Vilcieni te vairs nepietur

Kārtējais Jaunā Rīgas teātra apmeklējums, lai šoreiz novērtētu mūsdienu pasaku pieaugušajiem. Pasaku, kurai beigas nav zināmas, bet ir tikai nojaušamas.

Esmu ieradiesi noskatīties Ilzes Olingeres režisēto A.Ščerbaka lugu “Puspietura”. Pieticīga izrādes scenogrāfija, kas tomēr skaidri liek saprast, kur notiek darbība. Dzelzceļa sliedes, dzīvojamais vagoniņš un divi iemītnieki tajā – dzelzceļa darbiniece jauna sieviete Sņežana un viņas dēls Vaņa. Un vēl viesis. Kāds rakstnieks Paša, kurš īrē telpas, lai atpūstos no pilsētas kņadas un uzrakstītu savu romānu.

Sņežanas un viņas dēla dzīve ir vienkārša un paredzama. Viņa pavada garāmbraucošos vilcienus, dēls mācās. Vienīgās izklaides ir tās, ko viņi paši izdomā. Vieta ir tik nomaļa, ka šeit vairs pat vilcieni nepiestāj. Ak nē, piestāj gan. Trīs gadu laikā tas esot noticis divas reizes. Vienā no tām – kāds piedzēries pasažieris “norāvis stopkrānu”….

Līdz ar to jau tādi vasarnieki kā Paša ir zināmas pārmaiņas dzīvē. Un arī iespēja, ko Sņežana izmanto, lai arī nelolo cerības, ka tur varētu izveidoties kādas nopietnākas attiecības. Tomēr šajā īsajā laika posmā Paša ir paspējis atrast kopīgu valodu ar Vaņu un viņi ir sadraudzējušies. Sņežana gan par to ir tā kā nedaudz noraizējusies, jo negrib, lai Vaņa pierastu. Svešinieki viņu dzīvē nāk un iet, bet dzīve kopumā no tā nemainās.

Izrādes fināls mani gan nedaudz apstulbināja. To, ka Paša reiz atgriezīsies, varēja paredzēt. Bet to, ka atgriešanās notiks uz tik skumjas nots, īsti nē. Tāda skumja šī pasaka sanāca. Lai gan dzīve jau arī nav nekāda avene.

No minētajiem tēliem visvairāk atmiņā paliekošs ir mazais puika, kas pārliecinoši spēlē Vaņas lomu. Viņš to dara pārsteidzoši labi un apņēmīgi. Viņa tēlojumā pat nav redzamas nekādas izmaiņas, kad kādas neparedzētas kļūmes dēļ viņš šīsdienas izrādē patiešām izmežģī kāju. Lomas izspēle turpinās ar pieklibošanu. Malacis!

Paša [Varis Piņķis], neskatoties uz to, ka ar Sņežanu virza sarunas par jūtām, atstāj tāda nenopietna vīrieša iespaidu. Viņš gan izrāda rūpes par Sņežanu un Vaņu, izklaidē viņus, taču tikai pēc laika atklāj, ka viņš ir nevis rakstnieks, bet gan žurnālists. Un savu topošā romāna melnrakstu tā īsti nemaz nav pabeidzis un droši vien arī nepabeigs. Tāpat brīdī, kad viņš dodas atpakaļ uz pilsētu un sola atgriezties, viņa teiktais nepārliecina. Bet varbūt izrādē tieši tā arī bija iecerēts.

Sņežana [Inga Alsiņa] izrādē izdzīvo dzīvi, kāda nu viņai tā šajā nomalē ir. Reizi divās nedēļās pie viņiem iegriežas arī bijušais vīrs, kas atved kaut ko no pārtikas un nedaudz palutina dēlu. Pie reizes, neaizmirstot pārmest Sņežanai to, kā viņa dzīvo. Alsiņa atkal jau pārsteidza un tagad es beidzot sapratu, kāpēc. Nē, nu tas, ka smuka, šaubu nav. Bet vēl arī balss. Nezinu, vai vēl kādam tā šķiet, bet man tā atgādina aktrises Antas Krūmiņas [senākie cilvēki atcerēsies viņas Vinniju Pūku] balsi. Lūk tā. Un kaut kas viņai šodienas izrādē, vai pirms tās bija noļodzījies, jo viņa vairākas reizes šodienas izrādē knapi valdījās, lai nesāktu smieties.

Kolorītākais tēls izrādē ir Sņežanas bijušais vīrs [Mārcis Lācis]. Ja Sņežana savu manieru un ģērbšanās dēļ īsti neiederas nomales ģeogrāfijā, tad viņš savā paplukušajā jakā, beisbola cepurē, reit;ūzenēs un pludmales čībās izskatījās pēc īsta “lauku džentelmeņa”. Tāds komiski naivs. Žetons par izteiksmīgo tēlu.

Izrāde ir laba un skatāma, taču šoreiz man par pārsteigumu teātra zālē vietas bija aizņemtas tikai par apmēram divām trešdaļām…