Globusa apceļošana gadumijā III

“Daudz vēl pamācību priekšā, liekam jaunu bildi iekšā” (c) SiSiDra

Tieši tā. Rīts sākas ar sauli un ziemu [atkal jau]. Šajā pusē spelgonis kļuvis tikai par kapeiku negantāks, tāpēc pa to mazumiņu, ko nogulējām, neesam sasaluši. Māja jau ir pieradusi pie kurināšanas un istabās no rīta savu dvašu redzēt vairs nevar.

Šaubu nav, atkal esmu pamodies pirmais. Kas man īīīīr? Nē, nu it kā jau nekas. Vienkārši, ja esi aizgājis gulēt piecos rītā, tad ap pusdienlaiku mosties taču ir normāli. Nelielas brokastis un ap plkst.14:30 atkal esam gatavi maršrutam. Šodien nolemts iekarot kaimiņvalsti Lietuvu. Bet iesākumam pāris ģeoslēpņu tepat mūspusē.

Kā pirmo apciemojam Sikšņu Mulēnrūžu. Nekad te neesmu bijis, bet šī vieta pilnīgi “paņem”. Sajutos tāpat, kā savulaik Pēteris rakstīja par vienu citu objektu: I want to buy this place and live in it.

Sirds asiņo, kad redzi, kā iet bojā interesanta celtne. Lai arī tā atrastos pilnīgas nekurienes tālākajā malā.

Papriecājušies un pasērojuši, pēc ierakstīšanās slēpņa viesu grāmatā dodamies apskatīt apkārtni. Sev par pārsteigumu atklājam pamestu lauku māju, kurā cilvēki pametuši interesantas vēstures liecības, kas izvācoties laikam tikušas uzskatītas par jaunajai dzīvei nederīgām. Pāris suvenīri pārceļo uz mašīnas bagāžnieku. Māja jau daļēji sabrukusi, tāpēc drīz vien tāpat viss aizies bojā…

Tālāk – Dunikas virzienā. Šeit mums jāveic neliela pastaiga pa purva laipu. Tieši šobrīd saule gatavojas krist aiz horizonta un ir smuki. Lai arī -9*C sals kopā ar nelielu vējiņu nedaudz kniebj vaigos.

Izpildāmies un lecam atpakaļ mašīnā sildīties. Mazliet nosaluši kāju pirksti. Braucot tālāk, atgūstam normālas ķermeņu temperatūras. Plkst.16:50 ierullējam Lietuvas Republikā un sākam meklēt miestu ar nosaukumu Mosedis, jo tur mums vajag Akmeņu muzeju. Izrādās, ne vienu, ne arī otru ilgi nav jāmeklē, jo norādes lielu bluķu veidolā ir redzamas daudzviet gar ceļa malu. Muzejs jau gan nedarbojas, bet to, ko mums vajag, dabūjam arī tāpat.

Pēc šī ģeoslēpņa maršrutējam Kretingas virzienā, pa ceļam iebraucot kāda lauka vidū, netālu no kokiem apauguša paugura. Lasām ģeoslēpņa aprakstu, ka te var satikt un norauties no angry farmer . Pagaidām gan viņu nemanām, taču drošs paliek nedrošs, mašīnu atstājam uz ceļa. Pakalnā atrodam kārtējo lietuviešiem tik mīļo krustu, kā arī mājiņu ar kaut kādu svēto Mariju. Nopeilējam iespējamo slēpņa atrašanās vietu un kopā ar Pēteri ejam turp, bet Līva paliek pakalna augšā. Drīz vien viņa kā vējš panesās mums garām, jo fārmers esot klāt. Tūlīt arī pamanām luktura gaismu un kādu tēlu, kas lietuviski paaugstinātā balsī runā mums virsū, bet klāt nenāk. Kamēr es ņemos ar sasalušo slēpni, tikmēr Pēteris iet bīdīt diplomātiju. Rezultātā viss beidzas laimīgi, jo lietuvietis māk arī krievu mēli un nav nemaz tik dusmīgs, kā sākumā šķita.

Izbraukt atpakaļ uz lielceļa uzreiz neizdodas, jo saputinātais un viegli sasalušais sniegs mašīnu ievilka savos apskāvienos. Pasažieru izkāpšana palīdzēja un tad jau bez sarežģījumiem izdevās izkārpīties laukā. Jā, mašīnas pakaļa atkal ir aizputināta un nu jau mūsu starpā pagājušās nakts policista izteiciens:  “Bet jūs taču bijāt izkāpis?!” ir folklorizējies.

Ceļā līdz Kretingai apmeklējam vēl divus ģeoslēpņus, bet tikai tādus, kur nav tālu jāiet, jo mums ir slinkums staigāt. Kretingas centrā nolemjam novērtēt, kas par putnu ir ģeoslēpnis Extreme Panorama of Kretinga, ja tam ir 4 zvaigznes [no 5 iespējamām]. Nu jā, 40metrīgs skurstenis, kas slienas parka vidū. Mazliet ekstrēmi jau ir, lai neteiktu vairāk. Aizejam un ir skaidrs, ka jārāpjas augšā, taču tur…tikai metāla cilpu pakāpieni. Bez aizsargrežģa. Un mums nav nekāda drošības aprīkojuma.

Nezinu, kāda muša man iekoda, bet es teicu, ka pamēģināšu. Līdz pusei uzkāpt nebija nekādu problēmu. Vēlāk pakāpieni kļuva aizvien retāki, ar lielāku attālumu viens no otra. Arī desmit grādu sals un mazs vējiņš nebija nekāds atbalsts kāpšanā. Tiku līdz augšai, paskatījos apkārt un uz leju, brrr…. Parasti man no augstuma bail nav, bet konkrētajos apstākļos man patiešām sagribējās dzīvot. Taču te esmu situācijā, kad var skaisti aiziet bojā… Pēdējam solim, lai tiktu līdz skursteņa malai, gatavojos vairākas minūtes. Vienīgais, ko atcerējos no apraksta, bija, ka slēpņa konteineris ir pie metāla gabala skursteņa iekšpusē. Uzrausos augšā, paskatījos pāri malai un vienīgais dzelzs gabals, kuru ieraudzīju bija 1,5m uz leju. Nē, paldies, es tu kāpt negribu. No aukstuma un sasprindzinājuma stīvām rokām tieku lejā. Pēc tam, vēlreiz izlasot aprakstu, sapratu, ka tur skurstenī jābūt vēl kādam viegli sasniedzamam dzelzs gabalam, bet otrreiz kāpt nebiju gatavs. Labāk 5minūtes gļēvulis, nekā visu mūžu beigts. Atgriezīšos citreiz, kad būs siltāks.

Slēpņošanu tālāk turpinājām Palangā, kur nācās pastaigāt pa parciņiem, nedaudz pārkāpt pāri sētai, palīst zem tiltiņa, pastaigāt gar Dzintara muzeju, paklīst pa kakām bagātu pludmales mežu utt. Bija jau vēls, tāpēc arī mūsu pirms gada apciemotais krogs [kurā mūs apkalpoja latviešu valodā] bija slēgts. Neko nepadarīsi, jāatgriežas Latvijā neēdušiem.

Trešās dienas ģeotūri beidzām ar trīs slēpņu apmeklējumu: Leju svētavots, Ezerskolas upurakmens [kur man nākas nedaudz pavingrot] un Filifjonkan in Latvia. Patīkami noguruši atgriežamies bāzē, kur pēc neliela “kurināt” seta liekamies uz auss.