Zaļais putenis

Pamatojums kārtējai slēpņošanas tūrei bija pietiekami labs – jau labu laiku nekas tāds nebija darīts. Ne jau tā, ka nemaz, bet pa lielo. Tā, ka aizbrauc kaut kur tālāk par Pārdaugavu un atrod vairāk kā 3 slēpņus vienā piegājienā.Vēlmi veikt šādu izbraucienu pastiprināja iepriekšējās dienas notikumi, kā arī tas, ka pienākusi brīvā nedēļas nogale. Bet nu par visu pēc kārtas.

Piektdiena atnāca ar dažiem jauniem ģeoslēpņiem, kas nedaudz izraisīja interesi. Kaut vai “Vērmanes Garden” un “DMB-87”. Pirmais tāpēc, ka centrā. Otrais tāpēc, ka manā rajončikā. Diemžēl, kad nopublicējās pirmais, es jau biju ceļā uz Pārdaugavu, lai uz vietas pārliecinātos, kā ir ar piekļūšanu peldošai darbnīcai Nr.609. Nemainot plānu [jo to tik vienkārši konkrētajā atrašanās punktā nemaz nevarēja izdarīt], aizbraucu, apskatījos un secināju – šodien turp brist negribu.

Kad atgriezos centrā, nolēmu pārbaudīt arī Vermanīti. Bija jau skaidrs, ka tur noteikti nebūs viegli… Tā arī bija. Koordinātes norādīja slēpņa atrašanās vietu “stipri aptuveni”. Tur potenciālo objektu izrādījās ~padsmit. Plus vēl vismaz seši cilvēki, kuriem nekā labāka nebija ko darīt kā sēdēt un garlaikoties. Es  arī pagarlaikojos, staigādams šurpu turpu, līdz sapratu, ka nav jēgas.

Mājās nobrieda plāniņš – ir jābrauc. Uzmetot aci kartē vietām, kas nesmaida, nolēmu iekarot Vidzemi. Ne jau gluži tāpēc, ka tur būtu kaut kas vairāk, bet tāpēc, ka tur ilgāku laiku nav būts. Pie tam tur jau vairāk kā nedēļu neviena neaiztikti gozējas 3 ģeoslēpņi. Tālu gan, bet tomēr.

Mantas somā, portatīvais dators, maizītes un esmu gatavs ceļam. Ap 22:00 izbraucu un pirmā pieturvieta ir tuvējā Kadagā, pie DMB-87. Vieta labi zināma un interesanta cilvēkiem, kam patīk lielgabarīta armijas objekti. It sevišķi, ja tie ir zem zemes… Diemžēl koordinātes aizved mani vietā, kur nekādu lūku vai šahtu nav. Tikai “parasta” ieeja pazemē. Paeju tālāk un vienu gluži ticamu vietu atrodu. Ir šahta, ir metāla trepes. Lejā – arī caurules. Tomēr norādes atrast neizdodas. Bet nu vismaz izstaigājos pa pazemes degvielas noliktavu un kādreizējo ģeneratoru telpu, kas līdz šim bija mazāk iepazīta. Kad stundu esmu šeit pavadījis, bet neko neatrodu, dodos projām. Nav jau tālu, varēs atgriezties vēl kādreiz.

Līdz Mālpilij citu nav ko darīt, kā tikai braukt. Ap pusvieniem naktī esmu klāt. Tagad tik jāatrod vecā skola. Nav grūti. Laukā mazliet smidzina lietus, bet nav tik briesmīgi, lai brauciens būtu jāatceļ. Mazliet pārsteidz slēpšanas veids. Bet nav slikti. Slikti ir tas, ka kastīte ir slapja un grūti atverama.

Pēc Mālpils nākamais lielākais ciems ir Nītaure. Tur gan neviena slēpņa nav, bet toties ir interesanti. Lai gan ir nakts, dudinu cauri ciemam lēnām, pat lēnāk, nekā atļauj Ceļu satiksmes noteikumi. Centrā pamanu stāvam policijas mašīnu. Ne jau tā, ka uz ceļa, bet kādus desmit metrus nostāk, stāvlaukumā. Par to, ka likuma sargi ir modri un neguļ, liecina mājoša zižļa atspīdums lukturu gaismā. Mazliet līst lietus un man ir rotaļīgs noskaņojums. Tā kā mājējs neatrodas pie ceļa, nolemju viņu “neieraudzīt”. Spogulī vien pamanu drudžainu skrējienu patruļmašīnas virzienā… Nu būs jautri, tā nodomāju. Kā tad, pēc parsimts metriem, kurus paspēju tikpat lēni noripināt, man pakaļ gaudodama dzenās zila lustra. Mazliet pabraucu tuvāk ceļa apmalei, lai jau skrien, ja vajag [kaut arī labi zinu, ka garām neskries]. Šie bargi nokliedzas, ka jāstājas labajā malā. Radio esmu laicīgi izslēdzis, lai saklausītu visus interesantumus. Piestāju, atveru logu, bet mazā trafarētā blusa piestāj blakus, uz braucamās daļas. Bet laikam jau laukos un tumsā tā ir pieņemts… Inspektors pastāsta, ka grib dokumentus, pēta tehniskās apskates uzlīmi, bet neviena vārda par to, ka būtu mani jau iepriekš stādinājis utt. Tātad, suns zina, ko ēdis. Paprasa arī apdrošināšanas papīrus. Ilgi visu pēta, bet redzams, ka nav kur piesieties. Beidzot šā pārinieks neiztur un saka, ka jābrauc. Saņemu “laimīgu ceļu” un mēs šķiramies.

Aiz Nītaures vērojamas pārmaiņas vēl zaļajā ainavā – zemi klāj sniegs. Nedaudz, bet baltums ir acīmredzams. Drīz vien esmu klāt Kosā, kur ir dabūjams kārtējais jaunais slēpnis. Pēc apraksta blakus baznīcai jābūt mājai, taču tumsā neko neredzu, kartē arī nav. Jocīgi – spocīgi. Eju kalnā augšā un pēkšņi skatos, jā, ir māja un logā deg gaisma. Vellos! Ap diviem naktī! Laukos šajā laikā taču visiem jāguļ. Ceru, ka viņiem nav suņa un lēnām zogos pāri pļaviņai baznīcas virzienā. Pie sevis domāju, ka tad, kad nevajadzēs, noteikti atradīšu arī normālu ceļu. Suņa nav. Vai arī tas guļ ārkārtīgi ciešā miegā. Slēpni atrodu ļoti ātri, bet vismaz piecas minūtes nočakarējos, jo netieku tam klāt. Kastīte ir tā iespīlējusies, ka neparko negrib nākt laukā. Tomēr kaut kā pacietīgi to izdabūju. Jēēēj, FTF!

Uz mašīnu atpakaļ dodos ne gar māju, bet tas nav vieglāk. Brikšņi un tā… Iesēžos mašīnā, palūkojos GPS un secinu, ka nākamie slēpņi ir Vecpiebalgā [tikai daudz vēlāk konstatēju, ka kļūdaini esmu palaidis garām Skujenes baznīcas slēpni, bet tad jau būs par vēlu].

Vecpiebalgā man uzrādās, ka jābūt diviem slēpņiem. Pirmo [KID`2009] nekādi nevaru atrast. Izskatās, ka objekts, zem kura tas bijis, ir totāli nozagts. Eju skatīties online, kas par lietu un…izrādās, ka slēpnis 5.oktobrī jau ir arhivēts. Tā gadās, ja laicīgi nesakārto savu slēpņu datubāzi.

Ar Vecpiebalgas pilsdrupām arī sanāk jocīgi. It kā ir skaidrs, kur tās ir, bet piebraucamais ceļš nav skaidrs. Nolieku auto pie baznīcas un atkal laužos cauri krūmiem un pa pļavu, garām mājām. Atrodu slēpni un atpakaļceļā, protams, ka atrodu piebraucamo ceļu. Bet tomēr labi, ka pa to nebraucu. Jo 3:30 no rīta cilvēki varētu arī nesaprast, kāpēc es braucu caur viņu pagalmu.

Ceļā Jaunpiebalga – Ranka sāk snigt un vienu brīdi pat putināt. Jautri gan, jo braucu taču vēl ar vasaras riepām. Tas tikai nozīmē, ka man šodien vajag arī atbraukt mājās, tāpēc uz ceļa uzvedos dubultuzmanīgi. Bet atkal jau uz kādu brīdi sāk uzmākties miegs. Bet pagaidām gulēšana vēl nav plānota, tāpēc noderētu pastaiga.

5:20, tuvojoties Gulbenei, esmu pie slēpņa “Forgotten Temple”. Tas ir fantastisks. Nekad nebiju bijis tādā nekurienē, kur ir atrodama tik salīdzinoši labi saglabājusies pareizticīgo baznīca. Un nebiju bijis arī tādas baznīcas tornī. Lai arī lukturīša gaismā diži daudz redzēt nevar, tāpat ir forši. Atpakaļceļā paviesojos arī padomjlaika armijas raķēšu bāzē. Iespaidīga pazemes celtne, pa kuru izstaigājos krustu šķērsu. Un jā, šeit ir arī slēpnis [Crisis de Octubre]. Vāji maskēts.

Sienu gleznojumi

Nekādu špicku!

Tā kā, braucot pa šoseju, gandrīz pa ceļam uz Alūksni sanāk vēl divi slēpņi pie Gulbenes, nolemju aizbraukt un paskatīties kas un kā. Tomēr slapjais laiks un neliels nogurums dara savu. Piebraucis pie Lazdukalna, turpat ceļmalā apstājos, lai pagulētu.

Pamostos pēc nepilnas stundas, kad jau kļuvis gaišs. Apskatos slēpņa aprakstu un dodos kaut ko meklēt. Tāpēc, ka nezinu, kas ir jāmeklē. Kad esmu to atradis, saprotu abu slēpņu savstarpējo saistību. Tagad, lai kaut ko atrastu, man ir jādodas uz Rutkastes pilskalnu un pēc tam atpakaļ. Tomēr nākamo gandrīz divu stundu laikā, ko pavadu braucot, lasot un meklējot, nekas jēdzīgs nesanāk. Neatrodu nevienu no slēpņiem. Žēl gan.

Diena iesākusies ar neveiksmi, bet tas jau nespēj apturēt procesu. Jāturpina ceļu uz Alūksni. Jo tuvāk tai, jo ziemīgāk izskatās visapkārt. Man ir patīkami šeit atkal būt, jo pēdējoreiz te biju pirms, eeemmm…ļoti daudz gadiem.

Ziemīgi….

Pilsētā sniega vēl vairāk, bet viņš palēnām kūst, lai arī ir tikai +1 grāds. Tāds neliels slapjdraņķis. Piestāju pie Bībeles muzeja, kur ģeoslēpnis ir visai neparastā vietā. Lai arī atspējots, tiek apmeklēts arī ģeoslēpnis pie pilsētas muzeja. Tāds vientuļš un samircis viņš tur arī palika. Tad manā telefonā ielīda Jirži, kas bija saspiegojis mani esam Alūksnē. Mazliet papļāpājam par lietām un viņš pavēsta, ka parka slēpni esot iepriekšējā dienā izrēķinājis, bet nav atradis. Tātad, kaut kas tur nav labi.

Tālāk ceļš ved uz to pašu Fitinghofu parku, kur jāatrod vairākas norādes, lai izskaitļotu nākamā slēpņa koordinātes. It kā visu atrodu, arī kontrolsumma sakrīt, bet slēpņa iespējamā atrašanās vieta man nepatīk. Jo atrodas 1,4km tālāk un neatbilst aprakstam. Tomēr aizbraucu pārbaudīt. Jā, tikai mežs un nekā vairāk. Es jau sāku saskumt, jo nobraukt gandrīz 150km un aplauzties ir neforši. Bet man ir komunikācijas! Ātri sūtu emīlu slēpņa izlicējai, cerībā, ka viņa to izlasīs agrāk, nekā nākamajā sestdienā. Un man veicas – atbildes sms pienāk pēc pāris minūtēm. Izrādās, ka pieļauta kļūda aprakstā un koordināšu nobīde or “tikai” 1 minūte…. Steidzos atpakaļ, pie reizes zvanot Jirzhi, bet viņš jau ir no Alūksnes prom. Un atkal Jirzhi paliek bez sava pirmā FTF, kuru mēs centāmies nomedīt jau Kolkas brauciena laikā. Es tieku pie slēpņa un FTF! Jāatzīmē, ka vēl nezinot, kur ir slēpnis, īstos akmeņus jau iepriekš aplūkoju un paspārdīju. Ja vien būtu iespēris stiprāk…. Pirms doties uz Gaujienu, aizbraucu līdz Tempļa kalnam, bet tur, kā izskatās, kāds slēpni ir piesavinājies.

Zvārtavas pilī nekad neesmu bijis, tāpēc ir aizraujoši apskatīties tās apkārtni. Izskatās, ka Mākslinieku savienībai naudiņas nav, apkārtne ir diezgan jau bēdīga. Arī celtne, zem kura ir slēpnis, draud sagāzties nafig. Otrs foršais dabas objekts, kas jāapmeklē, ir Kalamecu – Markuzu grava. Lai arī apkārtni pamatīgi pārbūvējuši un tā neatbilst nevienai no manā rīcībā esošajām kartēm, ceļu turp atrodu. Bet tikai ceļu. Tuvāk par 600m no slēpņa neriskēju doties, jo pēdējais posms ir dubļaina pļava, no kurienes pirms brīža izlīda 3 džipi. Pēc nelielas apsekošanas iemēģinu iebrauktās sliedes, taču jau pēc piecdesmit metriem auto ir šķērsām. Labi, ka visi riteņi nav zaudējuši saķeri un es tieku laukā. Nē, mīlīši, ar tādām riepām dubļos nav aršana. Atgriezīšos, kad būšu pārāvis citus apavus. Tāpēc aizstaigāju līdz gravai kājām. Mašīna jau ir dubļaina, bet pēc šīs pastaigas tāds esmu arī es pats.

Tālākie ģeotūres punkti ir apsekoti, tāpēc jāgriežas uz māju pusi. Vel tikai jāiebrauc Smiltenē. Lai gan tur ir divi slēpņi, meklēju tikai vienu, jo otrs prasītu daudz laika, bet pulkstenis jau rāda trīs pēcpusdienā. Pie reizes tepat arī papusdienoju, jo kādreiz cilvēkiem jau arī jāēd….

Seko garāks pārbrauciens līdz Cēsīm. Te jau atkal parādās zaļais tonis [zaļais putenis šo vietu pagaidām nav skāris], kā arī rudens krāsas, sniega vairs nav. Viss ir labi.

Rudens Priekuļos

Kārtējo reizi apciemoju Cēsu karjeru. Šis slēpnis mani kaitina jau sen. Pirmoreiz bija nelāgs apledojums un man bija bail nošļūkt lejā un palikt tur līdz pavasarim. Otrajā reizē nekādi nevarēju tumša to atrast. Šī reize bija veiksmīga un dienasgaismā es praktiski uzreiz to arī atradu [bija neliels mēģinājums noslīdēt no kraujas, bet noturējos]. Pie tam šis nu beidzot ir mans neieplānotais atradums Nr.1000. Apaļa smaidoša sejiņa, konusveida cepurīte, mutē trubiņa, kas ritmiski izrullējas un sarullējas un pāri visam līstošs konfeti!

Nākamis kaitinātājs – slēpnis “Waterfall”. Ziemā pa nakti bija ellīgi grūti. Vēl jo vairāk tādēļ, ja meklē nepareizajā upes krastā [ne vienmēr drīkst uzticēties GPS rādījumiem]. Šoreiz bija savādāk. Kā atnācu, tā arī ieraudzīju. dienās gaismā viss arī izskatās savādāk, t.i. vairāk var redzēt.

Turpinu slēpņot mierīgā režīmā, jo viens no brauciena mērķiem ir sasniegts. Cēsīs pabakstos gar dzirnavu paliekām, kā arī aizeju līdz tirgus laukumam. Tur, neatrodot uzreiz slēpni, tieku pieķerts. Man burtiski uzbrūk četri riteņbraucēji. Labi, ka es vismaz viņus pazīstu – dcdace, mamuC, IevaB un driver_Andris ir ar uzvaru noslēguši Lūzumpunkta Cēsu posmu. Kopīgi atrodam slēpni un pēc tam dzeram šampanieti [bezalkaholisko, bērnu] un ēdam vafeļtorti. Pēc svinēšanas viņi dodas uz vilcienu, es meklēt citas kastītes.

Ar Maija parku veicas labi, bet Cēsu aizsargmūrī apmaldos daudzajos caurumos. Nekā. Meklēšu citreiz, jo sāk apnicīgi līt. Tāpēc ātri sameklēju ģeoslēpni Līvu laukumā, un tikpat ātri arī pils parkā. Praktiski skriešus, jo nu jau ne tikai līst, bet parādījies arī slapjš sniegs. Laikam esmu noguris, jo man galīgi vairs nav interesanti kaut kur rāpties un līst. Vēl jo vairāk, ja ir tāds laiks, kad suns savu saimnieku pat nedzen no mājām laukā. Līdz ar to ģeotūre uzskatāma par noslēgtu un es braucu mājās, kur ierodos pl.21:30. Tūre ilgusi 23 ar pusi stundas, nobraukti aptuveni 520km un atrasti 18 geoslēpņi [t.sk.3FTF!], meklēti un neatrasti 5 ģeoslēpņi. Redzētas daudzas interesantas vietas, kurās agrāk nebiju bijis  [kas ir viena no geocaching priekšrocībām].

Ģeotūres “pēdas” everytrail.com