Laivas, smakas, akmeņi un citi nieki

dace saka: reku tas vēsturiskais brīdis reģistrēts

[2009.08.27. 0:16:26] andrisc pieraksta kalendaarinjaa – 12. sep, ja ljauj laikapstaaklji, cacu island ar dcdaci, mamuc un ~

[2009.09.13. 15:57:15] andrisc saka: o, ash savas 2.5 nedeeljas ir

[2009.09.13. 15:57:19] andrisc saka: (sun)

[2009.09.13. 16:01:32] dace saka: jā, un pie labā laika, kā izrādās, vainīgs ir jirzhi

[2009.08.27. 12:33:58] jirzhi says: yei, tikko to izdariju. izNomāju labu laiku.

Notikumi aizsākās… jā, pirms gandrīz divarpus nedēļām. Ģeočatā norisinājās parastās pļāpas par un ap slēpņošanas maršrutiem un to, ko vēl šogad “vajadzētu paņemt”. Un tad kādā brīdī Andris [driver_Andris, viņš arī andrisc] ieminējās par septembri, kurā…

“(2009.08.27. 0:10:34) andrisc saka: ja nevar paspeet, tad 12ajaa piedaavaaju Cacu

(2009.08.27. 0:16:26) andrisc pieraksta kalendaarinjaa – 12. sep, ja ljauj laikapstaaklji, cacu island ar dcdaci, mamuc un ~ ” [tas pēdējais nav nekāds ķeburs, ar to ir domāts Vilnis]

Laikapstākļus nedaudz vēlāk apņēmās nodrošināt Jirzhi:

“(2009.08.27. 12:33:58) jirzhi says: yei, tikko to izdariju. izNomāju labu laiku.”

Lielākam baram pieteicos arī es. Vēl nezināju, vai brauciens uz vienīgo Latvijai piederošo [mākslīgo] jūras salu, uz kuras atrodas Kolkas bāka, vispār notiks. Tāpat nebija arī zināms, vai vispār braukšu. Kurš gan spēj ieplānot kaut ko divas nedēļas uz priekšu?

Vēlāk ģeočatā sekoja vairākas dienas ilgs klusuma brīdis. Bet tikai attiecībā uz šo tēmu. Par pārējām tēmām ļer ļer notikās kā parasti. Tuvojoties noteiktajam datumam, sarosījās arī kūdītāji. Andris jau bija saorganizējis laivas, bet Dace [dcdace] – telefona numuru “onkulītim”, kurš varot aizvest līdz salai ar motorlaivu [ja vien ir labi laikapstākļi].

Pavīdēja arī informācija, ka mūsu jautrā kompānija, kurai eventuāli bija pievienojušies arī Jirzhi un Ivars [ivss_xx], startā varētu papildināties vēl ar diviem Kurzemes reģiona braucējiem – P.Plostnieku un Kurts61. Savukārt tie, kuri bija gana slinki, lai airētu, vai arī vienkārši to nevarēja darīt lauztās kājas dēļ [tas mums ir Vilnis ar “īpašajām vajadzībām”, kas ar visu ģipsi uzkāpj ne vien tornī, bet arī Carnikavas augstākajā priedē], bija vienojušies izmantot papildiespēju – brauciens ar motorlaivu. Līdz ar to visa šī rosīšanās jau sāka līdzināties aizdomīgam ar vietējo pašvaldību nesaskaņotam mītiņam, vai citam tikpat draudīgam masu pasākumam.

Tiem, kas gatavojās zemajam startam no Rīgas un tuvākās pierobežas bija paredzēti divi transportlīdzekļi. Andris ar savu apņēmās pa ceļam paņemt Daci, kā arī Rendā savākt divas no iznomātajām SOT laivām, hidrotērpus u.c. pribambasus. Mans uzdevums bija paņemt vienu laivu ar piederumiem Saulkrastos, un vēlāk nokompletēties ar trim atlikušajiem braucējiem – Jirzhi, Ivaru un mamuC. Pēdējais ieradās Rīgā jau dienu iepriekš [jo nesaprotamu apstākļu dēļ pastāvīgi mitinās Jelgavā un galvaspilsētu redz tikai pa TV un ekskursiju laikā]. MamuC bija apņēmies vakarā pirms brauciena uz Kolku pa Rīgu savākt 39 slēpņus [lai Kolkas bāka būtu jubilejas nr.200], taču šorīt no šiem plānotajiem viņam vēl pietrūka…tieši 39 slēpņi. Life sucks!

Es biju apņēmības pilns izpildīt savu misiju [attiecībā uz laivu], taču manai mašīnai nav jumta bagāžnieka. Meklēju tos sasodītos šķērsstieņus, tomēr neko derīgu nevarēju atrast. Pateicoties viena drauga idejai, devos uz tuvāko būvmateriālu veikalu, lai nopirktu… nē, ne jau bagāžnieku, bet dažas remontam noderīgas lietas. Un tā, mašīnā nonāca ēvelēta koka līste 30x30mm, 4 metāla plāksnes un 8 iekares stieņi. Neliela padarbošanās ar zāģi u.c. štrumiem un no tā visa sanāca improvizēts jumta bagāžnieks. Izmaksas – aptuveni Ls4.

No tālienes…

…un tuvumā

Atzīstu – dizains un izpildījums “sūkā”, bet aizsteidzoties notikumiem priekšā, [un savam attaisnojumam] varu pateikt, ka šī konstrukcija izturēja laivas pārvietošanu ne pa pašiem labākajiem ceļiem turpat 500km garumā. Bagāžnieks man ir, rezerves drēbes, ēdamais un dzeramais u.c. nieki salikti somā. Esmu gatavs. Modinātājs nepielūdzami džinkst pie auss pl.6os no rīta. Ir jāceļas, neskatoties uz to, ka gulēt aizgāju pusdivos no rīta, jo pl.7os jau jābūt Saulkrastos pēc laivas. Viss norit bez aizķeršanās, mani sagaida un palīdz uzlikt laivu uz jumta. Dabūju arī mucu mantām, divas glābšanas vestes un virteni ar korķiem [laivām]. Man tiek piekodināts korķus nepazaudēt, savādāk…siktim baška! [maigi tulkojot no turku/krievu valodām, tas varētu nozīmēt “galvu nost”]  Nobraucis pirmos piecus kilometrus, piestāju ceļmalā, lai pārbaudītu, vai neesmu neko pazaudējis.

Inventāra pārbaude

Viss kārtībā, varu turpināt ceļu. Saule tikko parādījusies aiz kokiem, bet laukā ir tikai +7 grādi. Mani māc aizdomas, vai tikai mēs neiesalsim ledū… Pēc pusstundas Rīgā uzpildu degvielu ģeomobīlim, atrodu dzelzsbetona džungļos Jirzhi un Ivaru, bet tik labi nesokas ar mamuC. Lai gan pa telefonu runājām pl.7:25, kad es jau biju tuvu Rīgai, norunātajā tikšanās vietā viņa vēl nav. Spriežam par to, ka mamuC ir norāvis mums pasākumu, kurš vēl nemaz īsti nav sācies. Beidzot ierodas arī pats. Tad arī uzzinām par viņa grandiozajiem iepriekšējās dienas plāniem un to, kā tie nepiepildījās Prusux organizētās ballītes dēļ. Runājam visādus niekus un arvien vairāk tuvojamies savam galapunktam, no kura paredzēts sākt skarbo airējienu. MamuC vairākkārt izmisīgi iepīkstas par veikala apmeklējumu, līdz beidzot mēs Rojā šo lūgumu izpildām. Kamēr pasažieri izpērk visu veikalā izpērkamo, es uzmontēju uz laivas papildus izkārtni.

Maximāls brauciens

Kad mamuC iznāk no veikala, man šķiet, ka viņš ir pamatīgi apsavērties

mamuC? TU?!

tomēr tas, izrādās, ir vecais Rojas “jūras vilks”, kurš šoreiz nekur nevilks, bet darīs visu tepatās. Tūlīt parādās arī smaidīgais mamuC, kurš nu ir ticis pie brokastu devas.

Salāti un kola…ne no lielveikala Mola

Vienīgā viņa sāpe ir tā, ka nevienam nav galda piederumu. Tiek apsvērta iespēja ēst salātus ar “bomžu grābekļiem” [t.i. pirkstiem]. Bet tad laimīgā kārtā satiekam P.Plostnieku ar Kurtu61. Viņiem ir pareizie ēdamrīki, kuri laipni tiek aizlienēti MamuCam. Mūsu rīcībā ir informācija, ka Andris ir aizķēries Rendā un norunātajos pl.10os Kolkā nevarēs būt. Tāpēc tālāk īpaši nesteidzamies, bet braucam prātīgā ātrumā. Pl.11:25 esam Kolkā, kur centrā visi arī satiekamies. Uz vietas noturam kaujas apspriedi par tālāko rīcību. Plāns ir atrast vietu, kur var tikt iespējami tuvu jūras līcim, lai nebūtu jāatstāj mašīnas Kolkasraga stavvietā [jo mēs jau visi zinām, ko mums patīk darīt ar kapeiku…].

Satiekamies Kolkā

Piemērotu vietu izdodas atrast pašiem, jo vietējie uz mūsu uzdoto jautājumu tikai plāta rokas un izdod neartikulētas skaņas [kā tādas krastā izskalotas zivis]. Parkojamies pie slavenā Kolkas Tautas nama. No šejienes jūras līcis ir nieka simt metru attālumā un tas mums patīk. Pārģērbjamies, sagrupējamies, sametam mantas mucās. Kurts61 nolemj izmest līkumu ar laivu turpat pa stāvlaukumu, jo te esot mierīgāki ūdeņi.

Airējam!

Mūs vēro arī pārītis vietējo iezemiešu [kolcēni? kolkaiņi? kolkieši?], kas izvietojušies stratēģiski nozīmīgajā vietā pie lielākās no misenēm.

Maziņie

Novērtējam situāciju krastā, paskatamies GPS, ka bāka no šejienes atrodas 6,8423453km taisnā līnijā, un sākam visu savu mantību pārnest uz pludmali. P.Plostnieks filmē procesus, pārējie fotografē.

On ze bīč

Nesam un smaidam!

Vēl tikai kopbilde pirms starta un pl.11:45 pametam krastu.

Mirklis pirms starta

Jūra ir mierīga kā upe, viļņu praktiski nav. Saule arī jau ir sasildījusi gaisu līdz +15 grādiem, tātad nosalšana mums nedraud. Ar airēšanos problēmu nav. Pat tiem, kuriem ir maza pieredze šajā jomā, vai arī tādas nav vispār. Man palīdz Dace, Andris cīnās ar mamuC, bet Ivars laivā ir kopā ar Jirzhi. SOTi pa gludo jūru slīd labi, taču ar abiem kajaku braucējiem [P.Plostnieku un Kurtu61] mēs sacensties nevaram. P.Plostnieks pamanās mūsu izdarības vēl arī nofilmēt.

Jūra (ne)krāc un vēji (ne)pūš

Dokumentālists

Kamēr mēs ņemamies netālu no krasta, Kurts61 jau ir paspējis kļūt par nelielu punktiņu tālu jūrā. Mēs cenšamies virzīties bākas virzienā pa iespējami īsāko maršrutu, bet viņš turpretī veic vismaz divreiz garāku distanci un arī kā viens no pirmajiem pietuvojas salai. Kad pirmie laivotāji tuvojas salai, redzam, ka no tās uz abām pusēm pajūk milzīgs putnu bars. Ielaužamies viņu “teritorijā”. Tā kā jūra ir mierīga, varam ilgi vērot, kas notiek tās dzīlēs. Ar dzīlēm šeit gan jāsaprot 1,5-4m dziļumu, kas kļūst lielāks tikai kādu puskilometru no bākas. Pa ceļam, aiz neko darīt, ar Daci skaitām medūzas. Mūsu maršrutā to ir diezgan daudz. Tālāk no krasta jūrā valda savāds klusums. Neko nesarunājuši, pēkšņi vienā brīdi visi apklustam, un šis klusums pilnīgi “spiežas iekšā” galvā. Mierīgā laika dēļ ļoti labi var dzirdēt arī blakus laivās notiekošās sarunas, neskatoties pat uz vairākus simtus metru lielo attālumu.

Drīz pēc plkst.13iem pie salas beidzot esam klāt arī mēs. Tie, kas ir ieradušies agrāk, saka, lai mēs nemaz nekāpjam krastā. Kāpēc, to saprotam, kad esam jau pavisam tuvu. TĀ smaka… Ne velti šo te betona kluci jūrā sauc arī par Kaku salu. Putni, kas te mājo, ir pamatīgi centušies un to pārstrādātā ēdiena paliekas klāj visas iespējamās virsmas. Izraušamies no laivām un sākam pētīt apkārtni.

Sveikas, kakas un smakas!

Skats visapkārt ir dievīgs! Nu, bet tā smaka… Un kājas arī slīd, bradājot pa sūdiem ēnas pusē. Saules pusē vismaz tie ir sakaltuši. Neiztiek arī bez objektiem, kas saucas “Neiekāpiet putnā!”

Neiekāpiet putnā!

Tikko apostījuši gaisu visapkārt, ieraugām tuvojamies motorlaivu. No sākuma šķiet, ka mūs tagad arestēs, jo atrašanās uz salas īsti nav atļauta. Taču tie izrādās mūsu “kolēģi” – Vilnis, IvetaZ, Prusux, Juris1C un arī kapteinis [Visvaldis Feldmanis], kurš reizē ir arī Rīgas brīvostas bāku uzraugs.

Parādi komandē kapteinis

Kapteinis izrādās lādzīgs vīrs, kurš pēc mūsu lūguma ir gatavs parādīt arī to, kas atrodas aiz augstā mūra. Ekskursija turpinās gida pavadībā, kad uzzinām visas nianses, sākot no salas būvniecības, līdz tās pārņemšanai no krievu armijas un sekojošas pilnveidošanas. Kamēr daļa komandas seko “gidam”, pārējie velk laukā savus GPS, lai meklētu slēpni [jo tāpēc jau mēs te esam]. Kapteinis tomēr arvien atgriežas vietā, kur mums jāmeklē, tādēļ ar tādiem jautājumiem kā “kur tad jums te tas novērošanas tornis?” un “pastāstiet, kas tas par zvanu?”, viņu mēģinām aizvilināt projām. Bet kapteinis nav ar pliku roku ņemams. Viņš nojauš, ka mēs neesam te ieradušies baudīt “svaigo kalnu aromātu”. Viņš pāris reizes piemin “punkta meklēšanu” un pat uzjautā, vai mēs esam jau to atraduši. Tomēr noskaidrojam, ka mūsu izpratnes par to, kas ar šo “punktu” ir domāts, visdrīzāk atšķiras. Lai nu kā, slēpnis tiek atrasts un viesu grāmatā visi 12 slēpņotāji tiek piereģistrēti. Pamatmisija nu ir izpildīta! Noklausāmies stāstus par bezcerīgo cīņu pret putnu apsēstību, kā arī par uz salas savulaik pieklīdušo lapsu, un tad jau arī mums pietiek.

Labs darbiņš, kas padarīts

Pēc ekskursijas vārti tiek aizvērti un mēs atvadāmies no motorizētajiem braucējiem. Viņu grafiks nesaskan ar mūsējo.

Aiziet kuģīts jūriņā

Jaukie aromāti rosina mums ēstgribu, tādēļ tiek nolemts kādā sausākā vietā vēl uzkavēties, pabaudīt niecīgo dabu un aprīt līdzpaņemto pārtiku.

Tā Kolkasrags izskatās no salas (ar zoom, protams)

Ēdam

Paēduši, padzēruši, atkal lecam kamanās, tfu, laivās. Kurts61 kārtējo reizi raķetes ātrumā pazūd Kolkasraga virzienā. Mēs airējamies bez īpašas steigas un pl.16:30 piestājam Kolkasragā, vietā, kur kādreiz bijusi bāka, bet tagad ir palikušas tikai akmeņu kaudzes. Slēpņotāji dodas atrast divus šeit izvietotos ģeoslēpņus, es palieku laivu sardzē, jo esmu tos atradis jau iepriekš.

Beidzamais posms no raga līdz starta vietai mums aizņem 20minūtes. Laivojamais gabals ir beidzies. Esam laimīgi [ja nu vienīgi beigu posmā gribējām izbaudīt arī viļņus]. Lai pārliecinātos par SOTu stabilitāti, mamuC ar Ivaru rīko apgāšanās šovu.

Šovs

…

Lai arī abi cenšas, laiva pretojas, bet tomēr apgāzt laivu beidzot viņiem izdodas. Taču nemaz tik viegli tas nav…

Krastā vēl nedaudz paballējamies, un tad jau atkal lecam mašīnās. Andris ar mamuC dodas uz Rendu, savukārt es kopā ar Daci, Ivaru un Jirzhi – uz Rīgu. Protams, ka mums pa ceļam ir uzdevums, jo ir jāpalasa tuvumā esošās “kastītes”. Pēc pl.18:00 mums ir jāapstājas aplūkot Balto kāpu [diez, cik Latvijā to “balto” ir?]. Te mums iet diezgan jautri, jo ceļā uz slēpni un no slēpņa mēs klausāmies improvizētās gides Juorgīnes Baltkāpes stāstījumā par kāpu, augiem un to sakņu sistēmu, zemajām algām u.c. sabiedriski nozīmīgām lietām. Šajos jautājumos katram atrodas, ko pateikt.

Turpinām ar Ģipkas baznīcu, kas pati par sevi mums diezgan jau patīk, jo te ir latvietim tik mīļie kapiņi, kur uzkavēties. Slēpni atrodam, pateicoties Jirzhi izdomātajai norādei, kura mūsu GPS rīkos nemaz nav atrodama. Kad slēpnis ir atrasts, mamuC ar Jirzhi tēlo lēcējpeles.

Ģipka rullē

Braucēji lūdz apmeklēt arī slēpni Green Light of Roja [te jau esmu bijis]. Tā kā slēpņa tuvumā laiskojas divas blonda paskata jaunkundzes, lai neatklātu mūsu nolūkus, Jirzhi tiek aizsūtīts dzīt ar dāmām amizieri.

Bābiņas ar “semočkām”

Rojā vēl nedaudz uzkavējamies, jo mums iepatīkas taisīt fotosesiju ar burtiņiem [tā taču dara visi, vai ne?].

Roja

Pamazām kļūst tumšs, bet mums vēl ir daudz darāmā. Aizbraucam saskaitīt akmeņus Kaltenes mežos, kur atrodam divus slēpņus un pistoli [plastmasas]. Slēpnis Abrince hill tiek meklēts jau kārtīgā tumsā. Atrodas diezgan ātri. Mērsragā mūs vēl gaida Piejūras pļavas. Viss ir labi, taču govis mēs tā arī neredzam, jo viņas guļ.  Vai arī pras’īgi slēpjas. Pie stāvvietas ballējas vietējie jaunieši un pa kluso no mammām pīpē un bučojas.

Kamēr vazājamies, pienāk īsziņas par jauniem slēpņiem. Diemžēl viens ir Dundagā, un tas nu nemaz mums nav pa ceļam. Braukt atpakaļ ar tādu līkumu mums arī negribas. Kāds cits slēpnis parādās Tukumā. To nu gan tā kā varētu. Taču pirms tam paklaiņojam pa veco šķūni, lai atrastu “čemodāna izmēra” slēpni. To atrodam, bez šaubām, pēdējā no pārbaudītajām vietām. Dace tikai par mums ņirgājas. Pirms Tukuma apmeklējuma vēl iebraucam Ķesterciemā pakaļ drive-in slēpnim.

Tālāk jau steidzamies uz Tukumu. Jirzhi priecīgi sit plaukstiņas, priecājoties, ka nu ir iespēja tikt pie pirmā FTF [First To Find] viņa slēpņotāja karjerā. Prieks mijas ar saaukstēšanās izpausmēm, kas viņu ir piemeklējusi tāpat kā Daci. Mēs ar Ivaru vēl kaut kā turamies un nešņaukājamies. Tukumā piestājam pie Mātes Dzimtenes, lai Ivars piereģistrētos arī šajā slēpnī, un tad dodamies 300m tālāk uz jauno slēpni Karātavu kalnā.

Pie kalna Ivars mūsu degsmi apslāpē, paziņojot, ka pie Mātes Dzimtenes nesen ir bijis Prusux, tāpēs FTF varētu būt arī nokavēts. Kad esam tikuši kalnā pa visai bīstamo un stāvo taku, atrodam slēpni un…jā, Prusux, Vilnis [ar visu savu pusotru kāju], IvetaZ un Juris1C mūs ir apsteiguši par 35 minūtēm. Žēl bet fakts. Papukojamies, bet neko jau vairs nepadarīsi.

Tālāk jau bez pieturām kursējam līdz Rīgai, kur pasažieri tiek izsēdināti, bet es dodos mājās. Nogurums dara savu un parādās pirmās miega pazīmes. Pusnaktī esmu mājās, laivu vedīšu nodot no rīta. Ceļojums ir beidzies, lai dzīvo ceļojums! Aizmiegu ar gandarījumu par padarīto un labi pavadīto dienu.

Mūsu "pēdas"

Pēdas pieejamas arī everytrail.com

Foto no personīgā arhīva, kā arī dažas bildes nospēru no Ivara 😉