Globusa apceļošana gadumijā I

Kaut kāda sasodīti neizdevusies gada nogale, kā rezultātā garastāvoklis pēdējos mēnešos bija tikpat mainīgs kā skuķiem mēness fāžu ietekmē. Visam punktu pielika Ziemassvētku un tuvojošos Jaunā Gada sagaidīšanas kņada, kas dažādu iemeslu dēļ pēdējos gados man ne vien nepatīk, bet pat rada neatvairāmu vēlmi emigrēt no tā visa nafig.

Tādēļ gluži laikā bija Pētera piedāvājums Veco pavadīt/Jauno gadu sagaidīt, bradājot pa Kurzemes mežiem, noenkurojoties Jūrmalciema bāzē. Gluži tāpat kā pirms gada. Jo brīvdienu kalendārs mums ir piešķīris gana, arī “darāmā” Latvijas globusa Kurzemes daļā ir pietiekami daudz.

Sarunājam tikšanās un starta laiku plkst.9:00 31.decembra rītā, lai laicīgi nonāktu  Rietumkurzemē, kur bija plānots dienas galvenais notikums. Bet nu par visu pēc kārtas.

Kā jau parasti, nekas nenotiek gluži tajā minūtē, kurā ieplānots, taču daudz no grafika neatpaliekam. Pa ceļam  ielādējam mašīnā Līvu, nokomplektējamies ar savām līdzņemamajām parpalām un cenšamies atcerēties, ko tad šoreiz būsim aizmirsuši paņemt līdzi. Šķiet, ka somās ir viss, kas varētu būt nepieciešams. Arī dažādas navigēšanas tehnisko ierīču ir papilnam, telefoni, fotoaparāti, mobilais internets. Līdzi paņemts pat galvenais amulets pret iestigšanu – lāpsta.  Jā, lai šādi bruņojošies apmaldītos, mums būs jācenšas ļoti, ļoti. Bet you never know…

Papētām mūsu elektronisko ģeogrāfisko atlantu, izvērtējot mūsu iespējas pārāk nekavēties  ceļā uz Lielirbi.  Brauksim turp caur Talsiem un Dundagu, taču  jau tā pieticīgo dienas gaismas stundu ekonomijai piestāsim pie ģeoslēpņiem, tikai sākot ar Dundagu. Vēl tikai rīta kafija Statoilā, nedaudz tālāk degvielas uzpilde, un aiziet! Atstājot Rīgu un Jūrmalu aiz muguras, un tuvojoties Talsiem, vairākas reizes mainās ainava no  dziļākas ziemas un plānāku ziemu, tad jau atkal atpakaļ. Zīlējam kafijas biezumos, vai Dundagā un tālākajā ceļā mūs sagaidīs turpat metru dziļas kupenas, vai tomēr viss sniegs ir aizvests uz Kolku.

Kad esam pārvarējuši Talsus, ceļš uz Dundagu jau ir šaurāks, taču ceļu uzturētāju kaut nedaudz tīrīts. Braucēju šeit nav daudz un tiem pašiem “ar vējiņu” paskrienam garām – pilnpiedziņā ir spēks. Brīžiem gan nedaudz putina, bet ne tik daudz, lai tā būtu mirstama kaite. Tā nu Dundagā mums ir pirmā pilnvērtīgā “aktīvās atpūtas” pieturvieta. Iesākumā patrinamies gar ūdenstorni, pārmaiņus paņemot un noliekot slēpņa konteineru vietā, kā arī piestrādājot viens otram par stutētājiem. Tikko esam tikuši galā ar šo, kā sākas pamatīga makapurga. Sniegs gāžas no gaisa blāķiem vien, tā kā līdz Dundagas krokodilam jābrauc gandrīz “uz tausti”. Te mūsu darbošanos traucē kādā mašīnā sēdoši ģeoburlaki, tāpēc sākumā izveicam krokodila apkopes darbības, lai atbrīvotu viņa priekšu un arī, es nebaidos šī vārda, pakaļu no sniega gūsta. Kad darbiņš paveikts, arī burlaki ir prom un Pēteris sadabū konteineru. Pagaidām viss rit pēc plāna [kura tā īsti nemaz nav].

Trešais ģeoslēpnis ir pie kādas alas. Pierullējam cik nu tuvu var un ejam skatīties, kas te jādara. Ā, izrādās jānokāpj lejā pa nogāzi, kura “var būt slidena”. Tā kā zeme ir sasalusi un pa virsu sniegs, izskatās, ka kāpjot lejā, var mierīgi aiziet bojā… Tomēr mēs izdzīvojam un pat tiekam atpakaļ augšā.

Dundaga ir “izpucēta”, laiks apciemot Šlīteres bāku, jo arī te ir jābūt ģeoslēpnim. Tieši tā – ir jābūt. Piebraucam pie sētas un dodamies teritorijā pie bākas. Ieslēdzam tūristu uzvedības modeli, lai neradītu aizdomas blakus dzīvojošajos iezemiešos, bet kas tev deva. Kad pie objekta sākam izpēti, meklējot slēpņa konteineri, parādās kāda tante, kas apņēmības pilna dodas mūsu grupas virzienā.

– Labdien, labdien, ko tad jūs te? Vai tad kaut ko meklējat? [ar jūtamu krievu akcentu]

– [bišķi liedzamies] Nē, nu mēs jau nekoā. Smuka jums tā bāka…

– Oj, es ne parak labi runāju latviski, drīkst es runāš` pa krieviski?

– Jā, protams.

– [turpina latviski] Ja jūs meklē TO [ar plaukstām sev priekšā gaisā zīmē ko līdzīgu aplim], tad te nav. Mums bij` ļels vejš, aizpūt` prom [ar mājienu parāda māju virzienā]. Tur tikai tas tur palika [rāda uz slēpņa vietu].

– Nu, ka nav, ta nav.

– Jā, ļels vejš, aizpūt` visu prom kaut kur.

Šoreiz nepaveicās, bet nekas. Neskumstam un braucam tik tālāk. Nākamais objekts ir Zārtapu ūdenskritums. Patiesībā tas ir Slīteres rezervātā. Lai nebūtu jābrien kilometru pa sniegu, mums nākas izmantot “speciālo caurlaidi” un inspicēt rezervāta teritoriju. Tomēr pēdējo posmu nākas veikt kājām. Ar nelielu līkumu tiekam meža biezoknī, kā arī atrodam nelielo upīti ar ūdenskritumu. Pilnīga nekuriene, skaists leduskritums un kastīte, kas tiek atrasta kaut kur paslēpusies zem sniega. Papriecājamies par skaistumu, veicam fotosesiju un ātri tinamies prom.

Pirms ķerties klāt šīs dienas galvenajam un svarīgākajam uzdevumam – Sarkanā Oktobra medībām – vēl iegriežamies Mazirbē, kur Baltaipogai nav bijis nekā labāka ko darīt, kā noslēpt kastīti jocīgā, ļodzīga paskata tornī. Trijatā uzraušamies augšā un pabrīnamies, ka neesam aizgājuši bojā [kārtējo reizi], izkrītot caur caurumiem laika zoba sagrauztajā torņa grīdā. Augšā diezgan sirdīgi pūš ziemelis, tā kā šeit ilgi uzkavēties nav īpaši glamūrīgi un aliņu šādā laikā arī te nepadzersies, jo var aizsalt visas iespējamās atveres. Konstrukcija vējā [atceramies – ļels vejš!] zvārojas, tāpēc, lai nedabūtu jūras slimību, kāpjam lejā. Otrs ģeoslēpnis ir laivu kapsētā, jeb pie vecajām laivām, kas tagad dzīvo savu mūžu mežā.

Mazirbē vēl apmeklējam arī vietējo ūberlielveikalu, par ko noteikti veikalniece ir ļoti priecīga, jo mēs esam vienīgie pircēji tobrīd. Tiek nopirkts tas, ko vajag, kā arī uzjautāts par tām butēm. Nē, nē, tās nav kaut kādas vietējās meitenes, bet gan visparastākās kūpinātās zivis. Diemžēl, tās nekur netiek tirgotas. Laikam jau kāšos aizpeldējušas uz siltām zemēm…

Par zivju trūkumu tomēr nebēdājam, jo mums ir ienācies sīvais un našķi. Tuvojoties Irbes upei, t.i. tur-kur-mums-vajag, vēl apspriežam turpmākās rīcības plānu. Tas nozīmē, ka pēc Sarkanā Oktobra nomedīšanas būtu labi paspēt Liepājā uz veikalu. Nuuu, līdz plkst.22, lai paspētu iepirkt “smago artilēriju”, you know… Vecgada vakars un tā.

Pie Irbes tilta lepni ieparkojamies kupenās. Izlasām slēpņa aprakstu, dabūjam vajadzīgās pirmās norādes un varam turpināt ceļu, lai atrastu vēl kādas 18 mums dotajā brīdī nezināmas vietas. Ir plkst.15:20, kad sākam mūsu “medības”. Gribam jau doties tālāk, kad garām pabrauc kaut kur redzēts auto. Sākam baurot – tas taču Pēcis! Kā tad, viņš pabrauc atpakaļ. Izrādās, pa ceļam uz svinību vietu arī nedaudz slēpņo. Parunājamies un dodamies pretējos virzienos – viņi svinēt, bet mēs kašāties pa mežiem.

Mūsu tālāko ceļu Sarkanā Oktobra medībās īpaši detalizēti aprakstīt nedrīkst, lai nelaupītu pārējiem slēpņotājiem koordināšu rēķināšanas un norāžu meklēšanas prieku. Jāatzīmē tikai būtiskākie brīži:

– mums vēl nācās izmantot “speciālo atļauju” vairākas reizes, lai vienreiz iebrauktu privātīpašumā, vienreiz uzkāptu privātīpašumā [kurā pašu īpašnieku nebija], kā arī huligāniski, bet nevardarbīgi izbraukātu kāpu zonu. Vienkārši mums tur vajadzēja… Ļoti.

– meklēšanas procesu nācās turpināt tumsā, jo diena negaidīti beidzās pēc plkst.16-un-cik-tur-tām-minūtēm.

– vairākkārt mūs centās iebiedēt meža zvēri, bet mēs nenobijāmies un nepadevāmies.

– meklēšanas starpposmā mēs neatradām citu ģeoslēpni [mierinājums – Pēcis ar savu komandu arī viņu neatrada].

– satikām dusmīgo vīru ar traktoru, bet viņš šovakar nemaz nebija dusmīgs, jo, kā man šķita, bija baudījis sīvo un ar sveci skatījās televizoru. Viņš pat nebija pārāk pārsteigts, ka mēs grasāmies tumsā iet “skatīties jūru”.

– dziļā sniega dēļ mēs šur tur nebraucām [un arī negājām].

– es tomēr pa ceļam atradu vēl kādu ģeoslēpni.

Kad jau bijām mazliet saguruši, veicot meklējumus un bradājot pa dziļo sniegu, mēs pilnīgi nejauši attapāmies uzdevuma noslēdzošajā objektā. Tas mūs gan iepriecināja, gan nedaudz samulsināja. Iepriecināja, jo ar visām pieturām un blakusnodarbēm, uzdevumu bijām paveikuši 5 stundās un 40 minūtēs. Samulsināja, jo nenoticējām, ka kastīte būs tur, kur tā bija. Taču viss beidzās laimīgi, Sarkanais Oktobris mums uzsmaidīja un mums bija prieks… gandrīz par visu. Jo bija skaidrs, ka uz Liepāju līdz desmitiem vakarā mēs nekādi nepaspēsim. Tāpēc, ka Liepāju bija uzcēluši no mums pārāk tālu.

Vispār jau bija lielas šaubas par to, vai mēs vispār kaut kur paspēsim pēc sīvā, jo laika kļuva arvien mazāk. Taču mēģināts nav zaudēts…kamēr nav zaudēts. Sakopoju atlikušās koncentrēšanās spējas un zemu lidoju Ventspils virzienā. Situāciju apgrūtināja tas, ka atkal bija sākusies kārtīga makapurga, kas neļāva labi saskatīt ceļa aprises. Tā kā īsti vīri bremzes [jeb mīzējsviru] nelieto, Ventspilī ietraucāmies 10 minūtes pirms deadline. Lai mums vairāk sarežģītu dzīvi, vietējie bāleliņi bija pacentušies taisnākajā ceļa gabalā nojaukt tiltu, bet citu uzcelt krietni tālāk. Bet mēs jau neesam ar pirkstu taisīti, esam redzējuši lielpilsētas, tāpēc pa jauno tiltu slaidi ievirpinām uz galvenās ielas. Ar asaru pilnām acīm konstatējam, ka Rimi jau ir ciet.

Mūsu entuziasms noplok kā Sivna baloniņš, kuru tas steidza pasniegt Ī-ā dzimšanas dienā. Bet, neskatoties uz šo it kā neveiksmi, mums palīdz “gadījums”, kas līdzīgi kā Deus Ex Machina nolaižas no debesīm un atrisina visas neatrisināmās lietas. Garāmbraucot pamanu mazveikalu ar nosaukumu “Top”, kurā vēl manāma rosība. Skrienam iekšā un praktiski pēdējās minūtēs iegūstam kāroto dziru, ar kuru plānots vēlāk sasildīt izsaldētos kaulus un muskulatūru [jo tauku mums nav, esam slaidi, skaisti utt.] Pēc tam jau mierīgākā solī iz plauktiem paņemam arī kaut ko no rijamlietām. Šī misija nu ir izpildīta. [P.S. nekad vēl nebiju redzējis tika raiti strādājam meiteni pie kases, kas blieza pa taustiņiem tādā ātrumā, kā Raimonds Pauls, spēlējot savus gabalus]

Tagad vienīgi atliktu arī apēst kaut ko siltu, kas nekustas. Savādāk var gadīties, ka mēs līdz Liepājai, kur nu vēl līdz Jūrmalciemam, nemaz neaizvelkam, jo nosēdīsies baterijas. Zinātāji saka, ka jāmeklē krogu ar nosaukumu “Bugiņš“, jo tur ir labi. Atrodam arī. Paziņojums pie durvīm gan liecina, ka te šovakar ieplānota tāda kā balle ar dzīvo muzīku, bet tomēr ejam iekšā. Tādi paši, kā no meža iznākuši – darba drēbēs, gumijniekos, bahilās… Mūs ne tikai nepadzen, bet pat ierāda sēdvietas pīpētavā aiz trim pagriezieniem. O, ir labi, neskatoties uz to, ka te ir tikai dažus grādus siltāks, nekā ārā.

Drīz vien tiekam pie savām ēdamlietām, kā arī vēl diviem kaimiņiem, kas gan ir tik kautrīgi, ka atsakās sēdēt pie mūsu galdiņa un atšķirībā no mums sarunājas čukstus. Baro šeit patiešām labi un visa gastronomiskā izvirtība mums neizmaksā vairāk par 5 latiem katram. Glauni! Paēduši, pētošu skatienu pavadīti, izslājam cauri galvenajai zālei, kur ballīte pie klātajiem galdiem rit pilnā sparā.

Nākamais ceļa punkts ir Liepāja, kur gan mums neko, izņemot degvielu, nevajag. Ventspils centrā iela ir slēgta un policists dzeltenajā vestē mums liek braukt parkam ar līkumu. Spriežot pēc klīstošās tautas daudzuma, arī šeit drīz kaut kas notiks. Jā, tuvojas pusnakts, bet mēs neplānojam palikt. Vai tad nu mēs neesam redzējuši plaukšķenes speram gaisā, pfff.

Braucam laukā no pilsētas un Jauno 2010.gadu sagaidām meža vidū starp Ventspili un Užavu. Atzīmējam to ar upeņu balzāmu un dodamies tālāk.

Turpinājums sekos…