Pilnīgs kaprons

Pēc iepriekšējās slēpņošanas tūres esmu mājās diezgan laicīgi [vismaz man tā šķiet]. Tā kā jau ir sestdiena, tad var nedaudz atslābt, jo nekā supersteidzama šodien nav. Sev neraksturīgi pamostos…vienos dienā. Kaut kāds ārprāts! Ko nu lai dara?

Neko daudz jau darīt nevajag. Vakarā paredzēts iet pie draugiem uz jubileju. Bet līdz tam, protams, var pa ceļam sameklēt kādu kastīti. Tuvākā šobrīd ir visai mistiska mistērija ar nosaukumu “Get high!”. Nosaukums un apraksts liecina, ka autors ir pīpējis, ja ne sētmales zāli, tad labas kvalitātes kapronu. Slēpņa mājas lapā ir neizpratnes pilni komentāri, taču es nolemju vēlreiz izlasīt un mēģināt saprast, kas ar to stāstu ir domāts. Potenciālās slēpņa vietas noskaidrošana aizņem aptuveni 10 minūtes. Bet tas jau vēl nenozīmē, ka es to esmu atradis…

Ierodos pie potenciālā objekta, bet tur iestājas neliels apjukums – kurā virzienā doties. Nolemju iet pa labi. Ik pa brīdim pārlasu aprakstu un grozu galvu kā pūce, visos iespējamos virzienos, līdz iesāpas kakls. Nekā līdzīga. Vai tiešām es būtu kļūdījies? Eju tik tālāk, līdz kādā vietā manu uzmanību piesaista kaut kas, kas ir minēts slēpņa aprakstā. Sāku salīdzināt ar citiem atslēgvārdiem. Tiešām, man jau šķiet, ka vieta puslīdz atbilst. Tomēr pašu slēpni nekur neredz. Jāsaprot jau arī tas, ka nav ne mazākās nojausmas, kāds viņš izskatās un cik liels ir.

Tā noriņķoju gar kādām 10 priedēm vismaz divus apļus. Bet nekā. Sāku jau šaubīties, vai viss ir pareizi. Manā galvā, protams. Nākas pašam “uzvilkt kapronu”, bet sākumā tas nepalīdz. Pat aizeju 200m vēl tālāk, lai varbūt ieraudzītu ticamāku vietu. Taču tur nekā nav. Atgriežos, pastaigāju vēl nedaudz un jau sāku uz sevi dusmoties. Viss taču it kā ir pareizi.

Plinti krūmos vēl nemetu, kaut arī esmu blandījies pa mežu vairāk kā stundu. Nolemju pamēģināt atgriezties sākumpunktā un kārtīgi izpētīt visu pa ceļam vēlreiz. Lēnām eju, skatos apkārt un tad 100m no vietas, kur likās, ka slēpnim jābūt pilnīgi noteikti un absolūti, ieraugu to tik atklāti, ka pat nezinu kā reaģēt. Pieskrienu klāt un saprotu, ka tas patiešām ir tas, ko es visu laiku centos atrast. Šaubu nav.

Ar nelielu satraukumu darbinu nolaišanas mehānismu, līdz tieku pie konteinera. Viesu grāmata nemaz negrib nākt laukā. Kad izdabūju, tad varu gavilēt – vēl neviens te nav bijis. Juhūūū – kārtējais FTF! [tikai nākamajā dienā uzzināju, ka cits slēpņotājs ieradās pie slēpņa stundu pēc manis] Neskatoties uz to, ka apraksts ir gana murgains, kopējais izpildījums ir lielisks un iepriekš neredzēts. Tas vien ir iemesls šo slēpni apmeklēt, kamēr vēl kāds burlaks to nav izpostījis.

Bet es esmu pazaudējis diezgan daudz laika, jo sākotnējais plāniņš bija paspēt aizrullēt līdz Cēsīm un savākt, ja ne miljons, tad vismaz kādus 16 ģeoslēpņus, kas man pietrūkst līdz apaļajam skaitlim. Tagad jau sāk izskatīties, ka šāda plāna izpilde [tagad ir pl.17:00], lai līdz 19:00-20:00 paspētu būt atpakaļ Rīgā, ir diezgan liels naivums. Bet tas netraucē aizbraukt vismaz līdz Siguldai, kur ir daži tuvākie neatrastie slēpņi.

Notiek neliels rallijs pa mežā esošajām peļķēm un mašīna beidzot sāk izskatīties pēc tā, kādai tai būtu jāizskatās [nu, pēc normālas dubļu pikas]. Pirms Vangažiem pie slēpņa “Big bridge” pamanu stāvam auto un trīs skuķus [varbūt visi arī nebija skuķi, bet viņi uzvedās skuķīgi] ar baltu lapu rokā, izteiksmīgi žestikulējam. Ahā, slēpņotāji, pieķēru! Braucot garām, vairākas reizes uztaurēju. Gan jau, ka nesaprata, kas par lietu. Pirms Lorupes tilta pamanu gaisā lidināmies divus bumbuļus. Divi gaisa baloni, viens augstāk, viens zemāk. Nekad jau nekas tāds nav vēl pamēģināts. Yet another job to do…

Siguldā jau reiz apsekots, bet joprojām neatrasts ir slēpnis pie gājēju tilta pāri Gaujai. Parasti nav ekipējums, tāpēc šis daudzreiz jau maršrutā ir izlaists. šoreiz esmu apņēmies šo nepilnību izlabot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ir informācija, ka to var izdarīt salīdzinoši vienkārši.

Bet tā vis nav. Jo tilts ir pilns ar burlakiem, kas to vien dara kā nāk un iet, vērojot zelta rudeni, kas patiesībā nemaz vēl nav sācies. Vismaz ne tik daudz, lai būtu pa īstam smuki. Man nākas staigāt pa tiltu turpu šurpu krietnu pusstundu, līdz es beidzot nopeilēju slēpņa atrašanās vietu un arī visi slēpņošanai nepiederošie cilvēki, velosipēdi un suņi ir aizgājuši prom. Savādāk vēl kāds padomātu, ka gribu ielēkt Gaujā pie lašiem. Kad visi ir prom, arī man ir jātēlo “epilepsijas lēkme”, bet manu roku garums izrādās pietiekams kastītes aizsniegšanai. Beidzot tas ir nodarīts.

Nu jau ir pavisam vēls, bet tā gribas vēl kaut ko sameklēt. Tā kā Sigulda un Krimulda visdrīzāk ir pilna cilvēkiem, atliek vienīgi uzkāpt tornītī, lai paraudzītos panorāmā uz Rīgu. Strauji kļūst vēss un bleķa tornis nav no tiem siltākajiem. Cimdus jau atkal atstāju mašīnā. Kas man īīīr?

Uzkāpju augšā pa līgojošos torni, paņemu konteineri un uz platformas ieraugu…atkorķētu aliņu. Tas izskatās diezgan jocīgi, jo neviena te nav. Tikko esmu nostājies, lai ierakstītos viesu grāmatā, kad sajūtu torni līgojamies. Skatos, kāds kāpj. Hmmm, varbūt arī slēpņotājs, bet pēc ģīmja nav pazīstams. Uzkāpj augšā, saka sveiki, esot bijusi vajadzība aiziet uz mājām. Tas augšā esot viņa aliņš. OK. Piedāvā iedzert, bet man vēl jāstūrē, tāpēc nevaru. Pie tam vēsais laiks nerosina iedzert vēl aukstu alu. Tad jau veselība būs cūkām… Žēl gan, ka nav līdzi paņemta fotokamera, jo skats no augšas patiešām ir debešķīgs. Vēl jo vairāk saulrieta laikā.

Nedaudz papļāpājam par šo un to, es viņam neredzot ierakstos viesu grāmatā, un tad jau arī atvados un kāpju lejā. Vēl viens darbiņš padarīts. Lejā, netālu no torņa, sastopu vēl 4 jauniešus. tos interesē, kā tur augšā ir. Gribot uzkāpt, bet nezin, vai ir droši. Saku, lai jau mēģina. Zemāk par zemi jau neviens nokritis nav…

Pulkstens rāda 19:00 un man ir pēdējais laiks mizot uz galvaspilsētu uz jubilejas svinībām. Tur mēs nojāņojam līdz pat rīta gaismai. Dodos prom četros no rīta, pa ceļam piestājot pameklēt Sarkandaugavas baznīcu slēpni [nevar jau tā vienkārši braukt mājās]. Diemžēl, te notiek aplauziens. Divus no trim nepieciešamajiem soļiem atrodu, bet visas nepieciešamās informācijas nav. Ar daļējām koordinātēm mēģinu gala slēpni atrast ar brute force metodi, bet bez rezultāta. Līdz ar to ballīte ir beigusies un es dodos mājās un lienu zemsedzē. Šā vai tā, daži piedzīvojumi ir sameklēti.