Polāri dzīvnieciskas medības II

“Aukstās virves” patiešām bija aukstas un kādu brīdi mašīnā sildamies, lai drebulis tiek izdzīts laukā. Bet atslābt nedrīkst, liekam jaunu bildi iekšā. Nākamo kontrolpunktu mēģinam nomedīt pie lidostas “Rīga”, tomēr nekā nevaram saprast, kāpēc dabā mums ir nozagts ceļš, kurš skaidri un gaiši iezīmēts kartē. Tas mums liek nedaudz pat bēdāties.

Mums ir viens variants piekļuvei, taču 300m brišana pa sniegu pāri laukam un cauri mežam, kur izskatās, ka neviens nav gājis, mūs īpaši nevilina. Mēģinām lūkot piebraucamos ceļus, līdz attopamies lidostas skrejceļa galā. No šejienes kāds ir arī braucis mums vajadzīgajā virzienā pa lauku. Mhm, mums ir pamatotas aizdomas, ka zinām, kurš tas varētu būt bijis. Beeet, izskatās, ka sniedziņš ir šonakt kļuvis ciets. Tomēr nebrauksim. dosimies kājām, kaut arī šiet taisnā līnijā līdz kontrolpunktam ir…600m. Skuķi paliek mašīnā, bet mēs ar Uldi veicam krosiņu turp un atpakaļ. Nav jau ne vainas paskriet arī tādos mīnusos, tikai iekāpuši mašīnā konstatējam, ka abiem ir aizsalušas acis [skropstas kļuvušas baltinbaltas un plakstiņi līp kopā]. Drīz jau arī atdzīvojamies un varam turpināt ceļu.

Uz apvedceļu izbraucam cauri Skultei, kur izpildāmies atmiņas uzdevuma kontrolpunktā pie zināmās lidmašīnas. Kādu laiku lūkojamies zvaigznēs, meklējot plāksnīti, kamēr beidzot to ieraugām turpat sev pie kājām. Reti riebīgi viltīgs gājiens. Tagad mums kaut kā jānokļūst līdz Mārupei, jo tur atkal ganās “Lapsa”. Un atkal jau, tāpat kā līdz šim, vairākas reizes pa ceļam dators vienkārši uzkaras un pārstāj reaģēt. Konstatēt šīs kaites iemeslus nav īsti laika, tāpēc viss tiek “ārstēts” ar kastes restartēšanu.

Jau otro reizi pabraucam garām Piņķiem [Beberbeķu kapu apmeklējums mums tomēr nespīd], tādēļ koncentrējamies tiem uzdevumiem, kas vēl ir paveicami. Ulmaņa gatves krustojumā netālu no lielveikala “Šprice” mums veiksmīgi “sabojājas” mašīna, tāpēc to atstājam ielas malā un paši aulekšojam meklēt kontrolpunktu. Pie zīmes “800” tā nav, tomēr beidzot izdodas to atklāt nedaudz tālāk. Tagad uz Mārupi, kur “Lapsa” jau brauc mūsu virzienā…taču atkal uzkaras dators un mēs pazaudējam visu saikni ar ārpasauli. Kamēr dators pārlādējas, pieslēdzam internetu un GPS, “Lapsas” atrašanās vieta ir mainījusies. Laiks mūs dzen, jo šī ir pēdējā iespēja viņu noķert, pirms tā pl.1:00 pārstās raidīt signālu. Un kādā šaurā ieliņā mums tas izdodas. Kārtējie ieskaites punkti, kā arī informācija par kontrolpunktiem.

Diemžēl, ne vienmēr veicas, un tā mēs pēc vairāku minūšu cīņas padodamies, neatraduši kontrolpunktu pie kaut kādas iebrauktuves Mārupes purvā. Mierinājumam kalpo kontrolpunkts pie vietējā ūdenstorņa. Tuvumā nekā vairs nav, tāpēc ātri pārceļamies uz Katlakalnu un Rāmavu. Vēl divi kontrolpunkti mūsu kontā. Dzīvesprieks atgriežas, mašīnu pieskandina The Pierces, bet…seko kārtējā neveiksme Mūkusalas aplī. Lai arī mums “saplīst” mašīna abās iespējamās kontrolpunkta atrašanās vietās, nekādi neizdodas to atrast [savādi, jo vēlākā konsultēšanās ar kolēģiem apliecināja, ka meklējām pie pareizā staba]. Žēl zaudētā laika un mūsu iespējas kaut ko vēl atrast sāk mazināties.

Bet ko tur žēloties, mēs taču darām, ko varam – vēl iegūstam kontrolpunktus Mārupītes patiltē un Krūzes ielā. Altonavas ielā mūs sagaida kārtējā vilšanās, jo ne mēs vienīgie nevaram atrast kontrolpunktu. Izskatās, ka ir nosperts. Īsziņa par to, ka KP tiek izslēgts no spēles, pienāk, kad jau dodamies prom. Nice!

Līdz finišam vēl kādas 15 minūtes. Ko darīt? Jākapā! Paspējam aizbraukt līdz Veja ielai, viens mirklis un kontrolpunkts rokā. Seko amizanta piebraukšana tramvaja sliedēm A.Grīna bulvārī, kur nedaudz nākas arī paskriet. Tas arī gandrīz viss. Līdz finišam 9 minūtes, bet to mums ir daudz par daudz, jo zemu lidojot ierodamies ar kādu piecu minūšu rezervi. Skrējiens ir beidzies, visi nedaudz saguruši. Rezultāts šoreiz atsevišķu kļūdu un ne visai veiksmīgās taktikas dēļ nav pats labākais, bet pēdējie arī neesam palikuši.

Kā saka: nākamreiz mēs jums parādīsim!!!