Brauciet lēnām pār tiltu, draugi I

Nedēļas sākumā saņēmu piedāvājumu vīkendā padauzīties pa Vidzemes mežiem, kuru, protams, uzreiz pieņēmu. Pasākuma mērķis – labi pavadīt laiku svaigā gaisā un sameklēt mistisko “trīs tiltu” ģeoslēpni, kura atrašanos pagaidām noskaidrojis ducis slēpņotāju,  un vēl dažus slēpņus Valmieras un Cēsu apkaimē.

Pēteris un Līva ierodas plkst.12:00 un drīz pēc tam arī startējam. Ceļš no mājām pa kupenām nav sevišķi raits, bet kad tiekam uz lielceļa, varam braukt daudz  raitāk. Pirmā mūsu pietura ir DUS “Kurši” Saulkrastos, kur jāpapildina degvielas krājumi. Piestājam un ejam pie kases, jo vajag “speciālistu”, kas iepildīs mašīnā gāzi. Aiz letes apkalpo kāda dāma. Līva saka, ka mums gāzi vajadzētu iepildīt. Tur arī pats gāzes specs sēž un stumj māgā zupu no vienreiz izmantojamā plastmasas šķīvja. Dāma prasa: kur?  Līva: nu jums tur vispār tikai viena mašīna uz uzpildi gaida…

Tomēr tiekam pie degvielas bez starpgadījumiem, veikalā tiek iepirkts kvass un limonāde un ballīte var sākties. Braucam apciemot Zaķu akmeni. Man ar šo vietu ir visai tuvas attiecības, jo ciemojos šeit jau kādu ceturto reizi. Piebraucamais ceļš ir iztīrīts vienas mašīnas platumā. Izskatās, ka satiksme šeit ir tikpat epizodiska kā cilvēcisko būtņu ceļošana uz Mēnesi, tāpēc braucamrīks tiek atstāts turpat ceļa vidū. Paši brienam mežā, kur lielais akmens dzīvo. Sniegs līdz ceļiem, ir jautri.

 

 

Pirms sākam meklēt ģeoslēpni [kura atrašanās vietu zinu tikai es], izpildu galvu reibinošu kaskadiera triku ar lēkšanu kupenā no akmens. Visi paliek dzīvi.

 

Pēc izpildītās misijas palīdzu draugiem rušināties pusmetru dziļajā sniegā, lai atrastu slēpņa vietu. Kopīgi to arī atrodam, taču…tukšu. Apgriežamies un dodamies atpakaļ Tallinas šosejas virzienā pa to pašu ceļu. Vienā no krustojumiem Pēteris izdomā, ka te taču laikam bija jādod ceļu, mēģina samazināt ātrumu un…mēs slaidi iebakstāmies ceļmalas kupenā. Līdz ceļa došanai vēl simts metru pietrūka.

Iestiegam tā, ka ārā netiekam. Te nu ir pirmais šīsdienas darbiņā rokām un lāpstai. Minūtes desmit rokamies, kamēr dabūjam Foresteri no kupenas laukā. Vismaz krietni sasildījāmies.

Tālāk dodamies uz Ķurmragu, kur ir vēl viens ģeoslēpnis, kuru tikai es esmu iepriekš atradis. Atkal jau stāsts par šauro ceļu, tādēļ es palieku auto sardzē, bet Pēteris un Līva brien kupenās līdz slēpņa vietai jūras līča krastā. Uz brīdi gan Līva pazaudē galvu, taču drīz vien to atkal atrod un pieskrūvē atpakaļ.

Labi, ka paliku – no tuvējās mājas kāds vēlējās izbraukt laukā un nācās mašīnu pārvietot. Diemžēl, arī šo slēpni Pēterim un Līvai neizdevās atrast biezās sniega segas dēļ. Ja nav, tad nav. Brauksim uz Limbažiem.

Nākamajam slēpnim Limbažos jābūt pie autoostas, bet pēc koordinātēm mēs ieklīstam 300m attālajā privātmāju teritorijā. Tikai tad izlasām aprakstu, ka dotās koordinātes ir greizas. Atgriežamies pie autoostas, kur ātri atrodam meklēto. Šeit sastopam arī vienīgo Limbažu ķīnieti [vismaz viņa pārliecinoši tāda izskatās].

Līva pauž vēlmi apciemot Puikules dzelzceļa staciju, jo redzējusi to uz senas fotogrāfijas un grib noskaidrot, kā tā izskatās mūsdienās. Braucam! Stacijas ēka ir savā vietā, kaut arī vilcieni šeit jau sen vairs nekursē. No uzraksta ēkas sānos gan pazuduši pirmie trīs burti…

 

Lai gan stacijā, izņemot vairākas joprojām neizdauzītās logu rūtis, nekā noderīga nav, tomēr šeit iegūstam ļoti vērtīgu informāciju. [cenzēts teksts]

[cenzēts attēls]

Bruņojušies ar šīm tik vērtīgajām atziņām, dodamies tālāk uz ziemeļiem. Šeit mēs pabraucam garām kādam ūdenstornim, kuru grezno liels logo “Aloja”, un mums kā kārtīgiem spāņu valodas pazinējiem ir skaidrs, ka mūs sveicina ar vārdu “ALOHA!” Sīkums, bet patīkami.

Zināmu apsvērumu dēļ nevaru atklāt, kur tieši mēs braucām tālāk. Varu vienīgi minēt, ka plkst.15:05 nogriezāmies no galvenā ceļa, lai pa meža ceļu dotos noslēpumainā tilta A virzienā. Aizbraucām pa ceļu tik tālu, cik vien traktors to pacenties iztīrīt, bet atradām tikai dzīvnieku barotavu. Braucam atpakaļ, lai meklētu alternatīvo ceļu un…iestiegam kupenā.

Atkal jāņem rokās lāpsta. Pie tam iestigšana arī notiek divreiz. Saprotam, ka alternatīvais ceļš mums būs par grūtu. Labāk brauksim pa apkārtceļu. Bet tā jau tas vienkārši nenotiek. Tikuši laukā no vienām kupenām, mežā saslīdam un iebraucam ne vien kupenā, bet arī nelielā grāvī.

Šoreiz rakšana nepalīdz. Velkam no bagāžnieka laukā stropes, sienamies pie tuvākās priedes un velkam auto laukā ar roku spēku. Pēc pusstundas tas arī izdodas. Esam sakarsuši. Un tā kā gribas arī ēst, velkam laukā no somām maizītes un organizējam vēlās pusdienas ar karstu tēju. Priecājamies par klusumu visapkārt.

Kad pabeidzam kaloriju uzņemšanas pauzi, dodamies pa apkārtceļu tā paša tilta A meklējumos. Piebraucam nolūkotajai vietai dažu simtu metru attālumā, jo tālāk tikt bez traktora nav iespējams. Plkst.17:00 atkal brienam mežā, kur sniega kupenas ir līdz celim un vēl dziļākas. Nostaigājam līdz pat 18:20 un tiltiņš tiek arī atrasts, kaut arī tajā brīdī mēs par to vēl nezinājām. Turpat pusotru stundu esam nobridušies un pamatīgi noguruši. Nedaudz atvelkam elpu un baucam tilta B virzienā.

Vienā brīdī tālumā uz ceļa pamanām spīguļojam acis, kas pietuvojoties izrādījās 11 stirnu bars, kas bija sastājies uz ceļa braucamās daļas. Nācās sabremzēties, lai tās paspētu iemukt mežā, taču nofotografēt šo skaisto skatu tā arī neizdevās.

Pie tilta B tā arī klāt netiekam, jo piebraucamais ceļš ir nepieejams. Taču karte mums apgalvo, ka viņa zina, kur tieši tilts atrodas, tāpēc mēs neskumstam. Dodamies tālāk un pēc dažām minūtēm pamanām uz ceļa kūņojamies kādu kamolu. Izvairamies no sadursmes un griežamies apkārt, lai saprastu, kas tas bija. Izrādās – jenotsuns, kurš ne visai veikli iemuka mežā. Nolemjam, ka viņu neķersim, bet brauksim tālāk Valmieras virzienā. Taču pēc piecām minūtēm vēl viens jenotsuns rikšo mums pretim pa to pašu ceļu. Šo izdevību gan jāizmanto. Stājamies malā, es paķeru cimdus un skrienu gūstīt kupenā iemukušo dzīvnieku. Viņš izrādās mierīgs un vairāk izliekas beigts, nekā dzīvs. Neskatoties uz to, izpildām fotosesiju ar šo radību vismaz piecos dažādos veidos. Ak jā, pie noķeršanas viņš pamēģināja sevi aizsargāt, palaižot visai riebīgu smaciņu. Bet mēs nenobijāmies, lai gan pēc “Rīgas ceriņiem” tas nemaz neoda.

Kad mežazvērs sabildēts un safilmēts, laižam to vaļā. Viņš vēl brīdi patēlo slimu, bet tad pamazām aizčāpo uz mežu. Atliek vien notīrīt no mašīnas pārsega to čupiņu, kas dzīvnieciņam no bailēm bija pasprukusi…

Plkst. 19:50 piestājam un atrodam ģeoslēpni “Silzemnieku BAMs”, vēl pēc pusstundas jau esam Valmiermuižā. Pēc tam iebraucam Valmieras centrā, kur aši sameklējam šodienas pēdējo slēpni pie Dzirnavu ezera. Tālāk seko neliels piedzīvojums, kas atgādina par  “Jā, bet jūs taču bijāt izkāpis” notikumu. Pēc Statoila apmeklēšanas uz kādas no Valmieras ielām pamanām stāvam trafarētu policijas automašīnu. Pabraucam garām, bet pēc brīža Pēteris pamana, ka viņa brauc aiz mums. Sākam apspriest, vai mūs stādinās, vai nē un, vai mums atkal netīra numurzīme. Īsumā, paklusi ņirgājamies, līdz beidzot policisti ieslēdz savu zilo lustru un nu ir skaidrs, ka laikam jau viņi vēlas ar mums padiskutēt. Apstājamies autobusa pieturā, viens policists paprasa dokumentus un iet pārbaudīt tehniskās apskates uzlīmi, kamēr otrs lūdz papūst sava “stobriņa” virzienā. Tehniskās apskates uzlīme ir derīga, arī alķīts ir pa nullēm. Tad uzzinām arī apstādināšanas iemeslu – mašīnas aizmugurē nedegot it neviens lukturis. Kas tad tas? Esam pārsteigti, jo visu laiku viss darbojās. Pat nebijām nevienā kupenā, lai norautu kādu vadu. Policisti aiziet “apsriesties”, bet mums liek gaidīt. Pēkšņi Pēteris pagroza kloķus un lukturi iedegās. Policistu izbrīns un vilšanās ir nemākslota: a kāpēc tagad tie deg??? Seko audzinoša rakstura pārrunas, ka šāds pārkāpums “maksā” 30 latus un vēl kaut kādus punktus. Beidzās viss laimīgi, bez sodiem un citām sankcijām, tādēļ dodamies vakariņās uz picēriju “Saule”. No sākuma pasūtām turku kebabu [tā viņi paši to murgu sauc], taču tas ēdiens galīgi nerullē.

Un vēl porcijai ir tāda kā mazuma piegarša. Tāpēc pasūtām vēl arī uz visiem vienu lielo picu. Pēc tās mēs gan sajūtam piepildījumu. Paralēli turpat noklausāmies arī vietējās supergrupas “Libido” uzstāšanos un tad dodamies uz mūsu bāzes dzīvokli.

Divu tiltu atrašanās vietas noskaidrotas, aprēķini izdarīti, rītdienai paliek vien noskaidrot trešā – fināla – tilta atrašanās vietu. Saturīgi pavadīta dieniņa, jūtams patīkams nogurums, ko kliedējam ar vakara sarunām un kokteiļiem, līdz kamēr uzmācas miegs un mēs ejam savās zemsedzēs skatīt krāsainus sapņus.