ledus trasi [slidot pa to gan nav iespējams] noteiktu apļu skaitu, saņemot norādi uz pēdējo tiesnešu punltu pirms finiša, vai arī…jāielec āliņģī. Otrajā gadījumā uzreiz var dabūt finiša koordinātes. Nē, paldies, mēs labāk paskriesimies. Norikšoju pa sniegu un ūdeni līdz potītēm savus apļus un dodos tālāk. Āliņģis lai šoreiz paliek citiem.

Pēdējais uzdevums veicams Skultē, blakus lidostai, kur šoreiz jānoslēpo noteikts organizatora izveidoto apļu skaits. Savādāk pie finiša koordinātēm netikt. Taču te sākas problēmas. Pie slēpošanas nevar nemaz tikt, jo ne visiem ir slēpes un visas organizatoru piedāvātās slēpes ir aizņemtas. Pēc tam vēl izrādās, ka nevienas no tām maniem milzu zābakiem nav piemērotas. Beigās tomēr tiek aizlienētas aizvēsturiskas Dinamo slēpītes metra garumā, ar kurām kaut kā pieveicu savu distanci. Viss, koordinātes iegūtas, jādodas uz pirti.

Finišēju plkst.17:35, kad lielākā daļa eventa dalībnieku jau sapulcējušies un iet vaļā diezgan skaļš ņiguņegu. Tad nu pierakstījos visās iespējamās viesu grāmatās, atstāju līdzpaņemto geocoin [ceļojošo monētu] un pārmiju dažus vārdus ar sen nesatiktiem slēpņotājiem. Remdēju dienas laikā iegūtās slāpes ar malku alus, iekožos līdzpaņemtajās maizītēs un tā kā man zuda labais noskaņojums, drīz vien devos projām.

Paldies organizatoriem par ieguldīto darbu visu mocību izdomāšanā, nebija nemaz tik viegli [sevišķi, startējot vienam], bet viss bija paveikts. Daudz saules pa dienu, pilnas iekšas svaiga gaisa un neliels nogurums vakarā. Kopumā gandrīz labi pavadīta diena. Gandrīz, jo pietrūka pavisam maz… Fotokamera bija līdz, taču bildēt norises galīgi nebija laika. Pietrūka vēl vismaz divu roku, lai padarītu arī to. Bet nekas, varbūt citreiz.