Dažos vārdos

Izdomāju sev darīšanas Rīgā [lai būtu iemesls izkustēties no mājām] un pēcpusdienā devos ceļā. Kad izdarīju darāmo, kas prasīja aptuveni stundu laika, izvilku no kabatas savu GPS ierīci, lai aplūkotu, kas Rīgā jauns.

Vispirmāk jau izrādījās, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Man joprojām no ģeoslēpņiem neatrasts bija Team Pildspalva murgslēpnis. Šis gan ir viens no tiem, kas no pirmās nokļūšanas uzmanības lokā līdz reālai atrašanai ir prasījis vairākus [lai neteiktu – daudzus] mēnešus. Tad nav bijis domājamais, tad nav bijusi interese risināt, tad atkal kaut kas nesanāca, līdz beidzot meklējumi tika uzsākti.  Iepriekš mēģināju slēpni atrast novembra vidū. Apbraukāju vietas, neatradu pirmo norādi, bet atradu otro un trešo. Tiktāl viss bija jauki, kamēr nenonācu pie norādes nr.4. Tā kā vienas norādes man nebija, tad es apmulsu un meklēšanu neturpināju. Tad vēl sāka līt lietus, kas bija pietiekams iemesls, lai dotos mājup.

Vēlāk mājās es sapratu, kur tas suns aprakts. Tāpēc šodien nolēmu laboties un atzīmēties šajā slēpnī, jo tas gadījās diezgan jau pa ceļam. Noparkojos un eju “ķert” satelītsignālu. Nākas nedaudz pacīnīties, līdz GPS atjēdzas. Vēl noeju nelielu ceļa gabaliņu apkārt, lai precizētu azimutu. Izrādās, ka neesmu vienīgais, kas noparkojas gandrīz blakus slēpnim – man sanāk kādus 10m no mašīnas. Aizeju atpakaļ, paveros apkārt, bet mana atrašanās šeit nevienam nešķiet interesanta, tāpēc palēnām tuvojos slēpņa vietai. Biju nolēmis šovakar nesmērēties, jo nebiju apģērbies slēpņošanas darba drēbēs. Gandrīz arī izdevās. Labi, ka tur neviens nebija nolicis “kluci”. No attāluma paspīdināju ar lukturīti un uzreiz tapa skaidrs, ka vieta ir īstā un kur jābūt kastei. Nelielas šaubas bija tādēļ, ka nekur neredzēju bildē attēloto štruntu. Taču tas mani neatturēja, slēpnis atradās tieši tur, kur biju domājis. Atstāju slēpnī līdzpaņemto ģeomonētu, jo savādāk nevar zināt, kad nākamreiz slēpņošu un varēšu to atstāt, un tad jau rāpos laukā.

Paskatījos dienas kārtībā un nolēmu aizdoties līdz ostmalai. Salīdzinoši jauns slēpnis, kas saskaņā ar aprakstu atrodas vietā, kuru pats reiz izskatīju kā iespējamo slēpņa vietu. Tomēr beigās pārdomāju, jo dikti jau atklāta vieta un pārāk tuvu daudzstāvu mājām. Bet, ja jau tur slēpnis tagad ir, kāpēc gan neaizbraukt? Piebraucu blakus tornītim, noparkojos un ievadīju GPS nākamā slēpņa koordinātes. Kamēr es tur darījos un nebiju paspējis izkāpt no mašīnas, man garām pabrauca cits auto, kurā bija vairāki pasažieri, kas uzkrītoši novēroja to pašu manis noskatīto tornīti. Auto apstājās padsmit metrus tālāk un es sāku novērot, ko viņi darīs. Viens pasažieris izkāpa un ar līkumu devās tornīša virzienā. Līdz ar to bija skaidrs, ka tas jau arī ir slēpņotājs, jo kurš normāls cilvēks šurp brauktu, lai tumsā līstu tornī. Paņēmu cimdus un lēnām devos uzkalnā pie tornīša, lai sagaidītu, kamēr censonis būs lejā. Kad viņš nokāpa, mazliet parunājāmies un izrādījās, ka esmu saticis slēpņotāju Lopeli. Ātri uzkāpu augšā, kur pat bez luktura gaismas atradu slēpņa konteineri. Vējš pūta pavisam rāmi, bet torņa šūpošanās tāpat bija jūtama. Interesanti. Pa tumsu kaut kā ierakstījos, papriecājos par apkārtskatu un devos prom.

Šīsdienas plānā vēl bija Igaunijas vēstniecības apciemojums. Atstāju mašīnu netālu no vēstniecības un gāju čamdīt trubas. Taču šodien laikam igauņu dievi bija pret mani. Sākumā piebrauca policijas patruļmašīna, kas sāka veikt sabiedriski nozīmīgu darbu, noformējot dzeltenos protokolus par stāvēšanu pie vēstniecības ēkas. Pāris vietas jau es biju pārbaudījis, taču viss neizdevās, jo no mājas izlīda dusmīga paskata kundzīte [sardze?], kas mani nopētīja un ielīda atpakaļ savā aizgaldā. Padomāju, ka viņa redzēja mani snaikstāmies gar mājas sienu, jo tur tās novērošanas kameras… Katrā ziņā man vēlme meklēt pārgāja un es to atliku uz labākiem laikiem. Varbūt pat dienasgaismā.

Vairāk īsti ko darīt nebija, tāpēc garām piecām piketētāju teltīm pie Ministru kabineta aizbraucu līdz Vecrīgai. Ja nu gadījumā tur kaut kas jēdzīgs notiek un tādējādi varētu nogalināt nīkulīgo sestdienas vakaru. Nostaigāju pa centrālajiem krogiem, no kuriem daži bija pavisam tukši, bet citos bija daudz un skaļi. Tomēr nevienā nešķita pietiekami labi, kā arī pazīstamas sejas netika sastaptas. Vispār Vecrīga izrādījās neparasti tukša sestdienas vakaram. Pēkšņi sāka stipri līt [varbūt pat birt slapjš sniegs], kas pavisam sabojāja visu labo noskaņojumu. Gāju atpakaļ, lai mašīnā sasildītos un brauktu mājās. Jā, bet tā jau gluži tas nenotika. Pa ceļam vēl bija viena pietura. Gaujā. Tur bija silti, nedaudz apmeklētāju un vienmēr labais brengulis. Cik daudz? To nu gan es nevaru stāstīt, lai neizskatītos pēc “sliktā”. Katrā ziņā, alus nebija tik daudz, lai es nevarētu [vai nespētu] aizstūrēt līdz savas mājas pagalmam. Ar to arī sestdienas vakars beidzās.