P13

Ātri, ātri kaut ko padarīt. Piektdiena, trīspadsmitais. Būs kultūras programma. “Artelī” Dzelzs Vilks kopprojektā ar Forshpil. Nav ne Jausmas [ne arī Albertīnes], ko tas nozīmē, jo to otro nosaukumu nekad agrāk neesmu dzirdējis.

Tomēr tas jau nav iemesls, lai neapmeklētu tāāādu pasākumu. Pie tam par brīvu. Dzelzs Vilks arī Āfrikā ir Dzelzs Vilks – viena no labākajām latviešu rokbandām, kas prot kārtīgi aizsvilināt publiku.

Tad nu, apbruņojies ar pacietību, astoņos vakarā jau esmu uz vietas. Tas gadījumam, ja te saplānojuši ierasties miljons cilvēku. Sākumā gan tā neizskatās, jo zāle vēl ir tāda pustukša. Skatuvei tuvākie galdiņi, kur man parasti patīk sēdēt, visi norezervēti. Gandrīz sāku skumīt, bet tad izrādījās, ka tomēr varu turpat sev izvēlēties vietu. Kamēr notiek gaidīšana pētu, ka apmeklētāju kļūst vairāk un vairāk. Pamazām tiek nesti klāt vēl krēsli. Drīz vien jau sēžam plecs pie pleca, kāja pie kājas. Blakus pa kreisi iekārtojas smuka dāma, žēl tikai, ka nav atnākusi viena. Labi, labi, es jau atnācu uz koncertu, ne jau skuķus copēt. Lai gan “Artelī” par sievieškārtas personālu sūdzēties nevar gan….

Nelieli ievadvārdi no skatuves par to, ka šis ir abu formāciju kopdarbībā radītā albuma “Borsh” popularizēšanas pasākums, un koncerts var sākties. Jāsaka uzreiz, ka Forshpil fans es laikam gan nebūšu, taču solistes balss patiešām ir iespaidīga. Tomēr tas mūzikas stils – klezmer, lai kas tas arī nebūtu, bet kas izklausās pēc kaut kāda folkdžeza – nav mans favorītais. Bet dzied skaļi un izteiksmīgi. Drīz vien uz skatuves iznāk arī Dzelzs Vilks un viņi turpina dziedāt un spēlēt kopā. Lūk, tā jau ir labāk. Dažas kompozīcijas izklausās pat ļoti interesanti. Lai arī Dzelzs Vilks viens pats ir pārliecinoši labāks. Kaukulis dara, ko spēj un skan forši.

Ātri paiet laiks un pirmā daļa ir beigusies un tiek dots 20 minūšu starpbrīdis. Tikai tagad tā pa īstam pamanu, cik pārbāzta ir zāle. Nezinu tik, vai dēļ māksliniekiem, kas uzstājas, vai arī tādēļ, ka šodien pasākums ir ar bezmaksas ieeju. Katrā ziņā “Artelim” tas nepiestāv – pārāk intensīvā oficiantu un skatītāju staigāšana/garām spraukšanās, nepārtrauktā apkārtējo ēšana [vai tiešām tas jādara koncerta laikā?], uzmācīgais ķiploku grauzdiņu smārds [“ģenerāli” man nav nekā pret šo uzkodu] traucēja. Drīz jau iet vaļā otrā daļa un tuvāk noslēgumam pret traucēkļiem jau bija gandrīz vienalga, mūzika bija pāri visam. Un, jo skaļāk, jo labāk!

Koncerts nopietno fotogrāfu bildēs skatāms Diena.lv, savukārt viena no kopdziesmām [ļoti laba] ir noklausāma tv.delfi.lv

Vērtējums – koncerts bija labs, bet ne izcils. Kas grib dzirdēt Dzelzs Vilku vēl novembrī, 21.datumā dodieties uz Alūksni, vai 25.datumā esiet Rīgā un ejiet uz Mākslas darbinieku namu.