Polāri dzīvnieciskas medības I

Pagājušā gada nogalē atraktīvi radošā ceļojoši deģeneratīvā apvienība “CDT” pasludināja janvāri par sava izauklētā garabērna medību mēnesi. Nu tas parasti ir tā, ka savācas bariņš cilvēku ar auto, nenormālīgi sapakojas ar visādiem tehnikas gadžetiem, lāpstām, zāģiem, sirsnīgiem vārdiem, sviestmaizēm un kōlu [patiesībā es nedaudz pārspīlēju], lai X dienā Y stundas vandītos pa noteiktu Latvijas topogrāfiskās kartes reģionu.

Pasākums nav gluži uz izdzīvošanu [jo tā tomēr ir izklaide], bet uz apmaldīšanos gan. Līdz šim notikušajās “Lapsās” ekipāžu pilnīgs zudums līdz šim gan nav ticis novērots, pat gadījumos, kad jaunie spēles dalībnieki ar kaut ko tādu bija sastapušies pirmo reizi.

Konkrētajā gadījumā par X dienu bija noteikta sestdiena 23.janvāris, un vispārējās aktivitātes paredzētas tumsas aizsegā. Ne jau tādēl, ka būtu jādara kaut kas neķītrs vai nepiedienīgs kā, piemēram, trauku mazgāšana Daugavā vai kaktusu un citu sukulentu frizēšana publiskā vietā, bet lai būtu sarežģītāk. Izklaides pasākuma “CDT Polārlapsa” formāts paredzēja izvērsties galvaspilsētas Pārdaugavas pusē un tās pievārtē, ekipāžām meklējot kontrolpunktus nosacīti brīvas izvēles ietvaros, ķerot signālus raidošo “Lapsu”, un izpildot dažādas sarežģītības pakāpes fiziskos vingrinājumus.

Tas, ka viegli nebūs, bija skaidrs tāpat. Bet to, ka būs vēl grūtāk, mēs uzzinājām nedēļu pirms starta, kad tika piedraudēts, ka spītējot pēdējos gados ierastajiem laikapstākļiem, šoreiz sals diezgan pamatīgi iekniebs ciskās un citās vārīgās organisma vietās [kuras šeit nenosauksim]. Viens no retajiem gadījumiem, kad metereologiem izdevās uzminēt kā patiesībā notiksies [šķiet, ka kāds totalizatorā ar to nopelnīja žūksnīti].

Piektdienas vakaru komandas biedrs Uldis un es katrs savā dislokācijā pavadījām testējot un dresējot savus dotārus, lai piedabūtu tos atkal darboties ar GPSgate programmatūru un Oziexplorer darbināto kartogrāfiju. Pēc nelielas jājāšanās man tas izdevās un es jau sajutos gatavs startam. Taču tikai tehniski, jo morāli nāca virsū parastā mandrāža. Uldim bija kaut kā līdzīgi. Sestdienas rītā satraukums jau bija kļuvis lielāks, bet zaudēt jau vairs nebija ko. Ja nu vienīgi ar negodu finišēt pēdējā vietā, bet šāda doma netika pieļauta. Lai arī kaut kad iepriekš, “Asfaltbetona Lapsas” ietvaros maisoties pa Daugavas labo krastu, mums divatā bija veicies gana labi, šoreiz ekipāžu pastiprinājām ar vēl diviem vērtīgiem komandas biedriem – Lanu un Baltopogu. Sidrabiņš šoreiz ar mums nebrauca, jo, lai izvairītos no šī pienākuma, ir aiztesies uz dzīvošanu pie somalaineniem un savā Joensuu iekapā sīvo, slido, slēpo, pieskata rūķi un vazājas pa ballītēm… Līdz ar to pienākumu sadalījums ir šāds: man stūre [neko citu jau neprotu], Uldim navigācija, visiem kopā – kontrolpunktu reģistrēšana, uzdevumu izpilde, domāšana un lemšana [vemšana programmā netika iekļauta].

Biju sarunājis ekipāžas tikšanos sestdien neilgi pēc pl.16, lai laicīgi uzstādītu visas tehniskās lietas, taču, kā parasti, plānos iebāzās Mērfijs ar savu likumu grāmatiņu. Izbraucu no saviem dziļdziļajiem laukiem tik laicīgi, lai paspētu norunātajā laikā. Somās bija samests viss nepieciešamais, pārtikas rezervi ieskaitot. Jau sēžoties mašīnā, man viens aizmugurējais ritenis, klusējot ziņoja: “Houston, we have a problem!” Novērtējis “mīksto”, nospriedu, ka būs pa ceļam jāpapildina to ar svaigu gaisu, jo garāžā stāvošais kompresors visdrīzāk ir sasalis kramā. Kaut arī tajā brīdī laukā bija -16*C “silts”… Sāku palēnām braukt, bet pēc 150m sadzirdēju aizmugurē dobjus būkšķus. Kā tad – riepa bija pateikusi ardievas pēdējām gaisa paliekām un pieplakusi zemei kā nēģa mute pirkstam.

Pabēdājos, bet nu jāsāk ātri “strādāt”, lai nenokavētu visu to, ko vēl varēja nokavēt. Rāvu laukā nesen pēc iepriekšējā piedzīvojuma ieziemoto rezerves riteni un sāku domkratēt mašīnu gaisā. Ar šo operāciju nācās izpildīties divas reizes, jo vietas zem mašīnas bija par maz, lai ar pirmo piegājienu to paceltu nepieciešamajā augstumā. Šajā tik jaukajā laiciņā pavārtījies pa zemi kādas 15 minūtes, biju gatavs turpināt ceļu. Nu jau daudz ātrāk. Ticis Rīgā, telefoniski apziņoju ekipāžu, ka tikšanās notiks vēlāk. Par laimi, starta vietā Dzelzceļa muzejā ierados vēl ar nelielu laika rezervi. Pārējie trakie, kuriem aukstajā laikā nav bijusi vēlme sēdēt pie saviem zilajiem ekrāniem, adīt zeķi vai vienkārši malkot sīvo, arī jau bija sabraukuši pilns laukums. Ne daudz, ne maz, bet gandrīz 20 ekipāžas. Liela daļa bosiku gan jau zināmi, tāpēc jautājums “kas jums visiem īīīīr?” izpaliek.

Sākumā apsveicināšanās, tad nedaudz ļer-ļer-ļer un tad darbības, kuras jāveic “kamēr mēs esam izkāpuši“. Tuvojoties dalībnieku sapulcei noliktajam laikam, pārvietojamies uz Dzelceļa muzeja telpām, kur mūs sadzen “uzgaidāmajā telpā”. Šeit tiekam piereģistrēti, kā arī veicam pirmā kontrolpunkta autorizāciju, tādējādi pārbaudot tehnikas reakciju, nolasot “QR code” rakstzīmes. Reālajiem apstākļiem pietuvinātajā pustumsā tas izdodas veiksmīgi.

Sapulcē organizatori neko daudz jaunu nepasaka, galvenais ieteikums ir izlasīt pasākuma reglamentu. Vismaz vienreiz. Jo Kirils to jau noteikti ir izlasījis pirms publicēšanas. Divreiz. Nejautājiet man, kurš ir Kirils [visu Kirilu Kirils]. Viņa te tāpat nav, bet toties ir GatisK. Ak, jūs viņu arī neziniet? Nevermind. Interesantākais sākas dalībnieku instruktāžas laikā, kad drošības apsvērumu dēļ visi, izņemot pa vienam katras ekipāžas pārstāvim, tiek izraidīti pastaigāties ārpusē. Katrs saņem polietilēna maisiņā [man ir pamatotas aizdomas, ka es zinu, no kurienes tie nāk] iesaiņotu dāvanu. Mūsējās saturs: pasākuma uzlīme, speciālo uzdevumu apraksts, audiokasete ar uzrakstu “Zaķiem Rīgu” [wtf? ja ekipāžas nosaukums ir “Zaķiem Pārdaugavu!”] un SOS kods starta uzdevuma izpildei.

Par speciālajiem uzdevumiem no apraksta puslīdz top skaidrs, starta uzdevums ierakstīts kasetē, bet ar 5 atmiņas uzdevuma kontrolpunktiem ir vēl interesantāk. Vienu reizi pa 20 sekundēm uz ekrāna tiek parādīti kartes fragmenti ar šo punktu aptuveno atrašanās vietu, kas ir jāatpazīst un jāatceras, jo fiksēt redzēto nekādā veidā nav atļauts. Kad instruktāža beidzas, tad gan var darīt ar savu galvu un visu pārējo, ko vien gribās. Ātri pierakstu uz lapiņas uzrādīto punktu atslēgvārdus – viegli atpazinu visas vietas.

Mašīnā biedriem paziņoju sēru vēsti par audiokaseti [esam iedzinēju lomā, jo konkrētajai mašīnai kasešu magnetofons iztrūkst kā suga]. Sākas drudžaina paziņu apzvanīšana, taču pagalam neveicas – visi vai nu neatrodas mājās, vai arī par kasešu klausīšanās iespējām veiksmīgi ir aizmirsuši. SOS kodu izmantot negribas, lai uzreiz nenopelnītu soda punktus. Beidzot arī mums uzplaukst veiksme – telefonā atsaucas Dace [dcdace], kura ir mājās, un kurai ir magnetofons. Ar nelielu maldīšanos atrodam Daces māju un veicam noklausīšanos [Dace, piedod par pielāčoto grīdu, ak jel!]. Tā vien šķiet, ka Pēteris un Līva un vēl kāda balss ir pīpējuši kapronu, jo ierakstā no visa teksta, ākstīšanās un spurgšanas derīgā informācija sastāda aptuveni 5%. Bet ko gan citu varēja gaidīt…

Pēc vecā joka ar nepareizajām koordinātēm, beidzot tika iegūtas arī īstās pirmā kontrolpunkta koordinātes. Nupat arī uzzinām, ka “Lapsai” ir radušās tehniskas problēmas ar atrašanās vietas raidīšanu, tāpēc tā 20 minūtes atradīsies uz vietas. Tomēr mēs viņu “ķert” nevaram, pirms neesam autorizējušies pirmajā kontrolpunktā, tāpēc dodamies Lāčupes virzienā. Pa ceļam saistībā ar atrašanās vietu apspriežam arī savā laikā leģendāro ģeoslēpni “Stēliņģis”. Kontrolpunktu atrodam ātri un vienlaicīgi iegūstam divu jaunu apakšpunktu koordinātes.

Tā kā “Lapsa” dzīvojas tālu, bet tuvumā mums atrodas atmiņas uzdevuma punkts “Confluence” un speciālā uzdevuma punkts “Atsaldētās vārnas”. Vārnas gana pats Raimis, kas mūs sagaida ar smaidu sejā. Kā nu ne – viņš dalībniekiem paredzēto orientēšanās distanci var noskriet 15 minūtēs. Bet, ja vajag, tad 10. Nu kaut kā tā [monstrs, es teikšu]. Mežā, kā pieredzējušāko iestumj mani. Mežā ir tumšs un daudz sniega. Atrodu pirmo  KP, kur manās rokās salūzt kniebējs. Kaut kā izkniebjos kontrolkartē un skrienu pēc otrā KP, kuru arī atrodu ātri. Vēl būtu jāatrod 3, iekļaujoties pusstundas kontrollaikā, taču…ar trešo KP norauju visu podā, jo trīs piegājienos tā arī neieraugu vajadzīgo vietu. Un pie tam neesmu uzņēmis laiku. Man jau zvana, sakot, ka pusstunda jau ir pagājusi. Totāla izgāšanās. Desoju atpakaļ uz finišu, kur kaut kādus punktus tomēr savācam. Komandas biedri arī laiku nav zaudējuši un pa šo laiku ir atraduši atmiņas uzdevuma punktu.

Bet vēl jau cīņa nav galā. Mums atkal ir izvēle – ķerties “Lapsai” pie ragiem, vai braukt uz Daugavgrīvas cietoksni, kur arī ir atmiņas uzdevuma punkts “Kabelis” un arī speciālais uzdevums “Kureseju”. “Lapsa” šķiet pārāk tālu, lai dotos tai pakaļ un atkal atgrieztos Daugavgrīvā, tāpēc braucam uzreiz uz turieni. “Kabelis” mums atdodas viegli, bet “Kureseju” vārti ciet. Tikai tagad apjaušam, ka esam ieradušies pirms “darba laika”. Mums ir divdesmit minūtes laika, kuras mēs lietderīgi pavadām, aizbraucot līdz Spilves lidostas terminālim un blakus esošam dzelzceļa atzaram, kur mums ienākas divi kontrolpunkti. Tagad ripinām atpakaļ un pie cietokšņa vārtiem ierodamies precīzi darba laika sākumā. Izskatās, ka arī te joku nebūs. Mums iedod walkman kasetnieku [un arī rezerves bateriju komplektu, ja nu gadījumā “aizsalst”] un ieraksta audiogids Pēteris “Vadātājs” mūs kruzuļu kruzuļiem un tīģernēģerkliņģeriem izvadā pa cietokšņa teritoriju, kur laimīgi atrodam visus septiņus kontrolpunktus un atgriežamies finišā kontrollaika ietvaros. Kārtējo reizi svaiga gaisa pilnas plaušas un kājas ar sniegu.

Nākamais piedzīvojums, kas jau laicīgi tiek gaidīts kā zobu sāpes ir “Regularitāte”. Neviens pat nenojauta, kāda tā būs un mūsu pārsteigums ir neviltots, kad starta vietā mums piedāvā maršruta leģendu un…ragaviņas. Oumaigād! Tas ir vēl sarežģītāk, nekā varēja sagaidīt, jo kontrolēti nobraukt no kalna 13 sekundēs, kur reāli ragavas aizšaujas 3 sekundēs ir sarežģīti. Laika kontroli mēģinu skaitīt līdzi, bet nepaskatos kopējā hronometrāžā un sanāk, ka krietni pārtērējam laiku. Bet vismaz bija jautri. Zaudēto laiku tāpat vairs neatgūsi, jāturpina kaplēt.

Paķeram pa ceļam vēl vienu kontrolpunktu, uz kuru braucam, braucam, bet tad izrādās, ka viņu kāds aiznesis un nolicis mums aizmugurē. Pūkojamies, kāpēc tas nolikts tik tālu no mašīnas [tas jau nekas, ka garām braucot, varējām piestāt arī tuvāk]. Tas nu ir izdarīts un mēs skaisti slidināmies uz Imantu, lai beidzot sagūstītu “Lapsu”, kas klejo uz mūsu pusi. Mašīnā skan Smeldzes “Kurmīts” un mēs, kā nu protam maujam līdzi. No “Lapsas” iegūstam noderīgu informāciju jaunu kontrolpunktu koordināšu veidā un sākam štukot. Mēs varam paņemt pāris punktus un tad mums dikti ātri jābrauc uz Jaunmārupi, kur noteiktā laikā jābūt uz kārtējo speciālo uzdevumu “Aukstās virves”. Kad esam paņēmuši vienu kotrolpunktu nospriežam, ka nav ko stresot un jābrauc pa taisno uz Jaunmārupi. Neliela kļūme, jo pa ceļam iebraukt Piņķos nebūtu bijis ne sarežģīti, ne ari ilgi… Taču uz virvēm ierodamies ar nelielu laika rezervi. Mums tiek piedāvāti divi uzdevumi: pāra uzdevums uz zemās virves ar iešanu viens otram pretī un mainīšanos pusēm un pēc izvēles – kāpšana stabā par 200 punktiem, vai kāpšana stabā ar sekojošu iešanu pa baļķiem, atbalstoties vienam pret otru [t.s. 2M], iegūstot 400 punktus. Padomāsim, padomāsim.

Uldis ar Lanu godu veikt izvirtības gaisā deleģē Baltaipogai un man [tikai es šeit iepriekš neesmu bijis]. Pirmais virvju uzdevums izrādās nesarežģīts. Par otro Poga saka, ka neesam jau nīkuļi un iesim pa baļķiem. Es gan šaubos, vai -20*C ir prātvēderīgi tā darīt, bet, kas jādara, jādara! Kāpjot stabā uz viena kāpšļa gan paslīd kāja un es gandrīz izgāžu šo pasākumu, taču, pateicoties brīnumam, tomēr noturos [pēc tam gan brīnums nedaudz sāpēja]. Ticis augšā sapratu, ka pirmajai reizei šāds uzdevums ir mazliet par traku. Ne jau augstuma dēļ, bet tāpēc, ka bija bail izgāzties. Beidzot tomēr saņēmos un mēs sākām lēni virzīties uz otru pusi. Pamazām arī sapratu, kas un kā ir jādara [paldies Baltaipogai par instruktāžu darba procesā] un tā drīz vien bijām to paveikuši. Atlika vien skaisti noplanēt zemē, karājoties drošināšanas virvēs. Cmuky! Paveicām visu mazāk kā pusstundā.

Tūlīt jau arī klāt pusnakts, un tuvojoties kontrollaika beigām pl.3:00, pulkstenis sāk tikšķēt arvien ātrāk. Kā vienmēr tas notiek tad, kad vēl tik daudz ko ir jāpaspēj izdarīt.

Turpinājums sekos.