Pilsētā kārtējie “prieki” – kāds āksts uzrāpies Vanšu tiltā un līdz ar to tilts pēcpusdienā ir kļuvis nelietojams. Es ceru, ka tas mani nekā būtiski neitekmēs, jo vakarā pēc darba ir plāniņš doties uz “Arteli”. Tur šodien ir lielais kino – rādīs spēlfilmu „Es un tu un visi pārējie”.
Kā vēsta anotācija, pirms filmas sagaidāms annālītisko zinātņu kandidāta Helmūta Cera kunga ievads. Atceroties šī amizantā tipiņa rosīšanos zilajos TV ekrānos, tas varētu būt neslikti [tātad – nebūs pārgudra runāšana, bet vairāk joku dzīšana].
Arī pati filma, kas oriģināli saucas “Me and You and Everyone We Know” [režisore Miranda July, 90 min., 2005], solās būt skatāma, neskatoties uz to, ka tas ir režisores pirmais darbs spēlfilmu lauciņā. Pie tam interneti vēstī, ka filma ir ieguvusi dažādu kinofestivālu balvas 8 nominācijās un vēl padsmit reizes tikusi nominēta.
Kad pusatoņpadsmitos sāku virzīties no Čierīša centra virzienā, nekas vēl neliecina par satiksmes problēmām. Es gan tās prognozēju vairāk ap Daugavas krastmalu, Valdemāra ielu un tiltiem, kur man nemaz un neko nevajag. Pa ceļam piebraucu pie Dzemdību nama [nē, man neviens nav piedzimis], jo dažas dienas veca informācija liecina, ka tur ir ģeoslēpnis. Laukā ik pa laikam stipri līst, tāpēc es pat nezinu, vai tā vajadzēja darīt. Brīnumainā kārtā lietus mitējas un es slēpni ātri atrodu, pierakstos un pirms nākamās lietus šalts jau esmu mašīnā.
Tālāk Miera iela mani nepatīkami pārsteidz, jo aiz krustojuma ar Tallinas ielu jau ir braucamrīku rinda. Kustības praktiski nekādas un jau apsveru iespējamās alternatīvas nokļūšanai uz Blaumaņa ielu. Bet redzot, ka arī Brīvībene ir strēgonī, nolemju nestresot. Man vēl ir gandrīz stunda laika. Krietni pabakstījies pa pilnajām ielām desmit minūtes pirms pl.19 esmu pie “Arteļa”.
Tikko esmu atbrīvojies no virsjakas un mazliet apsildījis degunu, kā pa durvīm ieripo Baltapoga. Arī atnākusi skatīties filmu. Cmuky! Tad jau varam papļāpāt. Annālītiskais un atraktīvais kino kritiķis H.Cers smieklīgi muld par filmā apspēlēto vientulības tēmu, režisori, filmas varoņiem, kastrētiem kaķiem, kas apvainojas un kakā pie ieejas durvīm, un citām tikpat eksistenciālām lietām.
Īsumā par filmu [jo viņu visu pārstāstīt nebūtu jēgas]: centrālie varoņi ir Ričards un Kristīna. 
Ričards izšķiras ar savu tumšādaino bērnu māti un pārceļas dzīvot uz citu mājokli. Kristīna strādā par “Elder Cab” šoferi un brīvajā laikā mājās “taisa mākslu”. Viņi abi satiekas kurpju veikalā, kur Ričards strādā. Kristīna vēlāk viņam tā kā uzmācas, karina sev uz ausīm zeķes, bet starp viņiem nekas nenotiek. Ričards tikai mazliet no tā visa krīt panikā, bet citādi jau viss ir kārtībā.
Paralēli tam norisinās citi notikumi – divas mazgadīgās piedzīvojumu meklētājas ķircina Ričarda kolēģi, kas izkar savā logā erotiska rakstura paziņojumus. Ričarda bērni [kas, izrādās, arī nav ar pirkstu taisīti] ir iemācījušies dotāru un internetu, jo “zīmē” ASCII bildītes un čato ar “svešinieku”.
Čatošanā sākumā piedalās brāļi – četrpadsmitgadīgais un sešgadīgais, bet vēlāk j
au tiek demonstrēta jaunākā brālīša individuālās prasmes copy-paste lietošanā. Čata tēma ir visai erotiska: svešiniekam tiek piedāvāts iztukšot viņa dibencaurumā savu zarnu saturu un pēc tam turpināt to stumdīt šurpu-turpu. Mazais brālis grafiski to iztēlojas šādi ))<>((. Cik mīļi! Arī lielais brālis nevar justies apbižots, jo viņš ar spilvena aizsegtu seju tiek pie pirmās grupveida seksuālās pieredzes ar jau pieminētajām divām mazgadīgajām draudzenēm. Fakti uz sejas – viņas abas TO dara pilnīgi vienādi. 
Vēl filmā piedalās Ričarda kaimiņienes meita, kura pārvalda “cerību lādi”. Viņa krāj kabatas naudu un iegādājas un priekšdienām [tam laikam, kad viņa būs apprecējusies un viņai būs bērni] glabā šajā lādē visādas tējaknnas, tosterus, blenderus un citas pēc divdesmit gadiem saimniecībā noderīgas lietas.
Pārējo variet uzzināt, noskatoties. Tie, kuriem patīk sitamie-skrienamie-spridzināmie gabali, šī filma nav domāta jums. Tur nekā tāda nav. Tā drīzāk izskatās pilnīgi nekomerciāla. Man patika, lai arī bieži šādas filmas, kas nebūtu klišejām pārbāztas un “pārsaldinātas”, skatīties nenākas. Te ir parādīta dzīve, kāda tā ir. Ir pat zināms ticamības moments.
Starp citu, 14 gadus pēc izlaišanas minētā filma ir iekļauta starp “2009 Sundance/Nhk Filmmaker Award” 12 finālistēm.
p.s. 10.novembrī “Artelī” Emira Kusturicas “Melnais kaķis, baltais kaķis”. Esmu noskatījies to vairākas reizes, bet noteikti aiziešu vēl.
JSP
Meža zvēru īpatnības un ne tikai 
Atbildēt