Žirafu pētnieks

Kad jau laukā pavasaris iestājies, tad arī mājās sēdēt īsti negribas. Tā kā uz ezeru vienam doties negribējās, izvēlējos alternatīvu – aizbraukt uz lielpilsētu “nolauzt matus”, jo nevaru paciest, ka tās pinkas kļūst garas un neregulējamas. Galu galā, lai Lorenco Lamass un Ivars Vīnis staigā ar gariem matiem, viņiem labāk piestāv [un nekā personīga te nav].

Ticis vaļā no liekā apmatojuma, uzreiz sajutu kā organisms ievelk dziļi krūtīs vairāk svaiga gaisa [cik nu pilsētā svaigs tas vispār mēdz būt].  Man arī joprojām piemīt netikums šad un tad kaut ko ēst, tāpēc brauciena lietderīguma paaugstināšanai pašļūkāju pa Alfas Rimi grīdu. Sapirkos lērumu viskautkā, un tā an droši vien pietiks visai nedēļai, neaizmirstot arī pāris alus [svētdienas vakars un sen jau nav…], iekļaujoties 8 latos, kas uzskatāms par visai veiksmīgu izgājienu starp plauktiem ar kārdinājumiem [we will be pretty taupīgi].

Pēc tik eleganta gājiena sāku domāt, ko gan vēl tādu padarīt, kamēr vēl saulīt` nav lielā gabalā. Un tad es atminējos, ka ir taču pēdējā janvāra diena – Rīgas Zoo, kuru gribēju apmeklēt jau dienu iepriekš [tik nesanāca], notiek akcija “visi zvēri par vienu latu”! To taču jāizmanto, pie reizes arī līdz galam atrisinot viena ģeoslēpņa uzdevumu, kuram informāciju var iegūt, tikai draudzējoties ar žirafēm.

Tas, ka man dzīvnieki visos to iespējamajos veidos ir “mīļi”, ir vispārzināms fakts, kas radis atspoguļojumu gan nesenākā, gan arī nedaudz senākā pagātnē [tai reizē gan ar vecāku auto spēlēju “mežacūku ķegļus”. Rezultāts 1:1, saskādēta mašīna un viena cūka no visa bara pagalam]. Taču, tā kā zoodārzā jāpārvietojas ar kājām, pastāvēja cerība, ka šoreiz pats nesatraumēšos un zvēri arī necietīs.

Jāsaka, ka minētā akcija bija ļoti veiksmīgs Zoo administrācijas gājiens, jo tādu apmeklētāju pieplūdumu ziemā  šeit parasti neieraudzīsi [visstikdārgs un aukstiiii]. Nācās pat 5 -10 minūtes pastāvēt rindā, lai tiktu iekšā pabrīnīties. Gribētāju tiešām bija daudz. Zvēru – mazāk. Daži, kā ronis, kamieļi, sumbri, mežacūkas, Dāvida briedis un kaut kādas fazānu vistas sevi rādīja, bet nīlzirgs, svītrainie ēzelīši [t.i. zebras] un kas tur vēl, apmeklētāju skatieniem bija slēpti. Laikapstākļi bija pietiekami komfortabli, tāpēc arī pastaiga pa zoodārza teritoriju neradīja nekādas nepatīkamas asociācijas. Tā nu tiku arī līdz žirafēm [ne jau meitenes es šeit domāju, bet īstās žirafes – tās ar kakliem]. Žirafu mājā bija silti un viegli smirdīgi [tomēr ar lauku kūts “ozōna slāni” tas nespēja konkurēt], un arī žirafu pētnieku bez manis šeit netrūka. Tikai man bija cits uzdevums – atrast interesējošos numuriņus. To izdarījis,  jau grasījos doties prom, kad apmeklētāju pūli [kurā netrūka arī pirmsskolas un skolas vecuma bērnu] pāršalca skaļa nopūta un sajūsmas izsaucieni – žirafu tētis centās izdarīt TO ar “iedomāto” žirafu mammu. Noļodzījās un nesanāca…

Laukā mani pārsteidza Edupuika, kurš ielīda manā telepōnā ar lūgumu izvilkt viņa iestigušo auto no kaut kāda pieCarnikavas kartupeļu lauka. Tas nozīmēja, ka man tagad jārīkojas ātri, lai atrastu ģeoslēpni, un turpinošas vajadzības gadījumā dotos glābšanas operācijā. Ejot laukā, vēl aplūkoju sniegā izgūlušos tīģeri, kā arī polārlapsu, kura bija tik balta, ka neviens viņu aplokā tā arī nespēja saredzēt, un devos nezināmās tālēs kastītes meklējumos. Tomēr vēlāk izrādījās, ka mana palīdzība iestigušo izvilkšanai nebūs vajadzīga, tāpēc bez stresa un skriešanas pabeidzu iesākto darbiņu.

Tāda nu sanāca šī diena – pa daļai izklaide, pa daļai slēpņošana. Vakarā mājās alus ar pilnmēness grūtsirdību, bet tas jau nav svarīgi…