Vēsture ir sarežģīta

Kad šovakar devos uz Jaunā Rīgas teātra izrādi “Vectēvs”, īsti vēl nenojautu, kāda šī izrāde būs. Zināju vien skopu sižeta atstāstu, ka izrāde ir par galvenā varoņa kara laikā pazudušā vectēva meklējumiem. Visas dzirdētās atsauksmes bija pozitīvas, kas lika domāt, ka izrāde neliks vilties.

Jā, vēl jau arī netika aizmirsta ar vienu aci skatītā “Spēlmaņu nakts”, kurā izrāde [arī aktieris un režisors] tika īpaši atzīmēta. Tātad, gāju ar cerību.

Skatītāju zāle, kā jau pierasts, ir pilna. Un tad sākas izrāde. Viegli, nepiespiesti. Vilis Daudziņš iznāk uz skatuves sasveicinās un sāk savu stāstu. Par vectēvu, kurš dzimis pagājušā gadsimta sākumā, iepazinies ar savu nākamo sievu, apprecējies, ģimenē piedzimusi meita…. Tad sācies karš un tā jukās visa ģimene nonākusi Krievijā. Tur vectēvs arī pazudis. Stāsts papildināts ar diapozitīviem [vai daudzi tagad šādu tehniku vēl atceras?].

Tālāk notikumi turpinās jau mūsdienās, kad vairāk kā 60 gadus pēc vectēva pazušanas, dažādi tiek mēģināts noskaidrot kaut ko vairāk par viņa likteni. Aptaujāti arhīvi, kā arī vectēva laikabiedri. Pēc iegūtajām norādēm viņš dodas apciemot trīs vecākus vīrus, kuru uzvārds ir tāds pats kā vectēvam – Savickis.

Seko šo vīru stāstījums par karu. Katram ir savs redzējums un sava taisnība, savi argumenti. Viens no viņiem attaisno padomju varu un par īstenajiem Latvijas atbrīvotājiem uzskata Sarkano Armiju. Ataino vāciešus un mežabrāļus kā nežēlīgus slepkavas. Otrs ir nacionāli noskaņots leģionārs, kas ir pieredzējis kara šausmas, karojot vācu pusē. Pēc kara dzīvojis emigrācijā un pēc neatkarības atjaunošanas atgriezies Latvijā. Viņš visur un visā saskata žīdu sazvērestību. Vaino viņus pat ASV 11.septembra terora aktos. Trešais Savickis patiesībā nesimpatizē nevienai no lielvarām, bet glābjot sevi, izmantojis visas likteņa dāvātās iespējas. Līdz ar to pielāgojies situācijai un kā karavīrs sabijis abās frontes pusēs.

Katrs stāstījums ir izteiksmīgs, un klausoties tajā, ir patiess ticamības moments. Bet, skatot tos kopumā, jāatzīst – mūsu vēsture ir viena sarežģīta lieta. Mēs ilgstoši tikām “baroti” ar viena veida ideoloģiju. Pēc tam viss iepriekšējais tika noliegts un vēsture tika “pārrakstīta”. Tāpat nevienos laikos nav trūcis tādu “Savicku”, kas ir gatavi pielāgoties jebkurai varai un jebkurai sabiedriskai iekārtai, lai tikai pašam būtu labi.

Klausoties katru atsevišķu stāstu, kā jau minēju, tam notici. Daudziņš pārliecinoši “paņem” skatītāju savā varā. Katrā no stāstījumiem ir arī mulsinoši momenti, un ar katru nākamo “Savicki” skatītājs izjūt tās pretrunas, kas strāvo no šiem stāstiem. Bet mums ir ļauts analizēt visu pašiem, izrāde nekādu recepti par to, kāda tad ir īstā patiesība, nesniedz. Un tieši tajā, ka šie stāsti ir tik dažādi, brīžiem ir neērti un ar skarbu atklātību, ir izrādes sāls. Trīs stundas pagāja nemanot. Pēc izrādes bija liels gandarījums, bet vienlaicīgi galva bija haotisku domu pilna.

Man līdz kritiķim ir tikpat kā no Tukuma līdz Mēnesim, tāpēc varu tikai vienkārši pateikt, ka izrāde ļoti patika. Es to ieteiktu noskatīties jaunajai paaudzei, kas nav piedzīvojuši [vai arī ir tik jauni, ka neatceras] ne sociālisma periodu, ne arī valsts iekārtas maiņu Latvijā 1990.-91.gadā. Nedomāju, ka izrāde pretendē uz vēsturisko autentiskumu, bet tā palīdz izprast mūsu vēstures līkločus, kā arī iedzīvotāju gaitas kā austrumu, tā arī rietumu virzienā un iemeslus, kādēļ tā notika.

Reportāžu par izrādi variet apskatīt Diena TV. Īsteno kritiķu viedokļi arī ir atrodami internetos, taču neieteiktu tos lasīt pirms izrādes noskatīšanās, lai nepievērstu uzmanību kritiķu izceltajām sīkām niansēm. Noskatieties, izbaudiet, paanalizējiet un tad savus iespaidus variet salīdzināt ar kritiķu viedokli. Jo katram jau ir sava taisnība [to jums, liekot roku uz sirds vai partijas biļetes, apliecinās katrs “Savickis”].