No krasta uz krastu II

Un tā, nelielais ceļojums no viena Baltijas jūras krasta uz otru turpinās. Tūlīt pēc pusnakts jau ložņāju ap “Tovastugan” – kaut kādu zviedru 17.gadsimta būdiņu. Spītīgi meklēju, neņemot vērā norādē rakstīto, ka jāmeklē ir zem blankas. Tomēr beidzot tieši tur kastīte arī atrodas. Nākamais slēpnis, kā jau šajā tik grandiozajā pilsētā pienākas ir veselus 160m tālu. Te jau var nogurt, staigājot.Savādi vienīgi tas, ka slēpni atrodu ātri, bet aprakstā minēto airētāja G.Fredriksona pieminekli tā arī neieraugu. Laikam jau steidzos… Esmu nokļuvis līdz nelielajai ostai, kur ir vēl viena slēptuve, kuru atrodu, tikai kārtīgi norāpojies pa zemi. Kaut ari patiesībā tā kaste nemaz tik dikti noslēpta nav. Otrs slēpnis pie ostas padodas gaužām viegli un bez cīņas. Esmu starā. Pie nākamā gan nedaudz sanāk saminstināties. Nevaru uzreiz saprast, kur jāmeklē, jo norāde ir zviedriski un pie tam pilnīgi nesaprotama [vismaz pirmajā reizē, jo vēlāk tādu identisku bija vismaz vēl divas]. Bez tam arī vietējie karstasinīgie zviedri turpat netālu kādā stāvlaukumā veica savas izklaides ar 7.sērijas Volvo krokodīliem. Tādu driftošanu vēl redzēt nebija gadījies. Kapitālistu izklaides, phe… Slēpni atradu gan.

Oho, nostaigāti tikai nepilni pāris kilometri un jau 6 slēpņi. Pagaidām viss iet kā smērēts. Ir diezgan viegli, tāpēc liekas pieturas negrasos taisīt. Izdomāju, ka atpūtu nepieciešamības gadījumā taisīšu ik pēc desmit slēpņiem, jo nav ko nīkuļot.

Līdz slēpņim, kuru meklēju nākamo, gan jau ir jāpaiet krietnāks attālums. Kad apsēžos uz soliņa, lai papriecātos par skatu uz jahtu piestātni, konstatēju, ka gandrīz sēžu slēpnim tieši virsū. Laimīgs gadījums. Ne tik laimīgs ir “Another Field of Dreams” meklējums pie beisbola laukuma. Tikai esot mājās konstatēju, ka  jāmeklē bija pavisam mazmazītiņš konteinerītis.

Attālumi starp slēpņiem pieaug un nākamie trīs tiek atrasti pēc 25 līdz 30 minūtēm katrs. Aug arī kilometrāža. Beidzot esmu atradis 10 slēpņus un, apsēdies uz klints pie jūras, apēdu desmaizi. Pārsteigts konstatēju, ka līdz pl.2:50 esmu jau nobradājis 11km.

Paskatījies kartē, un izvēlējies nākamos upurus, dodos kaujā. Nākamais slēpnis “Stenkulla” ir tālu un pie tā nokļūstu pēc stundas. Tā kā esmu nokļuvis atpakaļ civilizācijā, tad vēl stundas laikā salasu piecus slēpņus. Apkārt dziļa nakts, cilvēku nav, mašīnas brauc ļoti reti, un nevienu neinteresē, ko es te staigāju un daros viņu parkos un pagalmos. Tas priecē. Tomēr nav arī nekādu vērā ņemamu piedzīvojumu, ja vien neskaita daudzos pilsētā satiktos zaķus, vienu briedi un publiskā vietā augošu ābeli, kurai bija nu ļoooooti sulīgi un garšīgi āboli, kas ievērojamā skaitā nonāca manās kabatās.

Ap pl.5:00, kad dodos meklēt “Hill of Oaks” [Ekensberg], austrumpusē jau sāk sārtoties debesis. Tuvojas rīts. Klinšainā mežā atrodu to kalnu, ozolus gan nemanu. Konteinerī atrodas vēl viens konteineris uz kura uzrakstīts “Šis NAV īstais konteineris”. Neskatoties uz uzrakstu, taisu to vaļā [jo kurš gan tic uzrakstiem], un kā tad – tajā ir joku atspere, kas man iesprāgst sejā. Pasmejos par sevi un ierakstos viesu grāmatā. Atceļā jāiet gar vietējā orientēšanās kluba bāzi. Jā, nez vai mūsu valsts orientieristiem ir pieejams kaut kas vismaz attāli pielīdzināms. Šaubos.

Drīz pēc tam nekādi neizdodas atrast vēl vienu slēpni uz dzīvojamā rajona un meža robežas. Pameklēju un dodos prom. Nav jēgas ilgi kavēties. Pl.7:30 ir atrasts kārtējais slēpnis – “Perioden”, kurš tāpat kā iepriekšējais [Stenbro], man nedevās rokās šā gada aprīlī. Šoreiz viss kā pa diedziņu. “Stenbro” patika slēpšanas metode, kas pa lielam izslēdz iespēju vientiešiem to atrast. Savukārt “Perioden” jau nu ir tiiiiik gudri iebāzts, ka bija jādomā rīku, ar kuru to vispār izķeksēt no slēptuves laukā. Pie tam, jau ir iestājies rīts, un garām sāk staigāt gan suņu staidzinātāji, gan agrie skolnieki. Kā nekā ir darba diena. Vismaz daļai cilvēku.

Bet es esmu kārtējā čekpointā, jo ir sasniegts atrasto slēpņu 20nieks. Nostaigāts ne vairāk, ne mazāk kā 20,3km. Ir parādījies viegls nogurums. Turpat uz vietas ieturu ātras brokastis ar tām pašām savām maizītēm un banānu saldajā, un esmu atkal spēkpilns turpināt distanci. Nu jau Nyköping karte izskatās krietni tīrāka, jo nenolasīti ir tikai daži slēpņi centrā un pārējie attālākās nomalēs. Šoreiz gan uzsvars tiek likts uz Svētā Grāla sērijā ietilpstošajiem 50 slēpņiem, no kuriem pašlaik liela daļa jau ir atrasti.

Bet divdesmit atradumi agrā rītā nav nekāds finišs, kad priekšā vēl ir vismaz 12 stundas, ko veltīt šai nodarbei. Ceļā uz slēpni “Östra Villastaden” mana Magelāna akumulatori pasaka “uz redzēšanos”. Nē, traģēdija nav notikusi, jo tālredzīgi līdz ir divi rezerves bateriju komplekti. Ak, nebūtu iztērējis elektrību Jūrmalā, varbūt iztiktu arī bez šīs palīdzības no malas. Nomainu enerģijas avotus un soļoju tik tālāk. Pilsētiņa jau ir atdzīvojusies un cilvēku uz ielām kļūst arvien vairāk. Meklējot jāsāk uzmanīties un vairāk skatīties apkārt.

Drīz nonāku arī pie slēpņa “Fillifjonkan är nära – Her home!” un saprotu, ka ar maniem 180cm te ir tieši sprīdi par īsu, lai to dabūtu. Bet ļoti gribās. Traki jau arī tas, ka slēpnis ir diezgan atklātā vietā pie mājas ieejas. Pakāpties nav kur, tāpēc nočakarēju konteineri zemē ar kociņu. Atpakaļ dabūt ir vēl grūtāk, taču es izdomāju kā to izdarīt. Viss izdodas, kamēr neviens lieks acu pāris neskatās [ja nu kas, nebija arī neviena vienacainā vērotāja].

Interesanti notikumi risinās pie “Allhelgona klockstapel”. Kamēr mēģinu noteikt iespējamo slēpņa vietu un izvairīties no pāris garlaikotu penžu novērošanas no balkona, nez no kurienes iznirst baisa paskata sieviete ar manāmi saburzītu seju un ne gluži pēdējā modeļa Dolce&Gabana ietērpā. Viņa tuvojās skaļi šņaukādamās un paklusi bubinot kaut ko sev zem deguna, līdz pienāca pie autobusa pieturas, kur es tobrīd atrados. Pēc brīža, kaut ko apdomājusi viņa stūrēja manā virzienā, kaut arī nepievērsu viņai savu uzmanību ne 25ēru vērtībā. Pāris metru atālumā viņa sāka riet, vismaz es tā to sapratu, līdz ieklaisījies konstatēju, ka viņa vairākkārt manā adresē izklepo kaut ko līdzīgu “ej rökning”. Ar savām necilajām svešvalodu zināšanām sapratu, ka viņai vajag cigaretes, jo viņa grib zināt, vai es nesmēķēju. Tā kā importa zemēs visai viegli ir izlikties par beigtu zivi, nekā uz viņu nereaģēju. Vēl pāris reizes ierējusies un atstājusi sava deguna saturīgo saturu uz ietves, viņa pievērsās kādai vietējai tantei ielas pretējā pusē. Tikmēr man izdevās atrast slēpni, kurš tomēr viltīgi bija noslēpies otrā ielas pusē, bet klepojošā bestija paspēja iekāpt vietējas nozīmes mikroautobusā un vairs neuzmācās.

Vēl divi atradumi pa ceļam uz pilsētas centru un pl.10:25 man to jau ir 30. Kājām pieveikti tieši 25km un to beidzot var just. Zābaki nedaudz saberzuši vienu kāju, bet nav laika gausties un vārguļot. Lai nav jāsēž pavisam atklātā vietā, atrodu vēl vienu slēpni un uztaisu nelielu atpūtas pauzi pie dīķa. Pie reizes pabaroju sevi un arī tuvumā peldošās pīles [neesmu drošs, ka tās tiešām bija pīles, bet nu divi peldoši pīlēm ļoti līdzīgi priekšmeti gan].

It kā jau pēc atpūtas vajadzētu ar lielu sparu un veiksmi turpināt, bet slēpni “Radhus” pie rātsnama tā arī neatrodu. Apeju namam riņķī, visu laiku koordinātes lēkā un vietu konkrēti noteikt nevaru. Diezgan daudz arī vientiešu [muggles] te vazājas, tāpēc pārāk izpausties bez aizsega negribas. Līdz pusdienlaikam atrodu vēl divus centrā esošos slēpņus, bet tad iesprūstu pie “Folkungabron”. Jau zinu pēc pārējo slēpņotāju nostāstiem, ka šis ir ļoti “tricky cache” – magnētisks konteineris pie mūra tilta…ir ko padomāt. Vienu ļoti ticamu vietu tā arī neizdodas pārbaudīt, jo tā atrodas netālu garlaikojošos jauniešu redzamības zonā. Minūtes divdesmit grozos pa tiltu, taču viņi tā arī neaiziet prom. Es vairs neizturu un atstāju šo kādai citai reizei, jo, lai tiktu pie Svētā Grāla, tāpat būs jāatgriežas arī pēc citiem neatrastajiem.

Tā nu turpinu savu krusta kara gājienu, līdz kamēr gandrīz visa pilsēta jau ir “notīrīta”. Skatos, ka pulkstens vēl tikai 13:00, tāpēc nolemju aplasīt vēl vienu slēpņu bariņu attālāk no centra, lidostas virzienā. Biju domājis jau tos atstāt, bet laika vēl tik daudz, ka žēl neko nedarīt. Atrodu “Lasarettet” [vēl viens aprīlī neatrastais] un tad mēģinu atrast īsceļu uz attālo Släbro. Priekšā man ir ātrgaitas šoseja, kuru, no savas pieredzes zinu, ka šķērsot nav īsti labi. Iet apkārt pa ceļu atkal ir nāvīgi liels līkums. Un nu jau man ir slinkums. Iebrienu mežā pēc azimuta un man paveicas. Ieraugu tādu kā grāvi, kā taciņu. Izrādās, ka tur zem šosejas ir caurteka [sausa], ko tauta iemanījusies izmantot kā ceļa šķērsošanas vietu. Ja visi, tad es ar`. Ir ietaupīts vismaz pusotrs kilometrs. Not bad at all!

Atrodu divus sēpņus tālajā galā un tad seko pamatīgs aplauziens ar slēpni “Harg” uz nelielas saliņas pie slūžām. Lai kādas dejas es nedejotu un vīrakus nekūpinātu, GPS man spītīgi rādīja te še, te tur, ka slēpnis atrodas ūdenī. Izložņāju miljons akmeņu, iztaustīju tikpat spraugu, bet tukšā [mājās konstatēju, ka slēpni ir iespējams atrast, bet visdrīzāk gan uz dullo]. Esmu pagalam dusmīgs uz sevi, jo ļoti jau nu negribējās, ka neatrasts paliek kāds slēpnis nomalē. Bet ko lai dara…

Lai arī no šejienes līdz lidostai ir kādi 3km taisnā līnijā, tomēr nolemju iet atpakaļ uz centru. Jo vairāk tāpēc, ka tur ir vēl divi nenolasīti slēpņi. Divi, bet tomēr… Atrodu tos abus [pie pēdējā gan dabūju traumu – kaut kādos agresīvos krūmos uz dzeloņiem nedaudz uzplēšu plaukstu] un uzgavilēju. Maratons gandrīz pieveikts, man ir 40 atrastie slēpņi. Līdz šim manas kājas saviem spēkiem ir pieveikušas 34,3km. Vēl kādi trīs ar astīti līdz autoostai, no kurienes sāku savu staigājienu. Garastāvoklis uzlabojas par spīti jūtamajam nogurumam.

Pl.16:40 beidzot nonāku autoostā. Beidzamo posmu vairs neesmu steidzies, jo autobusu saraksts man ir piefiksēts, un līdz lidmašīnas reisam vēl ļoti daudz laika. Prātoju, ko tagad darīt, bet nekā interesanta jau nav. Nolemju tomēr drīz doties uz lidostu un vismaz tur pagulšņāt bezdarbībā līdz reisam. Atslodzei. Kad piebrauc nākamais autobuss, kāpju iekšā un pl.17:12 jau esmu lidostā. Cik tas ir labi! Negribas vairs neko. Ja nu vienīgi…atrast netālu no lidostas vēl palikušo slēpni. Tā teikt, kārtībai uz kartes jābūt. Sakožu zobus un eju. Jātiek līdz lidostas skrejceļa galam. Patiesībā šī vieta izrādās ļoti interesanta. Speciāli iekārtots laukums ar galdiņiem un soliem uz paugura, lai vērotu lidmašīnu pacelšanos un nosēšanos Skavsta lidlaukā. Noskatos šo šovu vairākas reizes, tad atrodu slēpni, kurš ir tik nenomaskēts, ka to varētu atrast pat divarpus gadus vecs bērns. Lēnām velkos [jā, tieši tā] atpakaļ līdz lidostas terminālim. Nokrītu uz soliņa, novelku zābakus un nu gan man ir padarīta darba sajūta. Šajā tik šķēršļotajā apvidū pieveikti 40,8km. Uzreiz prātā atausa gājiens pa akmeņiem Norvēģijā uz Nordkinn [Kinnarodden], kas tika paveikts pērnvasar. Lai arī šoreiz distance bija īsāka un mugursoma vieglāka, slodze vienalga bija laba.

Nokļuvis lidmašīnā, kura vismaz šoreiz nekavējās, es realizēju savu vienīgo nodomu – atslābt un aizvērt acis. Aizmigu praktiski pirmajā minūtē. Pamodos tad, kad jau bija redzamas Bolderājas ugunis. Gandrīz mājās! Vēl stunda ar auto, kuras laikā pamanījos neaizmigt, un mikro ceļojums no krasta uz krastu ir noslēdzies. Paskatījos spogulī un nobijos – tiiiik sarkanas acis vēl sev nebiju redzējis. Nu jā, nebija jau gulēts [neskaitot lidojumus] gandrīz divas diennaktis… Miegs pēc tā visa bija ciešs un veselīgs. Diemžēl, nākamajā rītā atkal uz darbu…

Visa šī izprieca nemaz tik ļoti dārgi neizmaksāja: lidmašīnas biļetes Ls7, autostāvvieta Ls9 [sukas, naudas kāsēji! Šeit varēju ietaupīt], sabiedriskais transports Ls3, pārtika un dzērieni ~Ls3.